Lieldienas un to nozīme

Kad daba pēc garā ziemas miega pamodusies uz jaunu dzīvi, kad no ziemas važām atsvabinājušies pavasara ūdeņi plūst brīvi, kad atgriežas gājputni, lai uzmeklētu savas ligzdas, kad saules ceļš pār debesu velvi met lielāku līkumu, tad viss mostas uz jaunu dzīvi un pie mums nāk Lieldienu svētki.

Drukāt

Foto: Iveta Apškrūma

Līdz ar Lieldienām svinam arī pavasara uzvaru pār ziemas aukstumu un stingumu. Tā Lieldienas kļūst par īstiem augšāmcelšanās svētkiem- ne tik vien par Golgātas mīlestības Lielā Cietēja, bet arī par visas dabas augšāmcelšanās svētkiem. Lieldienās mēs atceramies dzīvības uzvaru pār nāvi.

Mēs vāram un krāsojam olas, kas jau kopš senatnes tiek uzskatītas par Saules simbolu un maģisku līdzekli dzīvībai un auglībai. Mēs kaulējamies ar olām un, tieši tāpat kā mūsu senči, šūpojamies šūpolēs. Taču daudzi no mums īsti nezina, kāpēc mēs to darām.

Patiesībā Lieldienu šūpošanās saistīta ar Saules šūpošanos un auglības ritmiem- jo augstāk šūpojas, jo lielāks auglības spēks. Seno Lieldienu rituālā šūpoļu kāršana un šūpošanās ieņem vienu no galvenajām vietām. Liels bija grēks, ja kāds šūpoles nekāra. Ticēja, ka labie gari atriebsies pie viņa lopiem.

Šūpolēm vajadzīgos materiālus sagatavoja jau iepriekš, bet pašas šūpoles kāra Lieldienu sestdienā. Iepriekš izraudzījās arī piemērotu vietu- bieži vien kalna galā, lai šūpoles varētu jau no tālienes ieraudzīt. Turpretī ūdens malā šūpoles kārt vairījās.

Šūpošanās sākās jau no agra rīta, kad vispirms izšūpoja saimnieku un saimnieci, dziedot Lieldienu un šūpoļu dziesmas un turpinājās vakarā, pēc baznīcas apmeklējuma, kad visi atkal pulcējās kopā pie šūpolēm. Šūpošanās turpinājās visu nedēļu pēc Lieldienām līdz atsvētei jeb baltajām Lieldienām. Tad svinīgā ceremonijā šūpoles izjauca un sadedzināja- lai raganām nebūtu kur šūpoties.

Lieldienu rītā ikviens steidzās piecelties pirms saules lēkta- gan Saules šūpošanos novērot, gan nomazgāties tekošā ūdenī, kam tieši tobrīd piemīt dziedinošs spēks. Turklāt ūdenim jātek pret rītiem, t. i., pret Sauli. Kad Saule lecot šūpojas, jāiemērc trīs reizes pēc kārtas kājas šādā ūdenī, tad laime un veselība visu gadu turēsies.

Agrā rītā tie, kas pirmie pamodās, ar izplaukušu bērza rīkstīti pēra tos, kas vēl gultā. Pēršana Lieldienu rītā saistīta ar dažādu ļauno garu aizbaidīšanu, jo senāk ticēja, ka burvji, raganas un citi nelabie Lieldienu laikā ir sevišķi aktīvi un bīstami.

Tā nu sanāk, ka Lieldienas ir svētki labā uzvarai pār ļauno. Palēnām paceļas sniega sega, un ar jaunu spēku laužas uz āru dabas skaistums un krāšņums. No jaunās dzīvības nokrīt nāves auts un daba tuvojas savai uzvarai- lauztas ir ziemas važas, brīva ir dzīvība!

Lieldienas mums rāda, ka ļaunums nav pastāvīgs valdnieks pasaulē. Nogrims mūžībā vēl gadu simteņi un tūkstoši, bet cilvēkiem nekad nezudīs Lieldienu idejas nozīme- tā vienmēr atgādinās gaismas uzvaru pār tumsu, parādīs patiesības varu un to, ka mūsu dzīvē bez tumšajām pusēm ir arī savas labās un gaišās puses, kuru dēļ vērts dzīvot.

Tā saprazdami Lieldienu lielo nozīmi, varēsim svētīt īstus augšāmcelšanās svētkus- dabā un mūsu dvēselēs.

Ļauj palsai ziemas segai zust,
Ļauj savas pēdējās šaubas lauzt,
Ļauj sirdij gavilējot just,
Kur mūžos Lielā diena aust.

Drukāt

Tev jābūt autorizētam,