Kā svin Lieldienas citviet Pasaulē

Lieldienas jeb Kristus augšāmcelšanās svētkus jeb pavisam vienkārši Pavasara iestāšanās svētkus svin jau kopš seniem laikiem. Tolaik stingri tika piekoptas rūpīgi izmeklētas tradīcijas un paražas. Ļaudis ticēja - godinot šos svētkus, viņus gaida pārticīga un laimīga dzīve veselu gadu. Taču cik tautu, tik arī veidu, kā panākt dievu labvēlību. Kā tad Lieldienas sagaida citviet pasaulē?

Kā svin Lieldienas citviet Pasaulē

Karpatos Lieldienu laikā zēni aizrautīgi spēlē cokatisju – tā ir spilgti krāsotu olu ripināšana pa pļavu un mēģināšana ar savu olu trāpīt pretinieka olai. Ja viena no olām ieplīst, to iegūst tas, kura ola palikusi vesela. Daudzos ciemos Lieldienu olu čaumalas met upītēs un strautos - lai pīlēm un zosīm būtu vairāk pēcnācēju. Šis ticējums iespējams saistīts ar pagānisma laiku priekšstatu, ka olas ir auglības simbols. Lieldienu laikā daudzos Karpatu ciematos skan zvani. Ticējums apgalvo, ka zvanīšana palīdzot bitēm spietot.
Interesanta Karpatu tradīcija ir polivanja – tā saistās ar pirmdienu un otrdienu pēc Lieldienām. Pirmdien pa kaimiņu mājām staigā vīrieši un zēni, apšļakstot ar ūdeni sievietes un meitenes. Šļakstīdami ūdeni, viņi sauc: Hristos voskres (Kristus ir augšāmcēlies), bet sievietes viņiem atbild: voistinu voskres (Patiesi augšāmcēlies). Otrdien pienāk sieviešu un meiteņu kārta ķerties pie polivanja. Uzskata, ka šis rituāls palīdz cilvēkiem aizmirst domstarpības un piedot aizvainojumus. Tāpat vietējie apgalvo, ka tā esot slikta zīme, ja tavai mājai laistītāji paiet garām.

Rumānijā Lieldienas saistās ar dabas atdzimšanu un dvēseles attīrīšanu no grēkiem. Lieldienas ir svarīgākie kristiešu svētki, jo tad tiek svinēta Jēzus augšāmcelšanās. Cilvēki uzkopj mājas, pirms došanās uz baznīcu peras pirtī un ietērpjas jaunās drānās. Tas viss simbolizē jaunu sākumu. Pēc Lielā gavēņa galdi vai lūst no dažādiem gardumiem, galvenais ēdiens uz pjedestāla jebšu groziņos tiek celtas spilgti krāsotas olas. Ar īpašu aizrautību Lieldienas gaida bērni, jo viņiem ir iespēja jaunajā zālītē meklēt sīkas dāvaniņas un olas.
Rumānijā olu krāsošana ir īpaši svarīga Lieldienu tradīcija. Rumāņi uzskata, ka ola simbolizē dzīvības pirmsākumus. Ola, kas, mums atgādina par dzīvības izcelsmes mistēriju, vienmēr bijusi saistīta ar dabas atdzimšanas rituāliem.
Rumānijā Jēzus augšāmcelšanās nakti iezīmē sveču upes, kas pirms pusnakts sāk plūst pa Rumānijas pilsētu un ciematu ielām. Cilvēki pulcējas pie baznīcām, tērpušies greznos tautas tērpos, lai tieši pusnaktī iesauktos: "Jēzus Kristus ir cēlies no mirušajiem". Pie baznīcām, kalnu galos un arī citviet rumāņi dedzina ugunskurus, pie kuriem dzied slavas dziesmas Jēzum Kristum.

Tradicionālās Lieldienu svinības Polijā tiek sagaidītas ar ilgstošu un nopietnu gatavošanos. Nedēļu pirms Pūpolu svētdienas saimnieces pārstāj cept maizi, jo tajā namā, kur šo noteikumu neievērojot, maize neizdodas visu gadu. Maizi atsāk cept tikai Svētās nedēļas laikā. Dažos novados šis aizliegums darbojas līdz pat Lielajai piektdienai, vēl citos tieši Lielajā piektdienā neko nav atļauts cept. Ja saimniece pārkāpa šos noteikumus, visam ciematam draudēja ilgs sausuma periods. Šo nelaimi varēja novērst, iesviežot traukus, kuros rūgusi mīkla, un nepacietīgo saimnieci dīķī.
Polijā nedēļu pirms Lieldienām dēvē par Svēto nedēļu, un tā sākas ar Pūpolu svētdienu. Sākotnēji šo dienu sauca par Palmu svētdienu, un tās neaizstājami atribūti bija palmu zari un lapas. Šajā dienā atzīmēja Kristus ierašanos Jeruzalemē. Pēc svētkiem palmu lapas izmantoja dažādām maģiskām darbībām, piemēram, vētru uzburšanai, sieviešu svētīšanai pirms dzemdībām vai slimu dzīvnieku ārstēšanai. Zemēs, kur palmas neaug, tās aizstāj ar citiem koku zariem, piemēram, pūpolu vai avenāja zaru. Ir poļu tautas ticējums, ka tas, kurš apēd pūpolu no priestera svētīta zara, visu gadu būs vesels, bet aiz svētbildes aizlikts svētīts pūpola zariņš visu gadu gādās, lai mājas iedzīvotāji būtu laimīgi.

Polijā baznīcas zvani, kas sāk skanēt Pūpolu svētdienā, apklust Zaļajā ceturtdienā. Zvanus nomaina klabekļi un tarkšķi. Ceļu krustojumos iekur ugunskurus, lai pie tiem varētu sildīties ceļa gājēji un nabagi. Turpat atstāj arī ēdienu, lai pamielotos ne vien trūkumcietēji, bet arī mājas gari.
Polijā Lielā piektdiena sākas ar simbolisku vāķēšanu pie Kristus kapa, kas ilgst līdz Svētajai sestdienai. Piektdienā nedrīkst kaut mājdzīvniekus vai cept maizi, un mājās ir jāaizklāj spoguļi. Lielajā piektdienā nedrīkst ķemmēt matus, un tā skaitās sēru diena. No miltiem un rauga tiek gatavota īpaša maize Lieldienu svētdienai - pasha. Maizes virsu noziež ar taukiem un rotā ar krustu, ko izveido no mīklas, un tāpat veidotiem ziediem un putniem. Pashu gatavo sievietes. Saimnieks nedrīkst piedalīties šajos darbos, jo tad viņam priekšlaicīgi nosirmojot ūsas, bet mīkla nerūgst.
Polijā Svētajā sestdienā notiek dievkalpojumi Kristus augšāmcelšanās piemiņai. Baznīcās mācītāji ar svētīto ūdeni apslaka ticīgo sanestos groziņus ar pashu, maizītēm, olām, mārrutkiem, desām, šķiņķi, sāli, pipariem un maziem cukura jēriņiem. Olu svētīšana saistās ar olu kā senu dzīvības simbolu. Mārrutku svētīšana savukārt nozīmē to, ka Jēzus ciešanu rūgtums augšāmcelšanās dienā pārtop līksmībā un priekā.
Olas, kas krāsotas vienā krāsā, Polijā, dēvē par malowanki vai kraszanki. Ja krāsojumā ar asu priekšmetu ieskrāpē kādu zīmējumu, šādu olu sauc par skrobanki vai rysowanki. Olas, kuras pirms krāsošanas apstrādā ar vasku, sauc par pisanki. Vēl olas mēdz aplīmēt ar krāsainu papīru vai audumu.

Bulgārijā olas tradicionāli krāso sarkanas, lai gan tagad bieži izmanto arī citas krāsas. Olu krāsošana notiek Zaļajā ceturtdienā. Pēc dievkalpojuma olu aprok vīna dārzā, lai Dievs pasargātu vīnogulājus no krusas un dotu labu ražu.
Bulgārijā katra ģimene Lieldienās nopērk jaunu māla šķīvi. Lielajā piektdienā notiek Lieldienu tirdziņi. Dienu vai divas pirms Lieldienām katra bulgāru ģimene sūta dāvanu turku draugiem- maizes kukuli un desmit līdz piecpadsmit sarkanas olas. Turki savukārt dāvanas nesējam iedod nedaudz naudas. Agrākos laikos saimniece dāvināja pa sarkanai olai katram viesim, bet tagad olas Lieldienās saņem tikai bērni. Arī olu cīņas ir plaši izplatīta tradīcija.

Arī Zviedrijā Lieldienas ir lieli svētki. Zviedrijā nedēļā pirms Lieldienām cenšas nerīkot kāzas un kristības, un tikai pēdējos gados Lielajā piektdienā darbojas kinoteātri. Zviedru ticējumi vēsta, ka Lieldienās īpaši aktīvas bijušas raganas un viņu burvestības īpaši iedarbīgas. Lieldienu rītā cilvēki nesteidzās kurt pavardu, jo uzskatīja, ka pirmā sieviete, no kuras mājas paceļoties dūmi, esot ragana.
Zviedrijā, lai pasargātos no ļaunajiem spēkiem, ļaudis kūra ugunskurus, šāva gaisā no bisēm, uz durvīm krāsoja krustus, zvaigznes un citas svētas zīmes, izkāra pār mājdzīvniekiem izkaptis un cirvjus, lai raganas nemocītu lopiņus. Tagad Zaļajā ceturtdienā vai Lieldienu priekšvakarā zēni un meitenes pārģērbjas par raganām un staigā no mājas uz māju. Ja viņi atnes Lieldienu vēstulīti, saimniekam jāpacienā bērni ar saldumiem vai jāiedod viņiem kāda monēta.
Zviedrijas rietumos Lieldienu svinētāji vēl arvien sacenšas, kuram izdosies sakurt lielāku ugunskuru, bet šaušanu gaisā ir aizstājusi uguņošana. Arī Zviedrijā uz Lieldienām krāso olas, tiesa, olas parasti nav tik greznas kā citās Eiropas zemēs. Zviedrijas ziemeļos izplatīta bija tradīcija, ka jauni puiši Lieldienu rītā ar bērzu žagariem pēra meitenes, līdz tās uzcienāja viņus ar kādu stiprāku dzeramo.

Arī Āfrikā tiek svinētas Lieldienas. Tur Lieldienu rituāli nesaistās ar pavasara atnākšanu tik cieši kā, piemēram, Eiropā. Tomēr, kristīgajai ticībai izplatoties, arī šajā kontinentā Lieldienas ieņem arvien nozīmīgāku vietu daudzu Āfrikas tautu kalendārā. Āfrikas baznīcas pirms Lieldienām tiek izrotātas ar vitenge un kanga audumu, no kura izveidoti tauriņi, ziedi, banānkoki un citi dabas tēli.
Āfrikā Kristīgo himnu dziedāšanu pavada bungas un kigelegele- spalgas skaņas, ko izdzied sievietes. Kristīgo kopienu pārstāvji pēc baznīcas apmeklējuma dodas mājās, lai turpinātu svinības pie klātiem galdiem. Vienlaikus afrikāņi dejo ceremoniālās dejas. Gaļas Āfrikā ir ļoti maz un tā ir dārga, tāpēc jebkuri atturības noteikumi zaudē savu aktualitāti- pat visbargākais gavēnis, kādu varētu ievērot rietumnieks, ir Āfrikas iedzīvotāju ikdiena.

Lai nu kādas tradīcijas ierasts piekopt katram, tomēr viens vieno visus – svētku sajūta, kas liecina par jaunu lietu sākumu. Kārtīgi izšūposimies, saēdīsimies olu ar sāli un nopērsim tuviniekus uz draugus ar pūpoliem. Priecīgas Lieldienas!

Tev jābūt autorizētam,