Līgo un Jāņu svētku vēsture

Drukāt

Katru gadu Vasaras pirmā mēneša beigās kārtīgs latvietis pamet savus pilsētas dzīvokļus, lai dotos uz lauku pusi. Tur visi apvienojas pie liela ugunskura un svin tradicionālos latviešu svētkus - Līgo un Jāņus. Ko Latviešu tautai īsti nozīmē Līgosvētki? Kādas tradīcijas un kāpēc tiek ievērotas šajos svētkos? Es centos atbildēt uz šiem jautājumiem.

Līgo un Jāņu svētku vēsture

Pēc astronomiskā kalendāra Jāņi ir jāsvin 21. vai 22. jūnijā, jo tie ir saulgriežu svētki, kad tiek svinēta visīsākā nakts un visgarākā diena. Agrāk tā arī bija, taču mūsdienās par to, ka šos svētkus svinam pāris dienas vēlāk, ir kristīgās baznīcas nopelns, piesaistot Jāņu svinēšanu Jāņa Kristītāja dzimšanas dienai, ko Romas katoļu baznīca svētī 24.jūnijā. Kopā ar Kristus un Marijas dzimšanas dienu tā ir vienīgā, ko atzīmē liturģiski. Nav īsti zināmi šo svēto īstie dzimšanas datumi. Taču Jāņa Kristītāja dzimšanas diena sasaistīta ar ļoti seniem un harmoniskiem mūsu tautas kultūras svētkiem.

Līgo dienu jeb Jāņu vakaru var uzskatīt par vislatviskākajiem svētkiem, kurus mūsu valstī oficiāli svin 23.jūnijā un 24.jūnijā. Jāņi ir vienīgie plaši svinamie svētki, kuru rituālajā izpildījumā vēl joprojām saglabājušās ļoti senas mūsu senču tradīcijas. Svētku pamatā bija pagāniskas tradīcijas, saistītas ar zemkopību, zemes auglības, saules un falla kultu.

Iz vēstures

12.gadsimtā, vācu krustnešiem sasniedzot Baltijas krastus, viņus pārsteidza Jāņu nakts orģijas un pagānisko iezemiešu nesaprotamā līksmība pie nakts tumsā liesmojošiem ugunskuriem. Pirmie bīskapi uzskatīja, ka latvieši ir "tumši ļautiņi" un centās šos svētkus iznīdēt, taču Jāņu svinēšana izrādījās stiprāka par Dieva vārdiem, tāpēc kristīgajai baznīcai nācās iemācīties ar to sadzīvot. Vēlāk baznīca nosprieda, ka arī kristīgajā dzīvē derētu pa kādai līdzīgai izpriecai.

15.gs. beigās vienā no savām atklātajām vēstulēm Katoliskās baznīcas bīskapiem pāvests aicināja veicināt pagānu pievēršanu kristietībai, popularizējot to vidū baznīcas svētkus un tradīcijas. Tolaik Livonijā oficiāli atļauti svinam bija tikai 3 baznīcas svētki – Lieldienas, Vasarsvētki un Ziemassvētki-, bet daudzo darbu dēļ vasarā zemniekiem tikt uz baznīcu nebija laika pat svētdienās. Tādēļ Livonijas bīskapi landtāgā iesniedza aicinājumu muižniekiem piešķirt brīvdienas zemniekiem Debesskāpšanas svētkos (40 dienas pēc Lieldienām), Jāņa Kristītāja dzimšanas dienā un Dievmātes debesīs uzņemšanas svētkos (15.08.), lai dotu iespēju arī zemniekiem apmeklēt baznīcu. Muižnieki tās piešķīra, tostarp jūnija vidū, jo saprata, cik svarīgi dot atpūtu pirms smagākā vasaras darbu cēliena – siena pļaujas, kas sākās uzreiz pēc Jāņa Kristītāja dzimšanas dienas.

Tradīcijas

Vasaras saulgriežu rituāli ir saistīti ar uguni un ūdeni, kam šai naktī piemītot dziedinošs spēks. Tāpēc jāpeldas ezeros un upēs, kas tek pret sauli, vai jāvārtās rīta rasā. Jāņuguni jādedzina pēc iespējas augstākās vietās, jo ticējumi vēsta, ka uguns nes svētību tik tālu, cik tālu redzams tās spīdums. Uguns jāaizdedz saulrietā un jāuztur degot līdz pat Jāņu dienas rītam. Tāpēc arī pazīstami ticējumi, "kas gulēs Jāņu nakti, gulēs visu vasariņu", tādēļ svinētāji cenšas visu nakti palikt nomodā, jo kādam taču ugunskurs jāsargā.

Jāņu gaismā pabijušie cilvēki, tāpat kā apspīdētie lauki un tīrumi, iegūst spēku un auglību. Lai „saule grieztu zelta riņķi Jāņa tēva pagalmā”, tad Saules simbolu – degošu uguns rituli laida no kalna lejā upē vai ezerā. Interesanta, bet reizē arī bīstama ir arī pāri ugunskuram lēkšanas tradīcija. Tas jādara, lai attīrītos no visa liekā. Jaunieši lec, sadevušies rokās, lai burvju spēks tos vienotu kopā.

Daba ap saulgriežu laiku ir pilnā plaukumā un saule savu enerģiju dāvā visdāsnāk. Tāpēc šajā laikā vāktajām zālītēm ir dubultdziedinošs spēks. Vislabāk 21.jūniju Ziedu jeb Zāļu dienu pavadīt klusi, meditatīvi, pie dabas, neko neēst, bet dzert zāļu tēju, iet pirtī, lai fiziski un garīgi attīrītos.

Tā kā dziesmā teikts, visa laba Jāņu zāle, kas zied Jāņu vakarā, Līgo pušķos liekamas gan madaras, gan nārbulis, gan rudzupuķes, gan magones, gan vībotnes, gan sarkanais āboliņš, gan asinszāle un daudzas citas. Namu un pagalmu rotāšanai savukārt parasti izmanto meijas, tāpat, sargājoties no skauģiem un raganām, pie sliekšņiem pieliek pīlādžu zarus, bet grīdas pušķo ar Jāņu zālēm un kalmēm, lai no mājas izdzītu kukaiņus.

Vainagi ir viens no raksturīgākajiem un būtiskākajiem vasaras saulgriežu elementiem. Tradicionāli Jāņa tēvam galvā liek ozolu vainagu, Jāņa mātei – puķu vainagu. Ja meijas pārstāv vertikālo – vīrišķo – veselumu, tad vainags – horizontālo jeb sievišķo. Tāpēc īpaša vainagu pīšana ir jaunām meitām. Viņām esot jāpin trejdeviņu ziedu vainadziņš, liekot no katra zieda pa trim ziediņiem kopā, pinot ciešā pīnē, novietojot pamīšus ziedus ar īsiem un gariem kātiem. Pēc Jāņiem vainagus izžāvē un glabā līdz nākamajiem Jāņiem, lai tos sadedzinātu Jāņu ugunskurā, līdz ar to sadedzinot neveiksmes un nelaimes. Vainagā ievītās Jāņuzāles var arī izmantot tējai, kvēpināmajām slotiņām un zālīšu amuletiem jeb maisiņiem.

Namatēvu un namamāti Jāņu vakarā godā par Jāņa tēvu un Jāņa māti, savukārt visi pārējie tiek saukti par Jāņa bērniem. Jāņa tēvs un Jāņa māte sagaida viesus ar pašbrūvētu alu un paštaisītu sieru, izsaka pateicību par vainagiem un zālēm un aicina Jāņa bērnus pie galda. Tradicionāli Līgo svētku galds tiek pušķots ar Jāņu zālēm. Jāņu dienas mielasta pamatā ir piena produkti, maize, cūkgaļa un miežu alus. Jāņu siers apļa formā simbolizē sauli un pasauli tās veselumā. Laužot pa gabalam no siera, katrs paņem sev daļu saules spēka. Līgo svētku tradīcija ir arī alus gatavošana un dzeršana. Alus simbolizē saimnieka darba sparu, apstrādājot laukus, iesējot labību, novācot ražu. Tas ir arī lauku ražības rādītājs.

Dziedāšana jeb līgošanu katrā mājā mēdz iesākt pēc vakariņām. Līgot turpina visu cauru nakti līdz saules lēktam vai nu pie Jāņu uguns, vai arī līgotāji iet no mājas uz māju. Jāņa bērni katrās mājās ir gaidīti viesi, jo viņu ierašanās simbolizē saticību un pārticību. Tāpat pie Jāņu uguns, Jāņa bērni cits citu apdzied jeb aplīgo. Vārds „līgo” līvu valodā nozīmē „lai top”.

Burvestību, noslēpumu un mīlestības pilnā Jāņu nakts ir īstā reize nākotnes zīlēšanai. Īpaša ir mīlestības maģija, kas saistīta galvenokārt ar precībām. Turpmāko precēties vēlētāju likteni var pareģot gan pēc Jāņu nakts sapņiem, gan vainaga, gan ezera ūdens, piemēram, Jāņu naktī meitām jāskatās ezerā, tad tā ūdenī redz precinieku nākam. Vēl parastāks nākotnes zīlēšanas veids ir vainagu mešana ozolā – cik reižu vainags nokrīt, tik gadu vēl jāgaida uz precinieku. Un, protams, nedrīkst arī aizmirst, ka šajā maģiskajā naktī uzzied paparde, kuru jaunajiem mīlētājiem naski jādodas meklēt.

     [+] [-]

, 2015-08-28 09:36, pirms 2 gadiem
Skumji, kā mūsdienās izkropļotas senās tradīcijas-Līgo vakars kļuvis par izēdāju un izdzērāju svētkiem.

Tev jābūt autorizētam,


" Tātad tāda ir tā ķeza ar dzeršanu, es nodomāju, ieliedams sev jaunu mēriņu. Ja notiek kaut kas slikts, tu dzer, lai to aizmirstu; ja notiek kas labs, tu dzer, lai nosvinētu, un ja nenotiek nekas, tu dzer, lai kaut kas notiktu."

/ Čārlzs Bukovskis /

Http://www.RezervesDALAS24.Lv