Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource1 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource1), Fid:379, Did:0, useCase: 3

Helovīni jeb visu tumšo spēku nakts no senatnes līdz mūsdienām

Redakcija
Redakcija

Katru gadu vienā un tajā pašā rudens naktī pirms daudziem gadsimtiem druīdi kūra ugunskurus, ķelti pielūdza sauli, skoti atbaidīja raganas, dodoties lāpu gājienā, bet vecajā Bretaņā uz mājas sliekšņa atstāja pankūkas un reibinošu ābolu dziru mirušajiem, kas pirms aukstuma iestāšanās, piecēlušies no kapa, nāks apciemot tuviniekus.

Sauens jeb Samhains

Ziemeļfrancijā, Īrijā, Anglijā, Skotijā, Velsā un Bretaņā vēl pirms Kristus dzimšanas zemnieki svinēja Sauenu- vasaras beigas, un šīs svinības bija saistītas ar senču kultu. Samhains palīdzēja sjust saikni ar pagātni. Kad naktis kļuva garākas un tumsa nolaidās pār zemi, cilvēkos iezagās bailes,- cilvēki tolaik bija atkarīgi no dabas spēkiem un saviem personīgajiem aizspriedumiem. Viņu iztēlē Mirušo pasaule pildījās ar maģisku spēku un dažādu nešķīsteņu karapulki līda arā no savām alām un pa kalnu nogāzēm laidās lejā pie cilvēkiem.

Sauena naktī visi pareģojumi ieguva īpašu spēku. Un, lai aizbaidītu ļaunos garus, ļaudis pārģērbās, atdarinot tos. Ciemu iedzīvotāji tērpušies maskās devās gājienos, kuru mērķis bija izvest ļaunos garus ārpus ciema robežām, bet labajiem gariem izlika ēdienu un vīnu. Samhains bija visas kopienas svētki un arī jauna gada sākums, tāpēc tika atmaksāti parādi, atjaunoti īres līgumi, tika pirkti un pārdoti mājlopi un zeme.

Tāpat šajā dienā tika upurēti dzīvnieki, džreiz arī nāvei nolemti noziedznieki.
Savukārt, Viduslaikos 1. novembrī bija izplatīta kaķu dedzināšana sārtā, pirms tam tos ieliekot pītos grozos.
Rituāli tika nodoti no paaudzes uz paaudzi no mutes mutē, tāpēc arī mūsdienu Helovīns ir slavens ar nešķīsteņu gājienu, zīlēšanu, garu un uguns maģijas izmantošanu.

Ābols- mīlestības simbols

Rituāli ar āboliem uzradās vēlāk un citā pasaules malā. Pirms Kristus dzimšanas romiešu leģioni iekaroja lielu daļu zemju un ienesa šajos svētkos savas tradīcijas. Ābols kalpoja kā mīlestības un auglības simbols. 1.novembrī,- ābolu, riekstu un vīnogu pilnbrieda laikā,- saskaņā ar senu leģendu, nimfa Pomona aizrautīgi strādāja dārzā. Viņā iemīlējušies dievi- Silvans, Pīks un Vertumns mainīja savu izskatu, lai iegūtu dievietes labvēlību. Vertumns izrādījās īpaši apķērīgs un, pārvērties par padzīvojušu sieviņu, sāka sarunu ar daiļavu. Senais pareģojums piepildījās- Pomona iemīlējās jaunajā dievā un šī laimīgā diena sakrita ar Sauena dienu, tāpēc āboli un rieksti, kā arī zīlēšana par mīlas lietām, ir neatņemama Helovīnu sastāvdaļa.

Visu svēto diena

Jaunās ēras sākumā, pateicoties virknei dažādu notikumu, pagānu tradīcijas saplūda ar kristietību. Mācītāji, mēģinot izskaust pagānu tradīcijas, Sauena svētkus pārvērta par Visu Svēto dienu. Šis notikums saistās ar tēvu Bonifāciju IV, kurš 609 gadā romiešu Panteona templi pārdēvēja par Svētās Dievmātes Marijas un mocekļu baznīcu.
VIII gadsimtā tēvs Grigorijs III 1. novembri pasludināja par svētku dienu, kurā tika godināti Svētā Pētera katedrāles svētie. Tie bija baznīcas centieni asimilēt pagānu tradīcijas. Baznīca mudināja pieminēt aizgājējus nevis ar upurēšanu, bet lūgšanām, un mācīja draudzes locekļiem cept nelielas saldas bulciņas- tā sauktās "aizgājēju maizītes". Tās pēc tam dalīja nabagiem, kam pateicībā bija jālūdz par savu mirušo labvēļu dvēselēm. Ar laiku tradīcija iedzīvojās, kļuva populāra un puikas sāka staigāt no mājas uz māju, dziedot un prasot ēdienu un naudu. 998.gadā šī diena tika oficiāli iekrakstīta Baznīcas grāmatā.

Svētku dzīvotspēja

No visām dienām tieši 31.oktobri 1517.gadā izvēlējās Martins Luters, lai uzsāktu Reformāciju, kas liktu atteikties no Helovīnu svinēšanas. Tobrīd tika izvirzīta jauna cilvēka un dieva attiecību koncepcija.

1605.gada 5. novembrī- parlamenta sesijas atvēršanas dienā, katoļu fanāti plānoja iznīciināt lordu palātu, taču pēdējā brīdī plāns nobruka. 1605.gadā parlaments nolēma katru gadu 5.novembrī svinēt protestantu uzvaru pār katoļiem. Tieši tad arī sāka nest pie ugunskuriem izdobtus ķirbjus at tajos izgrebtām groteskām sejām. Un visā Ziemeļanglijā sākās trako izdarību naktis.

Rituāli un spoki

Impi (sātanēni, ļaunie gari), fejas, troļļi- visi uzdzīvoja. Fermeri ieslēdzās savās mājās un baidījās vienatnē iziet ārpus tām. Mājās ne vienreiz vien redzēja aizgājēju garus. Bet dažos vieglāk iespaidojamos cilvēkos pat iemājoja ļaunie gari, padarot tos trakus.

Pusnaktī meitenes nostājās pie spoguļa un pēc kārtas katra izvilka ķemmi caur matiem, kā rezultātā spogulī parādījās nākamā precinieka atspulgs. .Bet slapjos kreklus, kas tika slepus mazgāti un atstāti pa nakti istabā, no rīta atrada ar uzrotītām piedurknēm- laba zīme iziešanai pie vīra.

Četras stihijas- ūdens, zeme,uguns un gaiss- bija iesaistītas visos maģiskajos rituālos. Sveces, akas, āboli un rieksti- no romiešu tradīcijām. Piemēram, mizojot ābolu, sievietes mēģināja saskatīt sava izredzētā vārda pirmo burtu.

Vīri atkal mēģināja pieķert savas sievas, kad tās it kā gatavojoties nelabo saietam, nometa savu ādu un pārvērtās par raganām... bet no rīta apkārtējie nesaprata, kāpēc viena vai cita sieviete klibo un slēpj seju.

Skoti vilka maskas, ienācēji no āfrikas praktizzēja vudu, holandieši no Ņujorkas rīkoja maskarādes un meteņa dzīres. Tas viss kopā veidoja raibu tradīciju un uzskatu kopumu.

Ķirbji

Amerikāņu Helovīna mitoloģijā nozīmīgu lomu nospēlēja īru tradīcijas. Senāk Īrijas lauku iedzīvotāji bieži vien tumsā apgaismoja sev ceļu ar lākturi, kas bija izgatavots no rāceņa vai bietes.

Īriem ir leģenda par skopo Džeku, kurš pārspēja viltībā pēc viņa atnākušo Velnu, liekot tam pārvērsties par sešu pensu monētu. Džeks monētu ielika kabatā un lika nelabajam apsolīt nenākt vēl gadu pēc viņa. Kad nu velns pēc gada atgriezās atgriezās, Džeks tam norādīja uz sulīgu ābolu, kas karājās augstu virs durvīm. Velns rāpās augšā, bet Džeks tikmēr izgrieza durvīs krustu. Velns iekļuva lamatās, un apmaiņā pret savu atbrīvošanu, apsolīja Džekam nenākt pēc viņa vēl 10 gadus.
Drīzpēc tam Džeks nomira un nokļuva debesīs, taču Svētais Pēteris, zinot večuka skopumu, viņam dguna priekšā aizvēra Paradīzes vārtus. Džeks nokļuva ellē, taču arī tur viņš nebija gaidīts viesis- Velns nevēlējās atrasties Džeka sabiedrībā un negribēja arī lauzt solījumu.
Tā nu par sodu skopulis bija nolemts klejojumiem pa zemes virsu ar rācenī izgrebtu lākturi rokās, kura iekšienē dega pekles ogles gabaliņš.

Šī leģenda līdz ar īru imigrantiem ieceļoja Amerikā, kur pēdējie bija patīkami pārsteigti par šajā pasaules malā augošo ķirbju izmēru un to vieglumu, ar kādu mīkstums atdalījās no augļa mizas. Tādējādi Džeka rāceņa lākturi ļoti drīz nomainīja ķirbji. Un koši oranžais ķirbis ar tajā izgrebto viepli kļuva par populārāko šo svētku suvenīru.

Melnie kaķi un pūces

Kā zināms, Eiropā melnais kaķis asociējas ar raganām. Senāk ticēja, ka ar melnā kaķa kaula palīdzību var pieburt vai padarīt nerezamu tā īpašnieku, kā arī piepildīt visas viņa vēlmes. Atrast melnu kaķi nebija grūti, taču vajadzīgo kaulu- tas gan nebija viegls uzdevums. Šim nolūkam kaķi vārīja kapsētā, meta tā kaulus tekošā ūdenī, un skatījās, kurš no kauliem peldēs pretēji straumei- tas tad arī ir īstais. Cits paņēmiens, kā atrst vajadzīgo kaulu bija atdalīt kaķa miesu no kauliem, pēc kārtas katru kaulu ņemt rokās, un kad roka pieskaras īstajam kaulam, bija jāatskan skaļam kaķa ņaudienam.

Līdzīga slava bija arī pūcēm. Viduslaikos tās uzskatīja par ļauno garu iemiesojumu, kas aprij mirušo dvēseles. Pūces ūjināšana nozīmēja kāda neizbēgamu nāvi, bet drūmais klidziens un lidojums naktī radīja pūcei sliktu slavu uz ilgu laiku. Lai liktu pūcei klusēt, teksasieši meta sāli ugunī, Alabamā sāli uzbēra uz nelielas lāpstiņas, kuru lika uz uguns, bet Dienvidos ticēja, ka nelaimi novērš kokā iedurts nazis. Ko tik nedarīja- izgrieza uz āru kabatas, apgrieza otrādi kurpes, palagu stūros sēja mezglus- un tas viss tikai pret pūces kliedzienu.

Laicīgā debija

XIX gadsimta beigās Amerikā uzplauka žurnālisitika. Sevišķi pieprasīti periodiskie izdevumi bija sieviešu vidū- tajos atspoguļoja modi, sabiedrības ziņas un literatūru. Arī daudzšķautņainās Helovīna tradīcijas un rituāli pārvērtās par jaunajiem viktoriāņu svētkiem.
Dāmas jau krietni pirms svētku sākuma apsprieda kleitu fasonus, plānoja svētku scenāriju, izdomāja ēdienus, telpu anturāžu, ielūguma kartīšu tekstu un dāvanas.
Tika sarakstīts simtiem romānu, kas attēloja svētku nakti un visu, kas ar to saistīts. Spēles viesistabā un ballītes ar zīlēšanām kļuva par augstākās sabiedrības izklaidēm. Jaunatne rīkoja Pelnrušķītes (spēles, kur ar sieta palīdzību jāvāc izbiruši kukurūzas milti) vai Melnā kaķa (lai aizbaidītu neveiksmes, pa viu māju tika izvietoti atvērti lietussargi un pieslienamās trepes) svētkus.

Arī "spoku mājas" izveidošana kļuva par svētku neatņemamu sastāvdaļu. Helovīni pārvērtās jautros bērnu un pieaugušo plaša mēroga svētkos. 1936.gadā Ņujorkas centrā Manhetenas parka Centrālajā alejā sāka rīkot parādi ar vairākiem tūkstošiem cilvēku. Svētki pārņēma savā varā pilsētas un ciemus, pārstājot būt par romantisku zīlēšanu un pieticīgu mirušo pieminēšanu. Taču reizē ar to parādījās arī problēmas.

Helovīni atgriežas

Helovīnu graujošais rakturs pieņēma fantastiskus apmērus. Izklaidējoties, savā ceļā cilvēki gāza šķūnīšus un lopu iežogojumus, sākās zādzības, ļaunprātīga dedzināšana, svešas mantas bojāšana. Varas pārstāvji ne pa jokam bija norūpējušies. Izdomāja sabiedrikso lapu grābšanu, parakstīja līgumus par kārtības uzturēšanu ar pušeļiem, rīkoja veicināšanas pusdienas pašiem disciplinētākajiem. Taču vandālisma problēma joprojām palika neatrisināta, nemazinājās ne dedzināšanu ne caurdurtu riepu skaits. Un nav zināms, kas notiktu tālāk, ja nebūtu sācies karš- tam bija jāpielāgojas pat svētkiem .

Kara laikā Helovīni tika oficiāli atcelti. Taču tik ļoti amerikāņu tautas iemīļoti, pēc uzvaras atkal tie atgriezās, un 1947.gadā valsts kase iztērēja 365 dolārus un 68 centus, dāvinot bērniem Helovīnu dienā bezmasas kino.

Līdz 1950 gadam Amerika piedzīvoja līdz tam vēl neredzētu dzimstības līmeni, un svētki no ielām pārceļoja uz mājām un skolām. Bērni Helovīnos sapņoja būt nobijušies, bet pieaugušie parādīja izdomāja dažnedažādus brīnumus, lai izdabātu saviem mīļumiem. Atgriezās arī labdarība, iešana vienam pie otra pēc cienasta, "spoku mājas", maskas un pārģērbšanās.

Ja Helovīni nebūtu saistīti ar tik neparedzamo un cilvēka acij nesaskatāmo garu pasauli, diez vai tie būtu nodzīvojuši līdz mūsdienām, noejot garu transformāciju un pārmaiņu ceļu.

Šodien Helovīni dāvina mūsu fantāzijai unikālu un bezgalīgi plašu darbošanās lauku. 31.oktobra naktī pasaule maina savu seju, apgriežot visu ar kājām gaisā. Pievilcīgais kļūst biedējošs, atdzīvojas himēras un miroņi, parastais kļūst neparasts. Bērni saceļas pret pieaugušajiem, bet pieaugušie kļūst bernu prātā. Tā visa pamatā maģijas un noslēpuma svētki, kurus gaida un kuriem gatavojas,- īsts tradīciju un kultūru kokteilis, reiz kļuvis amerikānisks, tāds arī paliek joprojām.

Viktorija K.