Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource44 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource44), Fid:229, Did:0, useCase: 0



13 interesanti fakti par alu un alus darīšanu

Diem­žēl mums nav īpaši daudz ko teikt par alu klasiskajās Eiropas kultūrās. Senie grieķi par sevis cienīgu dzērienu uzskatīja vīnu, labības brūvējumus atstādami barbaru ziņā. Līdzīgos uzskatos bija arī grieķu kultūras pārmantotāji romieši. Zī­mī­gi, ka Ro­mas impē­rijas ro­be­žas lie­lā mē­rā sakrīt ar klimatisko are­ālu, kurā pado­das vīn­ogulāju audzē­šana, - zie­me­ļu ze­mes, kur vīn­ogas ne­aug, Apenī­nu pussalas ie­dzimtie uzskatīja par dzī­vo­šanai ne­pie­mē­ro­tām un īpaši ne­tie­cās tās pakļaut. Tādas bija te­rito­rijas uz zie­me­ļiem no Do­navas un Reinas, kuras pamatā apdzī­vo­ja ģermāņu ciltis, un šiem zie­meļnie­kiem, kā lie­cina arhe­olo­ģiskie atradumi, alus darī­šana bijusi pazīstama jau ap 1000. gadu pirms mū­su ēras.

Mū­su ēras 1. gs. beigās ro­mie­šu ģeo­grāfs Publijs Kornē­lijs Tacits raksturo ģermāņus kā lie­lus alus mī­ļo­tājus, sakot, ka viņus uzveikt bū­tu vieglāk ar reibino­ša dzē­rie­na ne­vis ar ie­ro­ču spē­ku. Vai brū­vē­šanas māka pie viņiem no­nākusi no Tuvajiem Austrumiem ar Vidusjū­ras tirgo­tāju tautu (grie­ķu un fe­niķie­šu) starpniecī­bu, vai izkopta pašu spē­kiem, par to nav vie­no­ta vie­dokļa.

Par to, ka alus darī­šana Cen­trāleiropā un Ziemeļeiro­pā izplatī­jusies no ģermāņu zemēm, liek do­māt arī alus vārda lī­dzī­ba daudzās valo­dās, kurās atpazīstama se­nā pro­to­ģermāņu valo­das sakne aluth: an­gļu ale, skan­dināvu øl / öl, so­mu olut, igauņu õlu, slo­vāku ol, latvie­šu un lie­tuvie­šu alus.

Alus zie­du laiki Eiro­pā ie­stājās ap mū­su ēras 5. gadsimtu, kad tie paši ģermāņu barbari, uz kuriem ro­mie­ši gadsimtiem bija skatī­jušies no augšas, sagrāva vare­no lielvalsti un paši kļuva par valdnie­kiem tās ro­be­žās. Viduslaiku eiro­pie­tim alus bija svarīgs ne tikai kā apreibin­āšanās lī­dzeklis - tas bija salī­dzinoši dro­ši dze­rams, jo darī­šanas pro­ce­sā bija vārīts, tātad bija mazākas ie­spē­jas, ka tas varē­tu būt in­ficēts.

Viduslaiku me­diķu acīs alus gan ne­izpelnī­jās īpašu pie­krišanu, jo par to ne­bija augstās do­mās vai vispār ne­ko nerakstīja grie­ķu un arābu ārsti - no­zī­mī­gākās auto­ritātes tā laika me­dicī­nā. 13. gadsimta me­dicī­nas traktāta autors Aldobrandino no Sje­nas rakstī­ja, ka nāk par sliktu kā galvai, tā vē­de­ram, tas izraisot sliktu elpu, bo­jājot zobus un, pro­tams, reibinot. Tiesa, alus palī­dzot tikt pie baltas un gludas ādas, kā arī esot labs urīn­dze­nošs līdzeklis.

Alus ir arī uzturvie­lām bagāts. Se­višķi to no­vērtē­ja mū­ki, kuriem gavē­ņa laikā bija krietni jāie­ro­be­žo savs uzturs, bet alus dzeršanas ziņā ie­ro­be­žo­jumu ne­bija. Tie­ši mū­ki bija pirmie, kas izko­pa alus brū­vē­šanas māku, darot alu vispirms pašu vajadzī­bām, tad - kloste­ros pastāvī­gi apme­tušos svētceļnie­ku uzcie­nāšanai; galu galā bīskapi un abati no­lē­ma šādā veidā papildināt savu budže­tu, un pie kloste­riem parādī­jās kro­gi. Kloste­ru brū­žu priekšro­cī­ba bija lēts darbaspēks un izejvie­las (graudā maksāta desmitā tie­sa) un atbrī­vo­jums no jebkādiem nodokļiem, attiecī­gi kloste­ru alus bija lēts. Vairāki kloste­ru brū­ži 10.-11. gadsimtā sasnie­dza visai ie­vē­ro­jamus ražo­šanas apjomus. Ap šo laiku alu kā peļņas avo­tu sāka no­vērtēt arī laicī­gie ze­mes kun­gi, un Dien­vidvācijā līdzās kloste­ru brū­žiem parādījās arī muižnie­ku uzturē­tas alus darī­tavas, kuras gan tikai pamazām spē­ja pie­tuvo­ties ilgā laikā izkoptajai mū­ku alus darī­šanas prasmei.

Zie­meļvācijā, savukārt, par galve­najiem kloste­ru kon­kuren­tiem alus darī­šanā kļuva pilsē­tu namnie­ki. Kloste­ru aldariem bija vēl vie­na priekšro­cī­ba - labākās iespē­jas tehno­lo­ģijas attīstī­šanai.

Kloste­ri bija tālaika zinātnes un izglī­tī­bas cen­tri, kuros pastāvē­ja izpē­tes un zināšanu saglabāšanas tradī­cijas. Bija
tikai dabiski, ka mū­ki savus atklājumus alus darīšanas jo­mā fiksē­ja un atstāja nākamajām paaudzēm. Starp šiem viduslaiku alus ražo­šanas tehnolo­ģijas celmlaužiem minama arī izcilā 12. gs. do­mātāja, rakstniece un kompo­niste, be­ne­diktie­šu abate Hilde­garde no Bin­ge­nas, kura atstājusi pirmo rakstī­to liecī­bu par apiņu izman­to­šanu alus ražo­šanā. Ir gan ziņas, ka apiņi kloste­ru tuvumā - jādo­mā, tieši alus darī­šanas vajadzī­bām - audzē­ti jau 8. gadsimtā. To­mēr līdz apiņa triumfam alus darī­šanā bija jāgaida vēl vairāki gadsimti.

Viduslaiku Eiro­pā lie­to­to alus pie­de­vu klāsts bija aizraujošs savā daudzveidī­bā. Der pie­bilst, ka arī ie­salam šī laika alū lie­to­ja ne tikai mie­žus, bet arī citas labī­bas un pat pākšaugu šķirnes. Visai izplatīts bija medalus, kurā me­dus kalpo­ja ne vien kā alko­ho­liskās rūgšanas mate­riāls, bet arī kā saldinātājs. Vēl garšas uzlabo­šanai lie­to­ja visdažādākos augus. Tiek minē­ti gan garšaugi - kadiķogas, muskatrieksts, in­gvers, ķime­nes; gan augi, kurus mūsdie­nās mē­dzam lie­tot zāļu tē­jām - pe­lašķi, dažādas mētras; gan tādas salī­dzino­ši re­tākas pie­de­vas kā ozo­la miza, prie­žu skujas, egļu pumpuri, vira žults. Un, jāteic, viduslaiku eiropie­tim ne­bija sve­ši arī alus in­gredien­ti, kuri pastiprināja tā reibino­šo spē­ku, pro­ti - augi ar narko­tisku ie­darbī­bu. Ir zināms, ka alum liktas klāt arī driģe­nes, purvmirte un vaivariņi.

Tā Latgales pusē vēl mūsdie­nās šur tur vismaz no­stāstu lī­me­nī sastopamais mo­tīvs „smaržai vaivariņi" ir atskaņas no tiem tālajiem laikiem.

13 interesanti fakti par alu

1. Alus ir tre­šais po­pu­lā­rā­kais dzē­riens pa­sau­lē, tū­līt aiz ūdens un tē­jas. Eiro­pā to tra­di­ci­onā­li brū­vē no mie­žiem, pie­vie­no­jot api­ņus, bet aus­tru­mu zem­ēs tiek iz­man­to­ti arī kvie­ši, ku­ku­rū­za un rī­si.

2. Stip­rā­kais šo­brīd pār­do­ša­nā eso­šais alus re­ģis­trēts Vā­ci­jā – Schorschbock (31%), bet ab­so­lū­tais re­kords pie­der Sko­ti­jas brū­vē­ju­mam – alus The End Of History esot sa­tu­rē­jis 55% al­ko­ho­la.

3. Alus pa­tē­riņš pa­sau­lē sa­snie­dzis 20 lit­rus ga­dā uz kat­ru ie­dzī­vo­tā­ju, Lat­vi­jā – 67,1 lit­ri, bet alus liel­val­stī Če­hi­jā 160 lit­ri alus uz ie­dzī­vo­tā­ju ga­dā. Ko­pē­jo ap­gro­zī­ju­mu alus tir­gū lēš uz 300 mil­jar­diem do­lā­ru ga­dā.

4. Pa­ti ve­cā­kā rak­stī­tā re­cep­te ir alus re­cep­te. Tā ir rak­stī­ta uz Šu­mē­ru plāk­snēm un tās ve­cums ir 4000 ga­du. Ar alus ra­žo­ša­nu šu­mē­ri jau no­dar­bo­jās 6000.g. p.m.ē.

5. Ame­ri­kā­ņu alus at­šķi­rī­bā no ci­tu val­stu aliem vis­bie­žāk ir brū­vēts no rī­siem. Tas tā­pēc, ka ame­ri­kā­ņi vai­rāk ie­cie­nī­ju­ši alu ar vieg­lu, ne pā­rāk uz­krī­to­šu gar­šu, kas ir arī viens no ie­mes­liem alus lie­la­jam pa­tē­ri­ņam arī sie­vie­šu vi­dū.

6. Se­na­jā Ba­bi­lo­ni­jā alus da­rī­tā­jas sie­vie­tes ie­ņē­ma arī tem­pļu pries­te­ru lo­mu. Die­vie­te Sī­ri­sa bi­ja alus pat­ro­ne­se.

7. Kat­ru ga­du tiek pār­do­ti vai­rāk kā 35 mil­jar­du alus ga­lo­ni. Ie­spai­dī­gi sa­lī­dzi­nāt ar ūdens pu­de­ļu pa­tē­ri­ņu, kas ir ap­tu­ve­ni 46 mil­jar­di ga­dā. Šie ci­pa­ri nav pā­rāk tā­lu viens no ot­ra, ne tā?

8. Lat­vi­jas čem­pi­ons Ed­gars Šverns pin­ti alus (0,568 l) ir pie­vei­cis 4,6 se­kun­dēs (2009), bet pa­sau­les re­kor­dists Sti­vens Pet­ro­si­no lit­ru alus spē­ja iz­dzert 1,3 se­kun­dēs (1977).

9. Dau­dzas sla­ve­nī­bas ir strā­dā­ju­šas par bār­me­ņiem – San­dra Bu­lo­ka, Brūss Vil­lis, Bils Kos­bijs un Še­vi­ja.

10. Ja­pā­nā alus tiek pār­dots arī tirdz­nie­cī­bas au­to­mā­tos uz ie­lām, kā arī vil­cie­nu sta­ci­jās.

11. Ja cil­vēks ko­lek­ci­onē alus pu­de­les, vi­ņu dē­vē par la­be­or­fi­lis­tu, bet to, kurš krāj alus pa­lik­tnī­šus, sauc par ta­ges­to­lo­gu.

12. Džor­džam Va­šin­gto­nam bi­ja pa­šam savs alus brū­zis Mo­un­tver­no­nā.

13. Alus kom­pā­ni­jas ga­dā iz­tē­rē tu­vu vie­nam mil­jar­dam do­lā­ru par reklāmām ASV.