Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource1 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource1), Fid:417, Did:0, useCase: 0

Inkins: vara apzināti uztur lielu nelaimīgu, viegli ietekmējamu, vēlētāju skaitu

Drukāt

Biedrības „Latvietis” vadītājs Leonards Inkins savā draugiem.lv profilā ievietojis viedokli par tuvojošos priekšvēlēšanu laiku. Publicējam ievietoto materiālu pilnā apjomā. Avots: Draugiem.lv

Inkins: vara apzināti uztur lielu nelaimīgu, viegli ietekmējamu, vēlētāju skaitu

Leonards Inkins. Foto no draugiem.lv

Tuvojas kārtējās vēlēšanas, vēlētājiem atkal būs jāpiedalās ruletes spēlē. Šeit neizklāstīšu to aksiomu, ka rulete pieder kazino īpašniekam un kazino ir dibināts, lai pelnītu, nevis ļautu pelnīt apmeklētājiem. Ja ruletes spēlē pelnīs apmeklētāji, uzņēmums bankrotēs. Latvijas uzņēmums veiksmīgi darbojas, un rulete ir ieeļļota, datorprogrammas noslīpētas, tā nav nekāda e-veselība, tas ir svarīgi.

Tas, ko mēdz apzīmēt ar jēdzienu, «demokrātija» ir visai atšķirīgs. Piemēram, demokrātija senajā Grieķijā ievērojami atšķīrās no tā, ko mēs par demokrātiju saucam šodien. Stāsti par mūsdienu demokrātiju ir demagoģijas un vārdu spēles izpausme. Patiesība ir tāda, ka demokrātijā senajā Grieķijā balsstiesības bija tikai pilsoņiem, tikai vīriešiem un tikai tiem pilsoņiem, kam bija īpašumi, darbs un kuri maksāja nodokļus. Tie arī drīkstēja lemt un balsot.

Ja šo zina daudzi, tad maz zināms ir tas, ka šai demokrātijā nebalsoja par personībām, bet tā bija loterija, kurā izvēlējās kādus no kandidātiem. Un šis ievēlētais labi zināja, ka nākamo ievēlēs nevis atbilstoši runas spējām vai naudas daudzumam, kā arī spēcīgas vēlēšanu kampaņas rezultātā, bet ievēlēs pēc nejaušības principa. Tas ir, cerības, ka varēsi, reiz iekļuvis šai nomenklatūras klubiņā, arī turpmāk tā vai citādi plūkt augļus no tā, ka ir paveicies kļūt par varai pietuvināto, nepiepildīsies. Senās Grieķijas rulete izvēlējās pēc nejaušības principa deputātus, un nākamos atkal izvēlēsies gadījums, liktenis vai nejaušība.

Mēs labi zinām, ka nav tādas diētas, kas būtu derīga visiem cilvēkiem, jo tiem ir dažādi dzimumi, vecumi, tikumi un dažādi augumi, kā arī dažādi pasaules uzskati un darba apstākļi. Katrai no minētajām grupām ir nepieciešama sava diēta, kas nav derīga citiem.

Līdzīgi arī valstu politiskā iekārta, kuru dēvējam par demokrātiju, nav derīga visiem. Katram gadījumam, katrai konkrētai valstij, tautai pat katram dzīvesveidam un pasaules uzskatam tā var būt citāda. Katrai tautai atbilstoši tās vērtībām un attīstības līmenim ir nepieciešama sev atbilstoša valsts pārvalde un politiskā iekārta.
Lai labāk saprastu, ko es gribu pateikt, iedomājieties, ka kādi pārdesmit cilvēki kopā dodas mežā sēņot, atpūsties vai peldēties. Un tad uzrodas kāds, kas viņus grib organizēt, komandē kā tiem jāiet uz iedomāto vietu un, kā tiem jāuzvedas, kad un kā tiem jādzied kopā viņa izvēlēto skaņdarbu un kāda deja jādejo. No atpūtas un izklaides šāds pasākums pārvēršas par ko citu un nav brīnums, ka viņu pasūta vairākas mājas tālāk un iecerētā izklaide un atpūta pārvēršas par nesaticības, naida un skandāla izbraukumu.

Bet cilvēki nav devušies pie dabas krūts, lai nokļūtu kādā sistēmā. Tieši otrādi viņi vēlas vairāk anarhijas, nevis demokrātijas. Viņuprāt nav nekādas vajadzības būt organizētiem un saskaņot savas darbības. Katrs ir tiesīgs rīkoties tā, kā uzskata par vajadzīgu. Un ja vēlas var neko nedarīt. Citiem vārdiem sakot var droši atrauties no kolektīva un kolektīvs par to tevi neatraus tas ir nenosodīs.
Bet tagad iedomāsimies, ka šie paši cilvēki būtu nokļuvuši izbraukumā uz kuģa, kurš kāda iemesla dēļ grimst un vīrieši pastumjot malā sievietes un bērnus laužas uz glābšanas laivām? Tā cilvēks uzvedās briesmu brīžos un tad izglābjas tas, kurš stiprāks, nekaunīgāks un ātrāks, kā arī nelietīgāks.
Šai brīdī kuģa, vai kuģīša kapteinis, kurš ir diktators un kuram vienīgajam pēc likuma uz kuģa drīkst būt ierocis, to liek lietā, nošaujot kādu, vai kādus brīdinot, ka nošaus arī citus, kas neievēros kārtību un disciplīnu aptur paniku, un izglābj sievietes un bērnus, kā arī panikā kritušos tēviņus. Lai mazinātu upuru skaitu uz klāja tiek, ieviesta nežēlīga diktatūra, bet tas ir vienīgais veids, kā izdzīvot pasažieriem un apkalpei.

Šī līdzība attiecas arī uz valsts iekārtu, kad valstī viss ir kārtībā iedzīvotājiem drīkst dot daudz brīvību un tiesību, tiem ir maz pienākumu, tiek uzklausīts katra viedoklis, bet, kad valsts ir briesmās, tad pamatoti tiek ieviesta diktatūra.
Piemēram, kara apstākļos, vai plūdu gadījumos vai citu dabas stihiju rezultātā. Jo ja to nedara ir daudz cietušo, un valsts var iet bojā. Tad visiem ir jārīkojas tā, ka ir pavēlējis virspavēlnieks. Pavēles nedrīkst apspriest, vai par tām balsot. Pavēles ir jāpilda.

Vai tas nav mūsu gadījums, kad kuģi ir pametis katrs ceturtais un palikuši tikai tie, kas nespēj pārlēkt pāri bortam, vai neprot peldēt?

Kopš senās Grieķijas un viņu demokrātijas laikiem ir daudz ūdeņu aiztecējis. Kad bija nepieciešams sagraut pastāvošo valstu un pasaules iekārtu, tad tika izvilkta demokrātija, notīrīti putekļi un uzspodrināta. Saukli par demokrātiju izmantoja, lai panāktu, ka drīkst balsot arī tie, kam nav legālu ienākumu, kas nemaksā nodokļus, kas nepilda nekādas saistības pret valsti. Rezultātā, tie, kas parazitē uz valsts rēķina, tas ir uz citu nodokļu maksātāju rēķina, balso par tiem, kuri sola arī turpmāk viņus barot neko, neprasot pretī.

Uzpirkt un pierunāt par sevi balsot uzņēmēju un cilvēku, kurš pats sev nodrošina iztiku ir daudz grūtāk, nekā to, kas ir trūkumā un atsaucas katram, kurš sola, to pabarot. Tāpēc pie varas esošie uztur lielu trūcīgo un slimo, kā arī citādi nelaimīgu vēlētāju skaitu, lai to ar vienkāršiem solījumiem piespiestu balsot par sevi. Un tas veiksmīgi darbojas.

Mūsdienu attīstītajās t. s. demokrātiskajās valstīs patiesībā tiešās demokrātijas nav. Tas gan tiek sludināts un par to tiek daudz runāts, bet tie ir meli. Ir dažas valstis pasaulē, kurās daudzus jautājumus izlemj referendumos, bet būtību tas maina maz. Šodien demokrātija ir netieša, tas ir soli pa solim.

Mēs ievēlam kādu, tie ievēl prezidentu, ieceļ ministru prezidentu un ievēl ministrus. Demokrātijas vietā ir izveidota dīvaina valsts iekārta, kad deviņdesmit procentu vēlētāju vēlas to, ko valsts vara nedara, nevēlas un nepilda, kaut ievēlēta tiešās un aizklātās vēlēšanās, tā tad it kā demokrātiski. Vēlētāji, kas ir deviņdesmit procenti, ir bezspēcīgi ietekmēt un vadīt pašu ievēlētos desmit procentus valsts pilsoņu, kuri pārvalda valsti.

Es pat nezinu, kā to nosaukt, jo formāli tā ir demokrātija, bet pēc būtības un satura tā ir nelielas cilvēku grupas autoritāra valdīšana. Tas ir tas, kas apdziedātās un sludinātās demokrātijas vietā mums šeit ir.

Normāli būtu, ja valsts pārvaldes sistēma izriet no šai valstī dzīvojošo cilvēku mentalitātes, tradīcijām, ieradumiem un tautas vēstures, kas atainojas konkrētas valsts uzbūvē un pārvaldē, jo katrai tautai ar savu mentalitāti, tradīcijām, ieradumiem un vēsturi vislabākā ir tieši sev atbilstoša valsts pārvalde.

Taču mūsu atjaunotajā valstī, valsts pārvalde veidota nevis, ņemot vērā nacionālās īpatnības, bet gan pēc partiju principa, kas realitātē nozīmē nevis tautas varu, bet gan dažādu ekonomisko grupējumu interešu pārstāvniecību valsts mērogā.

Katras jaunas vēlēšanas tautai nekādu demokrātisku izvēli īstenībā nedod. Tas ir tikai veids, kā ar pašizveidotu politisko partiju palīdzību, ekonomiskajiem grupējumiem kārtējo reizi no tautas saņemt demokrātijas mandātu savas varas turpināšanai.

Leonards Inkins

Tev jābūt autorizētam,