Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource1 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource1), Fid:417, Did:0, useCase: 0

25. marta sēru karogi. Latvijā un tagad arī Krievijā

Klusajā nedēļā redakcijā savas lakmetīgās pārdomas iesūtīja rakstnieks un publicists Jānis Ūdris un Otrajās Lieldienās piedāvājam rakstnieka viedokli par pēdējā laikā notikušo

Jānis Ūdris:

Feisbukā mani pārsteidza kādas krievietes naida izvirdums pret latviešiem, kuri it kā “priecājoties par Kemerovas traģēdiju”. Turpat bija kādas latvietes vaicājums, vai šī rakstītāja nav trollene. Jautājums visnotaļ pamatots – nespēju iedomāties savu tautieti, kurš, pie pilna prāta būdams, spētu priecāties par citu vecāku traģēdiju, ugunsgrēkā zaudējot bērnus.

Vēl pirms dienas “Radio Marija Latvija” programmā, vadot savu Rakstnieka pārrunu stundu “PASAULES TULKOŠANA””, es teicu, ka neesmu dzirdējis vai lasījis kaut viena latvieša zaimus par Kemerovas upuriem, un arī tagad varu to atkārtot. Kaut nejēdzīgā, noziedzīgā Kemerovas traģēdija notika 25. martā – dienā, kad pirms 69 gadiem padomju okupanti no Baltijas valstīm izveda uz Sibīriju vairāk nekā 90 tūkstošus cilvēku, gandrīz puse šī nozieguma upuru bija no Latvijas...

Mums, latviešiem, 25. marts ir sēru dienu. Tagad Krievijā par tādu bija izsludināts 28. marts – trešā diena pēc Kemerovas traģēdijas.

Zaļajā ceturtdienā pirms došanās radio studijā es datorā pārskatīju jaunākos videokadrus no Kemerovas. Īpaši mani satrieca ugunsgrēka upuru bēres. Kadri, kur vecāki apķērusi un glāsta balto zārciņu. Izmisušie cilvēki nevarēja noglāstīt bērna augumiņu - pat šo iespēju bija ņēmis uguns baisais spēks... Nudien, nespēju iztēloties cilvēka vārdam atbilstošu būtni, kas spētu par šo traģēdiju domāt bez līdzcietības.

Vienlaikus jādomā,
Vai abiem 25. marta notikumiem ir kas kopīgs.

Notikuma vieta ir Sibīrija, kurp pirms 69 gadiem tika izsūtīti arī daudzi latvieši. Taču doma par Dieva atmaksu, kas varētu iešauties prātā, gan tūdaļ atmetama: baltiešu deportāciju iecerēja un īstenoja staļiniskais slepkavu režīms, nevis krievu tauta. Bet ja nu kādam īpatnim Latvijā tomēr ienāktu prātā paust necieņu pret sadegušo bērnu vecāku izmisumu, viņam vajadzētu atcerēties divas elementāras patiesības: ka prieks par cita nelaimi, tāpat kā citam sūtīti lāsti nāks pašam atpakaļ trīskārtīgi. Un ka, paužot zaimus publiskajā telpā, šāds dīvainis īstenotu to, ko dara Krievijas psiholoģisko diversiju profesionāļi. Izmantojot aizvien jaunus hibrīdkara paņēmienus Latvijas nomelnošanai.

Jo vairāk nevietā Dieva dusmu piesaukšana būtu,

Atceroties “Maksimas” traģēdiju
Diemžēl, “Maksimas” un “Ziemas ķiršu“ traģēdijām ir daudz kopīga. Kaut grūti salīdzināt noziedzīgo paviršību dziļumu, jo neģēlība ir un paliek neģēlība. Jau sākot ar būvniecības metodēm. Nu, kurš gan pateiks, kas ir debilāk – vienas nesošās tērauda sijas vietā izmantot divas neprasmīgi savienotas (kā Rīgas “Maksimā”) vai iebāzt lielveikalu ar kino zālēm izbijušas fabrikas mūros bez logiem, ar lielākam cilvēku skaitam neatbilstošām izejām (kā Kemerovas “Ziemas ķiršos”)...

Grūti salīdzināt arī nolaidības un muļķības paralēles, neprasmīgi izmantojot trauksmes signālus un distrofiski reaģējot uz tiem (kā Rīgas “Maksimā”) vai trauksmi neizziņot vispār (kā Kemerovā)...

Sibīrijas lielveikalā par ugunsdrošību atbildēja ... pavārs, bet miljardieris Štengeļovs, šī betona monstra īpašnieks, Austrālijas saulē gozējoties, ne pazina veikala direktori, ne interesējās par savā īpašumā notiekošo. Nu kā te neatcerēties “Maksimas” lietuviešu priekšnieka cinisko viepli, preses konferencē stulbi noprasot, par ko gan viņam būtu jājūtas atbildīgam. Šis nejēga gan pēc tam zaudēja amatu, “Maksimas” vadība atvainojās. Mēs kādu laiku “Maksimu” boikotējām, tad melnā aura pamazām izplēnēja.

Iztēlosimies uz brīdi vienas ģimenes traģēdiju (bet ugunsgrēkā gāja bojā vairāk nekā četrdesmit bērni): Meitenīte zvana tētim, ka zālē deg, ka bērni netiek ārā... Tēvs skrien turp, bet priekšā uguns siena. Tēvs kliedz ugunsdzēsējiem, ka jāglābj bērni, tie viņam seko, bet atskan jauna pavēle, un dzēsēji metas citur. Tēvs kliedz, lai kaut iedod skābekļa masku, bet saņem strupu “Ņe položeno” (par paredzēts- krieviski)...

Un vēl kāda doma, kas, iespējams, dažos raisīs neizpratni, varbūt pat izsauks sašutumu. Bet tomēr padomāsim:

Kāds sakars veikalam ar kino zālēm?

Kam domāti šie megamonstri, ka mūsu “ALFA” (arī bijušajā fabrikā, pat nosaukums vecais). Daudzi tic, ka tie domāti cilvēku ērtībai, jaukai laika pavadīšanai... No rīta iegāji, vakarā brauc ar pilniem iepirkumu ratiem ārā. Bērnu kinozālē iespundējis, varēji izstaigāt visus stāvus, rodot ierosmi aizvien jauniem pirkumiem... Tāda veselīgi un saturīgi pavadīta brīvdiena...

Bet ja nu papūlētos padomāt dziļāk: vai bode un kino tomēr nav divas pārāk atšķirīgas lietas? Vai iepirkšanās tomēr nav vajadzība, nevis izklaide? Vai kino tomēr nebūtu citai reizei, ar citu noskaņojumu? Un vai šo iestādījumu apvienošana zem viena jumta būtībā nav veikli izdomāta cilvēku apčakarēšana...
Iespējams, lielveikalos drīz iekārtos arī viesnīcas, lai cilvēks, vienā dienā sapircies, nākamajā rītā šo nodarbi turpinātu... Patēriņa dominante pār vērtībām! Jaunā paradigma, un laikam jau pasaulē šobrīd nav spēka, kas to varētu mainīt.

Ja ko iespējams mainīt, tad tā ir mūsu attieksme. Cilvēka veselais saprāts un pašcieņa. Kad vajag iepirkties, tad dari to, bet kino atliec citai reizei. Un nepērc desu, kad ej uz kino vai koncertu. Sakot Imanta Ziedoņa vārdiem “...noliec karoti blodiņā, kad dziesmu dzied...”

Katastrofām cilvēkus vajadzētu darīt gudrākus.

Darīt atbildīgākus turpmāku kataklizmu novēršanai. Bet vai tas notiek?
“Maksimas” noziegumā joprojām neviens nav sodīts, jo... neviens ne par ko nav atbildējis. Pieredze, kas acīmredzot vēl perinās dažu padlaikus piedzīvojušo apziņā. Bet diez vai arī visgodprātīgākajai tiesai (pat ja mums tāda būtu...) izdotos notiesāt šādu traģēdiju īstos vaininiekus – naudas maisus, kas izmanto jebkurus līdzekļus savas peļņas vairošanai.

Taču visdziļāk Kemerovas un “Maksimas” traģēdijas kontekstā jādomā par morālās distrofijas un cinisma sātanisko dzīvīgumu. Tik daudz te līdzīga. Kliedzoša bezatbildība, neprofesionālisms. Un juridiskā impotence meganoziegumu priekšā.

Līdzīga ir arī nemācīšanās no kļūdām –gados kopš “Maksimas” traģēdijas publiskajā telpā izskanējis ne viens vien signāls par bīstamām veikalu konstrukcijām, par avārijas stāvokli cilvēku pulcēšanās vietās...
Daudziem vēl svaigā atmiņā pērn Liepājas mežā nosalušais puisēns. Bet publiskajā telpā atkal un atkal parādās ziņas par pieaugušo bezatbildības dēļ savainotiem un bojā gājušiem bērniem. Biļešu kontrolieri izsēdina bērnu no autobusa nepazīstamā vietā, policija atbild ar robustu atrakstīšanos...
Cilvēki, pasakiet, kam vēl būtu jānotiek, lai mēs beidzot sāktu domāt?!

Un tomēr, atceroties “Maksimas” traģēdiju, jāatzīst, ka

Latvijā atklātuma netrūka.

Turpretim Kemerovas traģēdiju padziļināja melu un noklusēšanas gaisotne. Sašutušie kemerovieši joprojām ir pārliecināti, ka upuru skaits bija lielāks, ka traģēdijas patiesie apmēri tiek slēpti.

Īpaši nepatīkamas bija Krievijas prezidenta izdarības traģēdijas vietā. Klausījos videokadros Putina vārdus Kemerovā, it kā pareizus - par noziedzīgu nolaidību, par nepiedodamiem cilvēku upuriem miera laikā... Taču profesionālā čekista sejā nebija ne vēsts no līdzjūtības, vien pieklusināts īgnums par viņa PR interesēm kaitējošo ķibeli. Tik ļoti nelaikā pēc dārgās, veikli novadītās atkalievēlēšanas akcijas.

Īpaši ciniski, patiesībā idiotiski izskatās fotogrāfija, kur it kā līdzjūtības pārņemtais Putins stāv pie kāda ugunsgrēkā cietušā gultas. Taču cietušā lomā, gultā izstiepies, uzfotografēts ražens tēvainis apsarga formā, ar militāru siksnu ap vēderu, trūkst vien pistoles un steka pie sāniem. Vai tiešām Krievijas prezidentam Kemerovā bija tāāā jāsteidzas, kā nevarēja slimnīcā pieiet kādam ugunsgrēkā patiešām cietušajam?! Izteikt līdzjūtību bēdu sagrauztajiem vecākiem... Kāpēc šis robustais melu iestudējums?!

Atbildi ieraudzīju kemeroviešu protesta mītiņa kadros pilsētas centrālajā laukumā. Ļaudis skandēja “slepkavas!” un prasīja vietējo varasvīru atkāpšanos, bet laukuma galā ar pakaļu pret protestētājiem slējās ļeņineklis – piemineklis vienam no cilvēces lielākajiem blēžiem un slepkavām Uļjanovam -Ļeņinam.
Acīmredzot, necieņa pret cilvēka dzīvība un meli, tāpat kā šī statuja, ir dzīvīgs komunistiskā režīma mantojums pašreizējo Krievijas līderu apziņā.

Ko Dievs vēlējās pateikt cilvēkiem?

Arī šāds jautājums nāk prātā, atceroties, ka Krievijas traģēdija notika mūsu tautas sēru dienā.
Domāju, ka datuma sakritība bija sagadīšanās. Ja šogad 25. marts nebūtu iekritis svētdienā, “Ziemas ķiršos” būtu daudz mazāk bērnu, un mazāks būtu upuru skaits. Bet Dieva vēstījums šādā cilvēku stulbuma izraisītas traģēdijas reizē varētu būt vien sāpes par cilvēku bezatbildīgumu.

Dievs cilvēkam devis visuma visskaistāko planētu – Zemi. Taču reizē Dievs cilvēkam deva arī ATBILDĪBU.
Ja cilvēks savā negausībā izrīkojas kā zilonis trauku veikalā, tad vienīgais Dieva vēstījums varētu būt atgādinājums par cilvēka atkal, jau kuro reizi aizmirsto atbildību.

Būsim savās labākajās domās ar sāpju sagrautajiem vecākiem! Lai Dievs viņiem dod mierinājumu dziļajās bēdās!

Rakstnieks Jānis Ūdris





" Ja tu savā ostā ļausi uzkavēties rūgtumam, laime kuģos tai garām. "
/ Endijs Rūnijs /






Http://www.RezervesDALAS24.Lv