Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource1 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource1), Fid:417, Did:0, useCase: 0

Lūzeru sindroms jeb Skats mūsu problēmu saknē

Drukāt

Oligarhu derdzīgās sarunas. Ģimenes ārstu streiks. Piecgadīga puisēna traģiskā nāve. Trīs notikumi, kas pašlaik, 2017. gada vasarā uztur spriedzi publiskajā telpā.

Dziļāk ieskatoties, šiem tik atšķirīgajiem faktiem var saskatīt kopīgas iezīmes. Vispirms jau tie visi varēja nebūt. Ja mūsu valstī būtu sakārtota ekonomika un sociālā sfēra, ja būtu augstāks morālais klimats.

..........................................................................................................................................................................................................


Joprojām "nothing special" valgos

Kurš tā uz sitienu pateiks, cik valdības jau bijušas kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas? Jo neviena nav pozitīvas atcerēšanās vērta! Tās veidojušas dažādas partijas, taču visām līdzīga bijusi tuvredzība. Nespēja un arī nevēlēšanās padomāt par valsts attīstības stratēģiju. Vien bakstīšanās un lāpīšanās, domājot par savu algu un savējo iebīdīšanu naudīgos amatos. Valsts attīstībai jau nozagts gadsimta ceturksnis, bet mūsu politikāņi tā arī nav tikuši tālāk par "nothing special". Būtu kaut uz ķeblīša pakāpušies, lai redzētu tālāk! Vai pašpikojuši no Igaunijas, kam ar mazāku iedzīvotāju skaitu daudz lielāks valsts budžets un straujāka ekonomikas attīstība.
Ik reizi, ceļā uz Mežaparku redzot VID monstru, nāk prātā Bībeles vārdi: "Nebūvē savu namu uz smiltīm, būvē uz klints." Te nu no klints nav ne miņas, bet smilšu vietā bija - pēc savulaik medijos pazibējušas un noklusinātas ziņas - valsts apkrāpšana: veikli darboņi par sviestmaizi iegādājās it kā nevērtīgu zemi un nolobēja varas gaiteņos lēmumu gigantisko kasti būvēt tieši tur... Viena no iespējām, ko paver politikas saaugšana ar biznesu.

Sākt beidzot domāt, mācīties no kļūdām

Diemžēl visiem trim tik satraucošajiem notikumiem ir vēl viena kopīga iezīme - tie tiks aizmirsti. Es ļoti gribētu pieredzēt, ka esmu kļūdījies. Ka mūsu valdība beidzot spēj ieskatīties problēmas saknē un saprot - problēmas nevar atrisināt ar butaforiskiem līdzekļiem. Šoreiz streikoja ģimenes ārsti, pēc laika varētu streikot medmāsas vai skolotāji ... Jo nav iespējas atrisināt vienas nozares problēmas, nedomājot par visas ekonomikas kompleksu attīstību. Bet tā nav ne nodokļu paaugstināšana, ne jaunu nodokļu radīšana vai esošo pārdalīšana, piedalīšana un apdalīšana! Tā nav ne mikrouzņēmumu smacēšana un investoru atbaidīšana, ne valsts birokrātijas pašatražošanās.

Šajā darbības imitācijā runa nav tikai par valsts attīstības bremzēšanu. Tie grauta cilvēku uzticība valstij, pilsonisko jūtu atrofija daudzus mudina atstāt Latviju.

Starpkomentāriem par puisēna nāvi uzmanību piesaistīja kāda psihologa atziņa, ka bērns pie mums netiek uzskatīts par vērtību. Skarbi, bet patiesi vārdi. Jo runa ir par attieksmes kopsaucēju. Vai esam mācījušies no Talsu un "MAXIMAs" traģēdijas? Vai esam padomājuši, kāpēc Latvijā ir (proporcionāli) viens no lielākajiem pašnāvnieku, dzērājšoferu, dzērumā nosisto un noslīkušo... skaitļiem Eiropas Savienībā?

Vērojot Rīgas domes rīkotās masveida izklaides Daugavmalā, jādomā, vai Ušakovs un viņa klerki nebūtu dzirdējuši par Nicas un Londonas traģēdijām, kad teroristi ar automašīnu triecās pūlī. Protams, nevar teikt, ka netiek veikti drošības pasākumi - norises vieta iežogota ar sētiņām, kārtības sargi vēro atnācējus... Bet vai vieglie nožogojumi apturētu smago auto mašīnu ar teroristu pie stūres? Gudrais mācoties no citu kļūdām, muļķis no savējām. Bet kā apzīmēt tos, kas nemācās vispār?

Piecgadīgs bērns aiziet no mājas, dienām klīst pa mežiem un beidzot, pārbaidījies un izbadējies nosalst izmirkušās drēbēs... Varbūt Dievs ar šo gadījumu gribēja pateikt, ka mums beidzot jāsāk domāt?

Cik gadi ir pilsoniskā infantilisma rīcībā?

Tūkstošiem latviešu aizbraukuši no Latvijas it kā bezdarba dēļ, bet valstī aizvien aktuālāka problēma kļūst darba roku trūkums, un uzņēmēji aizvien biežāk sāk runāt par nepieciešamību iepludināt darbaspēku no citām valstīm. Kāds zinātņu doktors TV raidījumā konkretizēja, ka vēlamākais ceļš būtu krievvalodīgo iepludināšana no bijušajām PSRS republikām - viņiem jau esot pazīstama mentalitāte, un krievu valoda mums visiem vēl prātā...
Dzirdot tādus prātuļojumus, nāk prātā Atmodas laikā bieži lietotais vārds "mankurts". Austrumu tautās tā sauca vergus, kam bērnībā galvā bija uzmaukta jēlas kamieļādas micīte. Ādai izžūstot, tā sarāvās un nežēlīgi saspieda upura galvu, izdzēšos no atmiņas dzimto zemi un valodu. Atņemt etnisko identitāti.

Vai mūsdienu mankurti nebūtu dzirdējuši, ka nācijas ceļš uz savas valsts atgūšanu sākās ar cīņu pret Latvijas pārkrievošanu, ko Jānis Peters trāpīgi nosauca par zooloģisku eksperimentu?!

No bezjēdzīgā tiesas procesa pēc Talsu traģēdijas prātā palikusi kāda plašākai sabiedrībai tā arī nepamanīta (vai nenozīmīga?!) liecība: mātes ugunsdzēsēju mašīnas operatoram prasījušas, vai pacēlāja grozā drīkst kāpt tik daudzi, bet tas vien klusējot turpinājis savu "darbu". Jo ... neprata latviešu valodu. Pagāja vien neilgs laiks, un viens no Krievijas vēstniekiem, izplūstot apgalvojumos par "krievvalodīgo diskriminācija" Latvijā, pravietiski noprasīja: "Nu, sakiet, kāpēc, piemēram, ugunsdzēsējam būtu jāprot latviešu valoda?!"

Pagāja vēl pusotrs gadu desmits, un civilokupantu pēcteči izprovocēja referendumu par otru valsts valodu. Mēs klusējot noskatījāmies, it kā tas notiktu kaut kur tālu, ne mūsu pašu zemē. Līdz beidzot referenduma dienā attapāmies.

Tagad Latvija tiek gremdēta ar pašu latviešu rokām. Atkal noskatāmies. Bet cik gadi ir mūsu pilsoniska infantilisma rīcībā? Vai gaidīsim, kad būs sasniegta valsts izpostīšanas kritiskā masa?

Atskatīties pagātnē

Mūsu valsts dibinātājus un sargus Brīvības cīņās vadīja vien ticība, cerība un mīlestība. Trīs maģiskie vārdi, kas Cēsu skolnieku rotas puikām deva drosmi stāties pretī rūdītiem vācu kara profesionāļiem! Palīdzēja latviešu brīvprātīgajiem, vāji bruņotiem, nosargāt Rīgu pret bermontiešu pārspēku, patriekt smagi bruņotos karakalpus no Latvijas un pieteikt karu Vācijai.

Mūsu vecvectēvi aizbēra tranšejas un sēja graudus karā izpostītajā zemē? Divdesmito un trīsdesmito gadu kinohronikas redzams - latvieši labības laukā un siena pļavā izgāja baltā kreklā. Un kāda pašapziņa redzama Ķeguma celtnieku sejās!

Jau ceturtdaļgadsimtu dzīvojam atkal suverēnā valstī. Daudz īsākā laikā, vien divos gadu desmitos mūsu vecvectēvi Latviju no krāsmatām pārvērta vienā no pārtikušākajām Eiropas valstīm. Poļi un leiši brauca uz Latviju peļņā, kā tagad latvieši brauc uz Angliju un Īriju. Leģendārā "MINOX" izgudrotājs Valters Caps, neatradis Igaunijā firmu, kas spētu izgatavot unikālo fotoaparātu, atbrauca uz Rīgu, un latviešu meistari pusgada sērijveida laikā noorganizēja "VEF MINOX" sŗražošanu. Bet turpat līdzās Kārlis Irbīte konstruēja vienu no pasaules modernākajām lidmašīnām...

Kad deviņdesmitajos gados vaicāju vairāku ārvalstu ekonomisko misiju vadītājiem, kāpēc viņi neizmanto iespēju investēt mūsu slavenāko uzņēmumu modernizācijā, lai ar to brendiem rastu jaunu tirgu postkomunistiskajās valstīs, atbildes bija līdzīgas: "Interesējāmies, bet nesastapām interesi Latvijas pusē..."

Par ES un mūsu pašu muļķību

Izplatīta tēze, ka Latviju žņaudzot Eiropas Savienības direktīvas. Jā, pārlieka birokratizācija ir viena no ES slimībām. Sērga, pret ko Latvijai kā pilntiesīgai dalībvalstij vajag cīnīties. Bloķējoties ar citām jaunajām ES dalībvalstīm, parādīt stingru mugurkaulu!

Bet lēmums par Latvijas cukura rūpniecības iznīcināšanu (un vēl ne vienu vien ekonomiskas kaitniecības aktu) tika pieņemts Rīgā, Brisele vien piedāvāja kompensāciju, un dažiem mūsu tūdaliņiemtas bija nepārvarams kārdinājums... Kurš aprēķinās postu, ko šie Jūdasa graši atnesa Latvijas zemkopjiem un trīs cukurfabriku strādniekiem? Vai kādreiz tiks nosaukti vainīgie? Vai Latvijas izsaimniekotāji reiz sapratīs, ka naudu nevar ēst?
Varētu ilgi uzskaitīt atjaunotās neatkarības gados pastrādātās nejēdzības, mūsu pašu muļķībā un vēl jo biežāk blēdīgā mantrausībā balstītas, bet visās saskatāms mūsu nacionālās pašapziņas trūkums. Mēs pieļaujam, ka tiekam čakarēti. Ir pat īpatņi, kam tas patīk - interneta anonīmo komentāru kloāka smird no mazohistiskas tīksmināšanās par Latvijas nelaimēm. Bet ES neformālā analīzē latvieši atzīti par nāciju ar zemāko pašnovērtējumu...

Diagnoze un terapija

Preventīvi ieprogrammētais nihilisms atgādina psihisku slimību. Tās simptomi ir sociāla apātija, pilsonisko jūtu atmiršana un samierināšanās ar pašreizējo status quo. Ir slikti, jo slikti ir politiķi. Pretarguments, ka tautai pašai jāizvirza talantīgie un godprātīgie, tiek uzņemts ar skepsi. Aksioma, ka tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi, raisa agresiju, un atšķirīgā viedokļa paudējs tiek nolamāts par čekistu.

Mediķu leksikā samierināšanos ar savām vājākām pozīcijām, distancēšanos no politiskās dzīves, nejēdzību tolerēšanu un gļēvu padošanos valsti ārdošiem procesiem varētu nosaukt par nacionālās pašcieņas atmiršanu un valstiskās piederības jūtu distrofiju. Par specifisku lūzeru sindromu, kas radās 1940. gadā, bez cīņas atdodot plaukstošo valsti padomju okupantiem. Kas, divu okupācijas varu ideoloģiski nofiksēts un pēc tam jau pašu uzturēts, kā ērce iezīdies nācijas ģenētiskajā atmiņā.

Mūsu tautai joprojām tiek uzspiests apgalvojums, ka pretoties nebija iespējams. Bet dziļākajā būtībā tāda jautājuma nostādne - aizsargāt savu valsti tikai pret vājāku pretinieku - ir amorāla.

Vēsture glabā milzumu piemēru, kad pat niecīga armija stājusies ceļā iebrucēju pārspēkam. Luksemburgā brāļu kapos apbedīti simtiem vācu karavīri, kas krituši kaujās ar Luksemburgas armiju pirmajā un otrajā pasaules karā. Bet Luksemburga ir daudz mazāka par Latviju...

Izšķiroša ir karavīru profesionālā sagatavotība, morāle un motivācija karot. Ne velti viedokli, ka Latvijai 1940. gadā vajadzēja cīnīties pret padomju okupantiem, aizstāv mūsu izcilākie militārie speciālisti.

Atvaļinātais brigādes ģenerālis Kārlis Krēsliņš, bijušais Nacionālo bruņoto spēku štāba priekšnieks savā jaunajā grāmatā "No lauku puikas līdz ģenerālim" raksta:

”... ja Latvija vidēji 25% sava budžeta iedalīja Kara ministrijai, papildus bija spēcīga Aizsargu organizācija, kuras sastāvā 1939. gadā bija 60 000 cilvēku un tā netika finansēta no Kara ministrijas budžeta, tad Latvijai vajadzēja izrādīt bruņotu pretestību savas valsts okupācijai. Tas neradītu diskusijas par Latvijas brīvprātīgu pievienošanos PSRS vai aneksiju, vai okupāciju. Daži pētnieki uzskata, ka Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, piekrītot PSRS karaspēka bāzu izvietošanai Latvijas teritorijā un atsakoties veikt valsts militāro aizsardzību, gribēja izvairīties no daudzu latviešu iznīcināšanas. Nacionālajā aizsardzības akadēmijā (NAA) tika veikts pētījums, kurā ir identificēti vairāk nekā 1000 Latvijas Armijas virsnieku, kas tika iznīcināti PSRS laikā... Divdesmitajā gadsimtā karavīriem bija iespējas veiksmīgi vest partizānu karu, jo valstu represīvo orgānu rīcībā nebija mūsdienu modernā ekipējuma: kosmosa satelītu, bezpilota lidaparātu, dažādu sensoru, nakts redzamības ierīču utt. Savas iespējas pilnā mērā nodemonstrēja Somija.

Somija Ziemas karā zaudēja daļu teritorijas, bet nosargāja savu valsti. Dzīvā spēka zaudējumi bija divarpus reizes mazāki par divu okupantu armijās kritušo latviešu skaitu.

Jā, droši vien arī Latvijai 1939.- 40. gada ziemā, pat karojot vislabāk kopā ar somiem, igauņiem un lietuviešiem, nāktos kapitulēt nelabvēlīgā spēku samēra priekšā. Varbūt pat zaudējot savu valsti, bet uz daudz īsāku laiku: Latvijas vārds Teherānas, Jaltas un Potsdamas konferencēs, ANO Ģenerālajā asamblejā... izskanētu pavisam citā kontekstā.

Pēc romāna "Ulmanis. Lielā Kārļa testaments" iznākšanas diskusijā "Vai 1940. gadā vajadzēja cīnīties" LTF muzejā bija sāpīgi dzirdēt, cik dedzīgi daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki aizstāv 1940. gada kapitulantisko pozīciju. Taču sirdī iekrita Lienes Sestules, nacionālo partizānu komandiera Jāņa Sestuļa meitas vārdi: "Ja Dievs redz, ka tauta ir gatava cīnīties par savu brīvību, tad Dievs sūta tādu palīdzību, kādu tauta nav pat gaidījusi".Tieši to mēs pieredzējām 1991.gada janvāra Barikāžu epopejā!

Problēmas būtību precīzi pateicis mūsu Nacionālo bruņoto spēku komandieris, ģenerālis Leonīds Kalniņš: "Ja mēs 1940. gadā būtu cīnījušies, tad tagad mēs būtu savādāki."
Šovasar, arī trīs it kā tik dažādo notikumu iespaidā, publiskajā telpā īpaši bieži izskan jautājums: "Ko darīt? Vai ir izeja no permanentās stagnācijas?"

Atceroties ģenerāla Kalniņa vārdus, es šo jautājumu pārfrāzētu: Vai mums iespējams kļūt savādākiem?
Mana pārliecība saka, ka tas ir ne vien iespējams! Un tas ir vitāli nepieciešams! Mums katram un mūsu nācijai, mūsu valstij kopumā. Izvērtējot katram savu attieksmi pret mūsu pagātni, šodienu un nākotni.
Beidzamais mirklis saprast aksiomu, ka par savu valsti jācīnās, gan kaujas laukā, gan ikdienas situācijās. Ka lūzeru sindroms var būt fatāls valsts pastāvēšanai! Jo priekšnoteikums NATO 5. paragrāfa iedarbināšanai kritiskā brīdī būs mūsu pašu gatavība aizstāvēt savu valsti. Mūsu pašapziņa! Tik vien. Un tik daudz...

Raksta autors: rakstnieks Jānis Ūdris

Tev jābūt autorizētam,





" Es sev pateicu, ka vairs nekad nenožēlošu to, ko neesmu izdarījis. Es gribu nožēlot tikai to, ko esmu izdarījis."
/ Valters Frīdenbergs /






Http://www.RezervesDALAS24.Lv