Vai vardarbība var būt uz viena viļņa ar mīlestību?

Drukāt

Cik gan cilvēkam, kurš pats ikdienā uzturas harmoniskās attiecībās, pašsaprotama ir viennozīmīga atbilde, ka sievietei, kura partnerattiecībās cieš no fiziskas ietekmes, šāds vīrietis ir jāatstāj pagātnē un jāturpina jaunu dzīvi, taču saprast, cik patiesībā tā ir nopietna problēma, kad sirds saka vienu, bet prāts pavisam ko citu, zina tikai tās sievietes, kas pašas ko tādu piedzīvojušas.

Vai vardarbība var būt uz viena viļņa ar mīlestību?

Everitas Vilkājas zīmējums

Sākotnēji attiecības uzsākas šķietami harmoniskas, taču ar laiku rodas nesaskaņas, kas mēdz izpausties kā asu vārdu apmaiņa, pēc tam strīdi sāk izvērsties emocionālā un fiziskā vardarbībā.
Parasti problēmas pamatā ir alkohols, kas tiek lietots pārmērīgos daudzumos un bieži, taču tas nekad neattaisnos nežēlīgu rīcību.
Sieviete, kuras vārds rakstā netiks minēts, kad iepazinās ar savu jau bijušo vīru, atceras:
"Attiecību sākumā viss bija jauki, kopā pavadījām daudz laika - randiņi un uzmanības izrādīšana, skūpsti un ziedi... Viss šķita lieliski. Diezgan ātri sākām dzīvot kopā. Tajā laikā dzīvojām pie maniem vecākiem un kalām plānus nākotnei. It kā viss bija labi, cilvēks likās jauks, viss gana brīnišķīgi, lai, pēc trīs mēnešu kopdzīves izlemtu, ka abi vēlamies bērnu. Nešķita, ka par ātru, ka cilvēks nav iepazīts, jo ļoti mīlēju viņu. Augusta beigās sameklējām dzīvesvietu, kurā būsim tikai mēs četri - es, viņš, viņa desmitgadīgais bērns, kurš bija palicis bez mātes, un mūsu plānotais bērniņš. Priecājāmies par to, ka beidzot varēsim dzīvot kopā kā ģimene."
Par reizi, kad sieviete piedzīvoja pirmās attiecību nesaskaņas, viņa stāsta:
"Nakts vidū mani pamodināja telefona zvans. Zvanīja viņa bijusī sieviete, sakot, lai atnāku un savācu savu veci, ka šis pārdzēris jēgu un plijās virsū. Asarās mirkstot, gāju pēc viņa, lai kopā dotos mājās.
Nenoliedzami, ka dusmojos uz vīrieti, ar kuru biju iesākusi kopdzīvi, savukārt viņš apgalvoja, ka mīlot mani un šāda situācija vairs neatkārtošoties. Lai cik sāpināta biju, tomēr noticēju viņa solījumiem.
Pēc šī gadījuma atmosfēra mājās kādu laiku bija jauka un šķita, ka piedzīvotais vairs neatkārtosies, taču, kad kā grūtniece jau biju nedaudz vairāk par mēnesi, vīrietis atkal sāka ierasties mājās vēlu, dzēra, uz darbu negāja. Es, paliekot divatā ar vīrieša bērnu, raudāju un nezināju kā rast risinājumu."

Būtu vēlams atšķirt, kur beidzas strīds un sākas vardarbība. Ja kāda no personām pārkāpj robežas un strīds pārvēršas nežēlīgā attieksmē, tad šāds attiecību modulis noteikti nebūs harmoniskas ģimenes paraugs. Tā notika arī mūsu stāsta varonei:
"Janvāra naktī notika kaut kas ārprātīgs.To dienu atceros vēl tagad. Viņš pārnāca vēlu vakarā, taču tāpat kā pagājušā reizē atkal gribēja doties prom. Gan es, gan viņa bērns lūdzām viņu, lai neiet, taču viņš neuzklausīja un mani pagrūda. Nokritu. Par spīti tam tik un tā uzstāju uz to, lai vīrietis paliktu mājās, taču viņš man iespļāva sejā un, saķēris aiz matiem, "izvazāja" pa istabu. Protams, ka viņš aizgāja... Es paliku viena ar neizsakāmi nožēlojamu sajūtu un saplēstu halātu."

Bieži šādās situācijās sievietes noklusē par to, kas notiek mājās, un nestāsta pat saviem tuvākajiem cilvēkiem, jo baidās sagraut sabiedrības iespaidu par attiecībām, uztraucas, ko par to padomās citi un klusējot turpina ciest vīra vardarbīgās izpausmes. Arī mūsu stāstā minētā sieviete atzina, ka par visu notikušo ir klusējusi.

Neskatoties uz fiziski un emocionāli sāpīgajiem brīžiem, sievietes parasti mēdz atgriezties pie vīrieša, kurš jau vairākkārt licis manīt, ka nepatīkamās situācijas atkārtojas. Vai tā ir neprātīga mīlestība vai drīzāk neprātība? Varbūt atbildības sajūta par tiem, kurus pieradina un partneri kļūst atkarīgi viens no otra.
Bieži sievietes pat maldīgi cer, ka spēs partneri pārveidot, taču dzīvē tas nepiepildās.
Par savu kārtējo atgadījumu stāsta no vardarbības cietusī sieviete:
"Laikā, kad atkal dzīvoju ar vecākiem, tiku lutināta, mīlēta un beidzot atkal jutos labi. No vīrieša saņēmu zvanus, īsziņas ar lūgumu, lai atgriežos pie viņa, taču nepiekāpos. Pēc diviem mēnešiem šķita, ka vīrietis ir mainījies, jo redzēju, ka vairs nedzēra un bija atradis darbu. Atkal sākām dzīvot kopā. Pienākot pavasarim, nolēmām precēties un pirms meitas piedzimšanas tuvāko radu lokā sarīkojām nelielas kāzas. Kad piedzima meitiņa, kādu laiku laimīgi dzīvojām kopā. Kādu reizi, kad meitai bija 9 mēneši, vīrs nepārnāca no darba. Zvanīju visur, kur viņu varētu meklēt, taču neviens neko nezināja teikt. Desmit dienas pagāja neziņā par to, kur atrodas vīrs. Visbeidzot atradu viņu nekoptā miteklī. Vīrietis bija netīrs un aizpampis no dzēruma, bija pat pazaudējis laulības gredzenu. No rīta solīja būt mājās. Kad pārradās, ceļos nometies, lūdza, lai piedodu un solīja, ka tas vairs neatkārtosies. Uzskatu, ka bērnam vajadzīgi abi vecāki, tāpēc piedevu. Bez dzeršanas viņš izturēja līdz brīdim, kamēr zaudēja darbu. Kaut arī mēģināju atbalstīt un atradām risinājumu, atkal sāka dzert, pat pazuda uz vairākām dienām, kas atkārtojās ļoti bieži. Mājās norisinājās nemitīgi skandāli. Darīju visu, lai tikai bērni varētu gulēt un mājās būtu miers, pat nakts vidū modos, lai vīram ceptu kartupeļus. Vakaros, kamēr bērni bija nolikti gulēt, viņš bezjūtīgi izmantoja mani savu seksuālo vēlmju apmierināšanai. Baidījos pat iebilst. Tā tas turpinājās līdz brīdim, kamēr paliku stāvoklī. Uz kādu laiku attiecības stabilizējās, domājām, ka bērns varētu glābt mūsu laulību, taču laikā, kad grūtniecība ilga jau nepilnus trīs mēnešus, vīrietis mani sasita. Pēc tam bija skaidrs, ka jātaisa aborts. Uz šādu soli gāju ar asarām acīs un pēc aborta veikšanas ļoti pārdzīvoju."

Neskatoties uz to, vai tā ir emocionālā vai fiziskā vardarbība, rodas jautājums vai pats varmāka apzinās savus pāridarījumus, taču viens ir skaidrs, izmantojot fizisku spēku un iebiedēšanas taktiku, vīrietis izrāda savu pārākumu pār otru, tādā veidā viegli panāk vēlamo un liek sievietei saprast, kurš šajās attiecībās ir noteicējs. Laikam ejot, varmākas fiziskā izrēķināšanās kļūst arvien biežāka un bieži vien reibuma stāvoklī.
"Joprojām dzīvojot kopā ar vīru, aizbildinājos, ka meita slikti guļ un devos pie viņas, lai tikai negulētu ar vīrieti, kurš mani sita. Meita redzēja kā tieku sista. Nespēju pat iedomāties, kā viņa to uztvēra. 31. decembrī, kad bija plānots uzņemt viesus, vīrs jau no rīta bija ļoti piedzēries, sākās skandāls, tika sasists dators, vīrietis draudēja ar nazi, teica, ka, varu uzskatīt sevi par mirušu un meita palikšot bārene. Kad ieradās māte, dzīvoklis bija asinīs no vīra pārsistās rokas, bet es biju tuvu histērijai. Tika izsaukta policija. Vīrieti aizveda. Mājās pēc šīs reizes nespēju uzturēties un ar abiem bērniem devos pie vecākiem," stāsta bērna māmiņa.

Daudzas sievietes nonāk pat līdz posmam, kad notikušajā vaino sevi un partnera rīcību uzskata par pelnītu.
"Iesniedzu laulības šķiršanu. Mājās ierados tikai dienā, kad viņam bija jāiet prom. Jutos nožēlojami. Bija kauns par savu neizdevušos laulību, vainoju sevi," stāsta cietusī, kurai bija nepieciešams laiks, lai saprastu, ka dzeršana vīram bijusi atkarība. Viņš joprojām par meitu neizrāda nekādu interesi, ar bērna māti gandrīz nekomunicē un arī meita no viņa atsvešinās.

Statistika liecina, ka katra ceturtā sieviete savā dzīvē ir cietusi no vardarbības ģimenē un 6-10% sieviešu cieš no vardarbības ģimenē katru gadu (pēc Eiropas Padomes statistikas datiem). Bieži šādu attiecību moduli vīrietis pārņem no saviem vecākiem vai arī, ja pats savulaik ir cietis no vardarbīgas izrēķināšanās. Gadās, ka sievietes neapzināti pamudina agresīvu vīrieti uz tādu soli un strīda liesmai vēl "uzpūš uguni", taču attiecības, kurās vīrietis sievietes pakļaušanai izmanto fizisku ietekmi, nevar nosaukt par mīlestību.
Lai nepieļautu sevi noniecināt, pirmkārt jau jāmīl pašam sevi. Apzinoties savu vērtību šajā pasaulē, cilvēks neļaus kādam citam sevi apzināti sāpināt, taču, ja tomēr ir izvērsusies šāda līdzīgi bīstama situācija, būtu ieteicams lūgt palīdzību vismaz saviem radiem un draugiem vai zvanīt policijai uz tālruņa numuru 112.

1 2 38 komentāri

     [+] [-]

, 2010-11-30 19:47, pirms 7 gadiem
kā var tikt ilgi ciest, es jau pēc pirmās reizes aizietu prom

     [+] [-]

, 2010-11-30 19:59, pirms 7 gadiem
Jūtu līdz tai nelaimīgajai sievietei. Cerams, ka viņa visu sapratusi un vairs neatgriezīsies pie šī cilvēka. Bet kas notika ar mazo puisīti, kam, cik es saprotu, nav mātes. arī to mazo cilvēciņu žēl.

     [+] [-]

, 2010-11-30 21:12, pirms 7 gadiem
Interesanti, cik ilgi šis process ir vilcies?

     [+] [-]

, 2010-11-30 21:16, pirms 7 gadiem
es viņu neapskaužu, godīgi

     [+] [-]

, 2010-11-30 21:18, pirms 7 gadiem
Katrs saņem pēc nopelniem. Arī viņš kādreiz raudās.

     [+] [-]

, 2010-11-30 21:22, pirms 7 gadiem
Tā ir, ka mēs par daudz cenšamies pret vīriešiem izturēties labi, izdabāt viņiem, taču nepadomājam par to, ka tādējādi aizvien vairāk zaudējam cieņu viņu acīs. Pirmām kārtām nedrīkst ļaut sevi pazemot, tad arī vīrietis tādu sievieti vērtēs augstāk.

     [+] [-]

, 2010-11-30 21:32, pirms 7 gadiem
Patiesībā kaut ko vērtēt šeit ir grūti. žēl, protams, ka tā viss noticis, arī puiša žēl, nedomāju, ka viņš tagad ir laimīgs. kaut gan saka, ka viena pagale nekad nedeg.

     [+] [-]

, 2010-11-30 22:10, pirms 7 gadiem
Smieklīgi.

     [+] [-]

, 2010-11-30 22:13, pirms 7 gadiem
Iesaku labus juristus- 'Juridiskais birojs RATUS".67375737. Visu atrisinās-uzklausīs un izturēsies cilvēciski.

     [+] [-]

, 2010-11-30 22:22, pirms 7 gadiem
pati esmu izgājusi tam cauri

     [+] [-]

, 2010-11-30 22:44, pirms 7 gadiem
Lai mazinātu otra sirdssāpes, varbūt labāk izvēlēties īslaicīgas attiecības bez saistībām un solījumiem?

     [+] [-]

, 2010-11-30 23:02, pirms 7 gadiem
Smieklīgi!!!!!! Cirks aizbraucis,bet klauni palikuši!!!!!! Ātri pie jurista!!!!

     [+] [-]

, 2010-11-30 23:32, pirms 7 gadiem
Mjāāāā, kas gan te smieklīgs, ko?
Prieks, ka sieviete to murgu izbeidza, jo statistika ir baisa par problēmu, kur vīrietis klapē un ņirgājas par ģimeni.

     [+] [-]

, 2010-12-01 00:27, pirms 7 gadiem
Tiešām neko smieklīgu te nevar saskatīt. Vai nu "cirks" ir vīrietis jeb arī sieviete, kas nav dzīvojusi kopā ar tādu izdzimteni. Sievietes, kurām ir ģimene, sapratīs, ka gribas to saglabāt kaut vai bērnu dēļ, lai viņiem nebūtu jācieš. Jūtu līdzi stāsta varonei un priecājos, ka viņai murgs beidzies.

     [+] [-]

, 2010-12-01 17:28, pirms 7 gadiem
Skumji...no pieredzes ...laulības pirmos gadus vīrs iekaustīja mani pirms ""došanās dzīvē"'. Bieži tas nebija, bet tāpat sāpīgi. Atradu sev nodarbošanos, kas aizņēma brīvo laiku un vīram skaidri pateicu- gribi iet ej, bet skandālu nevajag. Laikam sajuta, ka manī nav bailes, viņš mainijās un uz labo pusi, rokas nekad vairāk nepacēla.

     [+] [-]

, 2010-12-01 17:56, pirms 7 gadiem
Malacis, Jogita! Tā arī vajag. Nedrīkst nevienam, ne vīrietim , ne sievietei, atļaut sevi pazemot.

     [+] [-]

, 2010-12-02 20:21, pirms 7 gadiem
Skumji, sāpīgi....utt...

     [+] [-]

, 2010-12-03 10:02, pirms 7 gadiem
Reāli ir jādzīvo tā, kā tev pašai ērtāk un kā pašai patīk, nevajag pakļauties vīrietim.

     [+] [-]

, 2010-12-03 15:59, pirms 7 gadiem
OK rakstīja: Smieklīgi.
Nesaprotu, kas te vispār var būt smieklīgs. Tas ir nožēlojami, ka tādi cilvēki atrod savas otras puses, kurām darīt pāri

     [+] [-]

, 2010-12-08 00:04, pirms 7 gadiem
Nez kāpēc tēma aizķēra... Laikam tādēļ, ka rakstīts no sirds...

     [+] [-]

, 2010-12-09 13:06, pirms 7 gadiem
Hmmm...tik gruti to apzinaaties ka ari ar kadu taads liktenis ar ir noticis, smagi so visu ir lasit, tie pardzivojumi kas ir notikusi, zinu- sap... Bet tas kas noticis liek cilvekam klut stiprakam un gudrakam, ari es pati esmu gajusi visam sim cauri, visu saku loti atri 17 gados, bet domaju ka istais, vel laimigaka kada biju taja bridi, vienkrasi nespeju but... bet tad viss sagrozijas pavisam preteji!!! Tagad man ir 22 gadi, dzivoju talak, kaa jau pusgads kad neesmu vairs kopa, ja, dzivoju talak, bet retas un atminjas paliek....

     [+] [-]

, 2010-12-11 12:15, pirms 7 gadiem
Kaut ko tādu lasot, jāraud. Žēl salauztu likteņu, žēl bērnu un sievietes, kura iespējams, nekad vairs nespēs nevienam ticēt. Pat ja viņa satiks labu cilvēku, bērni ir traumēti uz visiem laikiem. Viņi neaizmirsīs to, ko piedzīvojuši un mazās sirsniņas noteikti pārdzīvo visu to, kas noticis.

     [+] [-]

, 2010-12-11 17:47, pirms 7 gadiem
patiesība ir kaut kur pa vidu

     [+] [-]

, 2010-12-11 19:14, pirms 7 gadiem
Tikai tagad pamanīju šeit tādu rakstiņu! Nu ļoti aikustinošs.

     [+] [-]

, 2010-12-12 00:49, pirms 7 gadiem
Šī ir tikai vēl viena pievilta cerība.

     [+] [-]

, 2010-12-13 18:10, pirms 7 gadiem
Laikam esam pārāk labas!

     [+] [-]

, 2011-01-05 21:37, pirms 7 gadiem
sirsniņā noteikti kaut kas aizķērās no rakstītā

     [+] [-]

, 2011-01-05 21:42, pirms 7 gadiem
meitene malacis izvēlējās ne to vieglāko ceļu, iemācīsies dzīvot

     [+] [-]

, 2011-01-11 21:09, pirms 7 gadiem
Labi, ka tā viss beidzās! Citām sievietēm bijuši daudz bēdīgāki iznākumi....

     [+] [-]

, 2011-01-11 21:26, pirms 7 gadiem
Izlasīju jau otro reizi šo stāstu, tik skumjš, bet pamācošs. Meitenes, esam uzmanīgas ar vīriešiem, ka negadās nepareizzie!

     [+] [-]

, 2011-01-14 15:47, pirms 7 gadiem
Nu, diez kas jau nav šitā dzīvot.

     [+] [-]

, 2011-01-22 13:54, pirms 7 gadiem
Vairāk šādu rakstu

     [+] [-]

, 2011-01-25 12:51, pirms 6 gadiem
Labs raksts, ļoti, ļoti patika.

     [+] [-]

, 2011-01-29 18:58, pirms 6 gadiem
meitene, nepadodies!

     [+] [-]

, 2011-02-08 13:42, pirms 6 gadiem
Ar laiku viss paariet, nomierinaas un paliek vienaldziigaaks - un arii Tevi dziedees laiks, tikai ljauj tam paiet.
1 2 38 komentāri

Tev jābūt autorizētam,