Noslēpumainā garšviela- kanēlis

Daži produkti ne tikai nepievieno papildus kilogramus, bet arī sadedzina liekos taukus. Pie tiem pieskaita greipfrūtu, liesus piena produktus, zaļo tēju. Zaļā tēja, piemēram, ne tikai novērš ļaundabīgu šūnu veidošanos un palīdz novērst sirds-asinsvadu slimības, bet arī labvēlīgi ietekmē metabolisma procesus organismā. Tiek uzskatīts, ka izdzerot 5 tasītes zaļās tējas katru dienu, mēs zaudējam 70 - 80 kalorijas.
Nesen pie šādiem notievēšanas produktiem dietologi pierindoja arī kanēli. Ko tad dod šī noslēpumainā garšviela? Pētījumi ir pierādījuši, ka ceturtdaļa kanēļa tējkarotes, kas tiek apēsta uzņemot pārtiku, palīdz asimilēt cukuru daudz efektīvāk un samazina tā līmeni asinīs.

Drukāt

Tas ir svarīgi, jo augsts cukura līmenis asinīs noved pie arvien jaunu un jaunu tauku uzkrājumu veidošanās. Kanēli var arī izmantot cukura vietā, jo tam ir dabiska salda garša.

Kanēlis — mūžzaļš koks ar augstumu līdz 15 m no lauru dzimtas. Jau I gs. pirms mūsu ēras Plīnijs Vecākais rakstīja par kanēļa garšas īpašībām un izdalīja vairākus tās veidus.

Šodien vispopulārākie ir četri kanēļa veidi:

Ceilonas – vai savādāk to sauc dižciltīgo kanēli vai īsto kanēli. Pēc īpašībām tas pārspēj visus pārējos veidus, tāpēc tiek vērtēts daudz augstāk nekā pārējie. Šodien to audzē Indijā, Indonēzijā, Malaizijā, Brazīlijā, Gvinejā, Martinikā un Reinjonā. Ceilonas kanēlis ir ļoti trausls, ar smalku, maigu aromātu. Tā garša ir saldena, mazliet asa, sildoša.

Ķīnas – tā dzimtene skaitās Dienvidķīna. To pazina jau 2800 gadā p.m.ē. Šī kanēļa garša ir daudz asāka kā Ceilonas kanēlim, saldena, sīvi-savelkoša, mazliet dedzinoša.

Malabāras – vispirms parādījās Indijā. Tagad tas aug arī Birmā. Tā biezums līdz 3 milimetriem un pēc garšas ir daudz asāks, pat rūgtens un tumši brūnā- sarkanbrūnā krāsā.

Cinamons vai pikantais kanēlis aug Maluku salu plantācijās. To audzē arī Indonēzijā. Cinamonam ir izteiktāks kanēļa aromāts un pikanta garša ar asuma niansi.

Kanēlis bija pazīstams jau ļoti sen. Ķīnā 2800. gadā p.m.ē. kanēlis ir minēts rakstiskajos avotos. Vienā no ēģiptiešu manuskriptiem, kas ir datēti ar 1500. gadu pirms mūsu ēras, ir atrasta kulinārijas recepte, kuras sastāvā kopā ar kardamonu bija "kainamaa" - tā tur sauca kanēli. Tajos pašos gados ēģiptiešu ķēniņiene Hatšepsuta aizsūtīja uz Punta zemi ekspedīciju ar pieciem kuģiem. Brauciens beidzās veiksmīgi un kuģi atgriezās, piepildīti ar zeltu, ziloņkaulu un kanēli. Šī garšviela ļoti augstu tika vērtēta Grieķijā - par 35 kilogramiem kanēļa deva 5 kilogramus zelta. Bet salīdzinot ar citām valstīm, šī cena tika uzskatīta par pieņemamu. Jo dažās no tām kanēlis tika vērtēts pat 15 reizes dārgāk ! Bieži kanēļa kilograms tika mainīts pret kilogramu zelta.

Atļauties sev kanēli varēja tikai ļoti bagāti cilvēki. Viņiem ar kanēli cepa miltu izstrādājumus, kanēli pievienoja vīnam, atsvaidzināja gaisu. Centieni nopelnīt lika tirgoņiem finansēt ekspedīcijas. Pirmais Eiropas jūrasbraucējs, kas 1505.gadā atklāja Ceilonas kanēli, bija Lorenco de Alma. Kopš tā laika Ceilonas sala gadsimtu garumā nokļuva koloniālā verdzībā.

Tagad kanēlis, mizas standziņas vai kanēļa pulveris, ir katrā virtuvē, un liekas, ka tā ir pati parastākā garšviela.

Kanēļa koka mizai piemīt daudzējādas ārstnieciskas īpašības. Kanēlim piemīt antiseptiskas, urīndzenošas, attīrošas, pretmikrobu un stimulējošas īpašības. Tas normalizē kuņģa un zarnu trakta darbību, var kalpot kā drudzi mazinošs, atkrēpojošs un pretsāpju līdzeklis. Kanēļa eļļa ir labs pretcērmju līdzeklis, kopā ar medu tā palīdz pret ēdi, var, atkarībā no lietošanas intensitātes, nomierināt vai stimulēt nervu sistēmu. Palīdz arī, pret kukaiņu kodumiem.

Tiek uzskatīts arī, ka kanēļa smarža piepilda ķermeni un garu ar siltumu, novērš vientulības, sastinguma un baiļu sajūtas, pastiprina iedvesmu, rada mājīguma sajūtu.

Kanēlis palīdz lielākajā daļā kuņģa–zarnu problēmu, lietojot kompleksi ir spējīgs pat tikt galā ar čūlu. Vēl palīdz, ja ir cistīts, mēnešreižu aizkavēšanās, aknu saslimšanas.

Arī rīta kafija uzmundrinās daudzreiz efektīvāk, ja tai tiks pievienota kanēļa standziņa un pustējkarote kakao pulvera.

Garšvielas siltais, apburošais aromāts īpaši labi sader kopā ar āboliem, bumbieriem un šokolādi, tāpēc īsti gardēži vienmēr pievieno kafijai – kapučīno šķipsniņu rīvētas šokolādes un kanēļa.
To izmanto dzērienu, marināžu, cepumu, bulciņu un saldo ēdienu no biezpiena un augļiem aromatizēšanai, pievieno pie dārzeņu un augļu salātiem, ēdieniem no putniem, cūkgaļas un aitas gaļas.
Piemēram, klasiski pagatavoti pildīti baklažāni vai grieķu ragū no jēra gaļas vienkārši nav iedomājami bez kanēļa.

Kā izvēlēties un uzglabāt :

Kanēlis var būt divu veidu: standziņā un pulveris. Standziņas uzglabājas ilgāk, savukārt pulveris ir daudz aromātiskāks. To vai kanēlis ir svaigs, pārbauda pēc aromāta. Ja aromāts ir salds, tas nozīmē, ka kanēlis ir svaigs. Kanēlis jāuzglabā tumšā, sausā, vēsā vietā stikla traukā. Uzglabājot šādā veidā, kanēļa pulveris paliks svaigs 6 mēnešus, bet standziņas – vienu gadu.

Ko Jūs nezinājāt par kanēli

- Garšvielu darina no koka mizas, ko savāc lietus sezonas laikā no maija līdz oktobrim, kad mizu ir viegli noņemt no koka.

- Garšvielas savākšana no viena koka notiek ne biežāk kā vienu reizi piecos gados. Tieši tik laika ir nepieciešams auga mizai, lai atjaunotos.

- Saskaņā ar pētījumiem, puse tējkarotes kanēļa ir pietiekoši, lai ievērojami samazinātu cukura līmeni asinīs.

- Kanēļa aromāts uzlabo darbaspējas.

- Tēja ar kanēli spēj cilvēku dažās stundās atbrīvot no saaukstēšanās simptomiem.

- Kanēļa ēteriskā eļļa – lielisks līdzeklis cīņai ar vientulības sajūtu.

Raksts tapis sadarbībā ar skaistuma institūtu Liora

Ieskaties! Mierīgi!

Šīs bagātīgi ilustrētās grāmatas autore Iveta Galēja – pazīstamā kulinārijas un gastronomijas speciāliste, tulkotāja, grāmatu autore un radio žurnāliste – stāsta par 25 populārākajām garšvielām, kuras var daudzveidīgi izmantot gan virtuvē, gan ķermeņa kopšanai un dvēseles stāvokļa uzlabošanai. Grāmata „Garšvielas” ir kā turpinājums autores iepriekšējai izdevniecībā Zvaigzne ABC izdotajai grāmatai „Garšaugi”.

Grāmatā aprakstīta garšvielu izcelsme, ieviešanas vēsture, tradicionālā pielietošana dažādās zemēs, kā arī izmantošanas iespējas mūsdienās. Lasītājs uzzinās
• 75 detalizētas receptes grāmatā minēto garšvielu izmantošanai ēdienos,
• desmitiem citu recepšu un padomu garšvielu maisījumu, aromātisku eļļu, ķermeņa kopšanas un veselības uzlabošanas līdzekļu, tēju un ēdienu piedevu gatavošanai,
• informāciju par dažādu garšvielu īpatnībām un savstarpējo saderību,
• padomus garšvielu izmantošanai un uzglabāšanai.

Kas ir karijs, sumaks, tamarinds un vasabi? No kā iegūst safrānu? Ar ko atšķiras dažādu veidu pipari un sinepes? Atbildes uz šiem un daudziem citiem jautājumiem sniegs Ivetas Galējas grāmata „Garšvielas”.

Drukāt

Tev jābūt autorizētam,