Fiziognomika. Ko izskats var pastāstīt par cilvēka raksturu

Drukāt

Cilvēka rakstura aplūkošana visplašākajā šī vārda nozīmē (nejaukt raksturu ar likteni). Būtiski ir izprast ari fizionomiju, kas nozīmē visas ārējās cilvēka ķermeņa iezīmes, ieskaitot arī kustības. Būtisks ir viens nosacījums, ka šī ķermeņa kustība palīdz atklāt ko jaunu rakstura izpratnē.

Fiziognomika. Ko izskats var pastāstīt par cilvēka raksturu

Ir neskaitāmi daudz skata punktu, no kuriem aplūkojamas cilvēka rakstura īpašības.
Vienai sejai var būt neskaitāmi daudz „fizionomisku” īpašību. Taču fiziognomika sevī ietver visus cilvēka raksturojumus, kuri apzīmē/ izskaidro raksturu kopumā.

Pastāv fizioloģiskais raksturojums, temperaments, medicīniskais, fiziskais, intelektuālais raksturojums, ieradumu spēks, māka uzvesties sabiedrībā kā arī vienkāršā komunikācijā ar jebkuru sabiedrības dalībnieku.

Fiziognomika eksperimentālā un pieredzējušā veidā aplūko raksturu pēc to izpausmēm. Tradicionālā zinātnes izpratnē tā aplūko sakarības/ saistības ar raksturu un tā arējām izpausmēm.

Fiziognomiku iedalās divās daļās – vēsturiskā un filozofiskā.
Filozofiskā ir viena no pašām sarežģītākajām cilvēka izpētes zinātnēm. Izprotot to, var iegūt atslēgu uz cilvēka saprašanas dziļākajiem nostūriem.

Tas, cik viegli katrs cilvēks tiek galā ar konkrēto situāciju, atspoguļojas viņa ārienē, uz to norāda konkrēti sejas vaibsti. Prāts nosaka, ka visas veicamās darbības ir kā dabisks turpinājums cilvēka iekšējai būtībai, no kā izriet, ka cilvēka fizionomija, visa viņa ārējā būtība ir saistība ar ķermeni, un nevar tikt uzskatīta par nejaušību, bet tiešā veidā saistītu ar cilvēka iekšējo būtību, raksturojumu. Tas visnotaļ pārliecinoši liecina, ka fiziognomika nevar tikt uzskatīta par viltus zinātni.

Pieredze rāda, ka jebkurai lietai piemīt sava īpaša individuāla fizionomija. Tāda ir katram bumbierim, ābolam un katrai koka lapai un tieši šīs atšķirības ļauj spriest par katra tām individuālajām īpašībām.

Cilvēks, tas ir radības kronis, pats sarežģītākais un lieliskākais dabas sasniegums.
Tāpēc nav pārsteigums, ka katram raksturam piemīt unikāli izpausmes veidi un īpašības. Tas atšķir vienu no otra.

Cilvēks ar vardarbīgu un nevaldāmu raksturu ārējā būs no atšķirīgs no cilvēka ar mierīgu un līdzsvarotu raksturu. Pateicoties tam daudzi, īpaši neiepazīstot otru, ar iekšēju sajūtu uzreiz spēj noteikt, kurš ir skandālists, bet kurš – miera mika. Cilvēki ar dažādu ārējo izskatu atstāj atšķirīgu iespaidu. Tos personīgi nepazīstot, pieredze ļauj nojaust par šī cilvēka īpašībām, spriežot pēc viņa fizionomijas, to vai pretim nāk inteliģents cilvēks, vai apaļa nulle

Var atzīt to vai ne, bet ārējais cilvēka izskats un kopējais iespaids, mūsos rada arī tēlus par to kāds cilvēks ir dvēseliski un kādas garīgās īpašības viņam piemīt. Ārējais izskats un atstātais iespaids, bieži vien ir noteicošais, kas atstāj ja ne galīgo, tad noteicošo spriedumu par cilvēku.

Der atcerēties , ka viss dabā notiek pēc tās noteiktiem un iepriekš sastādītiem likumiem, tāpēc nekas nav tāpat vien, vai neass stūris 179 grādu leņķī, vai ass viena grāda leņķi. Tāpat arī sejas vaibsti neveidojas kaut kā sakritības pēc. Tie norāda uz kaut kādām smalkām niansēm cilvēkā un tā raksturā, tādēļ arī pēc tām var spriest par cilvēka būtību.

Zinātne, ar kuras palīdzību pēc sejas vaibstiem var noteikt cilvēka rakstura īpašības, kas ir ģenētiski ieprogrammētas, saucas – fenotipoloģija.

Tā cilvēka identifikāciju veic pēc vismaz 140 fenotipa pamatpazīmēm. Piemēram, nosaka intelekta ģenētisko potenciālu, seksualitāti, morālās īpašības (uzticību, godīgumu, divkosību, nelietību, principialitāti, melīgumu u.c.), ģenētisku noslieci uz nestandarta rīcību, piemēram, noziegumu, gribasspēku, nervu sistēmas kvalitāti, varaskāri, vērīgumu, komersanta talantu utt..

Fenotipoloģija balstās uz cilvēka fizioloģiju, proti, par noteiktām rakstura īpašībām liecina konkrēta indivīda deguna, acu, ausu lūpu, zoda uzbūve.

Fenotipoloģija ļauj izzināt, kas cilvēkam padodas vieglāk, kas – grūtāk, ko no viņa var prasīt, ko – ne, kāds amats viņam ir vispiemērotākais. Zināšanas fenotiploģijā cilvēku dara gan stiprāku, gan atbildīgāku.

Bet ja cilvēks, pārveidojis ārieni ar plastiskās operācijas palīdzību?
Var samazināt gan ausis, gan pakoriģēt degunu, bet tad arī nedaudz mainās raksturs. Turklāt – jo agrāk veikta plastiskā operācija, jo izmaiņas indivīda raksturā būs ievērojamākas.

Tipoloģija sniedz interesantas iespējas cilvēkam izpausties citādi, nekā viņš patiesībā jūtas. Piemēram, ar kosmētikas palīdzību seju var ne tikai izdaiļot, bet uz kādu laiku iespējams pārveidot pat raksturu, apveltot cilvēku ar spēku vai jūtīgumu, kā arī citām īpašībām, un tad paraudzīties, kā viņš ar jauno imidžu sadzīvo.

Rotaļas ar cilvēka individualitāti var izmantot, piemēram, dodoties uz darba interviju – tā teikt, trīsdesmit minūtēs sieviete plēsoņa tiek pārveidota par rāmu aitiņu. Vai trausla sieviete, kurai jānoslēdz vērienīgs darījums (bet stiprais dzimums viņu neņem par pilnu) ar kosmētikas palīdzību tiek pārveidota par tīģerieni.

Prakse rāda, ka šodien cilvēka izglītība un pat pieredze nav tik svarīga, kā tas, cik piemērots konkrētajam darbam cilvēks ir ģenētiski.

Ar fenotipoloģijas zināšanās katru bērnu var izveidot par šedevru – proti, iesakot vecākiem, ko no atvases prasīt nevajadzētu, bet kādus dotumus attīstīt būtu vēlams. Tāpat cilvēka fenotipu ir svarīgi izanalizēt, izvēloties dzīvesbiedru.

Cilvēka seja – tā ir personības, dzīves, prieka un spēka izpausme. Un tomēr atļaušos apgalvot, ka Radītājs ir radījis precīzas proporcijas starp visām cilvēciskā ķermeņa mašīnām. Precizitāte starp šīm sakarībām ir tāda, ka eņģelis, kam piemīt augstāks apziņas līmenis nekā cilvēkam, spēj pēc vienas kopīgas iezīmes vai muskuļa radīt domās visu ārējo struktūru, visu cilvēka izskatu. Eņģelim, lai noteiktu cilvēka raksturojumu pietek ar vienu pašu muskuli.

Cilvēka ķermenī nav tādas vietas, kam nebūt vērts pievērst uzmanību. Daba ar mums runā vienlaicīgi tūkstoš valodās, turklāt viņas runa ir visnotaļ skaidra un nepārprotama.

Astroloģe Rita Riekstiņa

Tev jābūt autorizētam,