epadomi/Tava virtuve/Epadomi TV/Arhīvs/Reklāma

Kāpēc mūsu nākotne ir atkarīga no lasīšanas un iztēles

Ja jums ir draugi- matemātiķi, kas jautā- kāpēc jālasa daiļliteratūra, iedodiet viņiem izlasīt šo publikāciju. Ja jums ir draugi, kas uzskata, ka drīz visas grāmatas būs pieejamas tikai elektroniskā formātā, iedodiet viņiem izlasīt šo publikāciju. Ja jūs ar labpatiku vai, tieši otrādi, ar šausmām iedomājaties par gājieniem uz bibliotēku, izlasiet šo publikāciju. Ja jums ir bērni, izlasiet ar viņiem kopā šo publikāciju, un ja jūs tikai domājat par to, ko un kā lasīt kopā ar bērniem, vēl jo vairāk iesaku izlasīt jums šo publikāciju.

Drukāt

Cilvēkiem ir svarīgi paskaidrot, kurā pusē viņi atrodas. Tas ir kā sava veida interešu deklarācija.

Un tātad, es gatavojos parunāt ar jums par to, ka daiļliteratūras lasīšana un lasīšana savam priekam un labsajūtai ir viena no svarīgākajām lietām cilvēka dzīvē.

Un es kā rakstnieks un daiļliteratūras tekstu autors, acīmredzot, esmu ļoti kaislīgs šīs lietas piekritējs. Es rakstu gan bērniem, gan pieaugušajiem. Jau 30 gadus es pelnu iztiku ar vārda palīdzību, lielākoties radot lietas un pierakstot tās. Neapšaubāmi es esmu ieinteresēts, lai cilvēki lasītu. Lai viņi lasītu daiļliteratūru, lai pastāvētu bibliotēkas un bibliotekāri veicinātu mīlestību uz lasīšanu, kā arī būtu vairāk vietu, kur var lasīt. Tā ka tiešām kā rakstnieks esmu ieinteresēts šajā jautājumā. Taču vēl vairāk esmu ieinteresēts kā lasītājs.

Reiz es biju Ņujorkā un dzirdēju sarunu par privāto ieslodzījuma vietu celtniecību- tā ir ļoti ātri augoša industrija Amerikā. Cietumu industrijai jāplāno sava izaugsme- cik kameru būs nepieciešams? Cik liels būs ieslodzīto skaits pēc 15 gadiem? Un tad tika atklāts, ka to visu ir vigli paredzēt, izmantojot visvienkāršāko algoritmu, kas pamatojas uz aptaujām par to, cik liels procents no 10 un 11 gadus veciem bērniem nevar lasīt. Un, protams, nevar darīt to sev par prieku.

Šajā apstāklī nav tiešas sakarības, nevar teikt, ka izglītotajā sabiedrībā nav noziedzības. Taču savstarpējā saikne starp faktoriem ir redzama. Es domāju, ka vienkāršākās no saiknēm izriet no acīmredzamā: izglītoti cilvēki lasa daiļliteratūru.

Daiļliteratūrai ir divas nozīmes:

• Pirmkārt, tā atklāj jums atkarību no lasīšanas. Vēlme uzzināt, kas notiks tālāk, vēlēšanās pāršķirt lappusi, nepieciešamība turpināt, pat ja būs smagi, jo kāds no varoņiem, iespējams, būs nokļuvis nelaimē... taču tev noteikti jāzina, kā viss beigsies.... tajā visā slēpjas īsta bauda. Tas liek uzzināt jaunus vārdus, izteikumus, domāt citādāk, turpināt virzīties uz priekšu. Atklāt, ka lasīšana pati par sevi ir bauda. Vienreiz apzinoties to, jūs jau esat nokļuvuši uz pastāvīgo lasītāju ceļa.

Vienkāršākais veids, kā izaudzināt izglītotus bērnus- tas ir iemācīt viņiem lasīt un parādīt, ka lasīšana ir patīkama izklaide. Atrodiet grāmatas, kas viņiem patīk un ļaujiet tās izlasīt.

Nav sliktu bērnu grāmatu autoru, ja bērni grib lasīt un meklē to grāmatas, jo bērni ir dažādi. Viņi paši atrod vajadzīgos stāstus un nokļūst šo stāstu iekšienē. Un neviens novalkāts un simtreiz pārstāstīts stāsts nav novalkāts priekš viņiem. Neatraujiet bērnus no lasīšanas tikai tāpēc, ka jums šķiet- bērni lasa nepareizās grāmatas. Ja kaut kāda literatūra nepatīk jums, tas nenozīmē, ka tā nedrīkst patikt citiem. Ne jau visiem ir vienādas gaumes.

• Otra lieta, ko dara daiļliteratūra- tā rada empātiju. Kad jūs skatāties kādu TV raidījumu vai filmu, jūs skatāties uz lietām, kas notiek ar citiem cilvēkiem. Savukārt daiļliteratūrā tikai jūs pats, jūs vienīgais, izmantojot savu iztēli, radāt pasauli, piepildāt to ar iedzīvotājiem un raugāties uz to visu, kā vērotājs no malas. Jūs sākat sajust lietas, apciemot citas vietas un pasaules, par kurām citādi nezinātu. Turklāt jūs uzzināt, ka ārējā pasaule arī esat jūs. Jūs kļūstat par kādu citu būtni, un kad atgriežaties savā pasaulē, tad kaut kas jūsos jau ir nedaudz mainījies.

Empātija- tas ir instruments, kas pulcina kopā ļaudis un neļauj tiem uzvesties kā patmīlīgiem vienpatņiem.

Tāpat grāmatās jūs atrodat kaut ko vitāli svarīgu savai eksistencei šajā pasulē. Un lūk kas: pasaulei nav obligāti jābūt tādai, kāda tā ir šobrīd. Viss var mainīties.

2007.gadā es biju Ķīnā, pirmajā partijas apstiprinātajā zinātniskās fantastikas un fantāzijas konventā. Kādā brīdī oficiālajam valsts varas pārstāvim es pajautāju: Kāpēc tagad kaut kas ir mainījies, jo ilgu laiku šāda literatūra šeit netika atzīta?
Viss vienkārši- viņš man atbildēja. Ķīnieši radīja brīnišķīgas lietas, ja viņiem tika iedotas shēmas, kā to darīt. Taču viņi neko neuzlaboja un neizgudroja paši. Un tāpēc viņi nosūtīja delegāciju uz ASV, uz Apple, Microsoft, Google un izjautāja civlēkus, kas izdomāja nākotni, par viņu pašu dzīvi. Un atklāja, ka viņi visi, kad bijuši zēni un meitenes, lasījuši zinātnisko fantastiku.

Grāmatas jums var atvērt citu pasauli. Tās var aizvest jūs tur, kur nekad vēl neesat bijuši. Vienreiz paciemojoties tādā pasaulē, tāpat kā pirmoreiz nogaršojot burvju augli, jūs vairs nekad nevarēsiet pilnībā būt apmierināti ar pasauli, kurā dzīvojat. Un nepamierinātība ir laba lieta. Neapmierināti cilvēki spēj pārveidot un uzlabot savas pasaules, padarīt tās citādākas, labākas.

Pavisam drošs veids, kā iznīcināt bērna lasītprieku, ir, protams, nedot viņam grāmatas un nevest uz vietām, kur var lasīt grāmatas. Man šajā ziņā paveicās. Kad es augu, netālu no manām mājām bija brīnišķīga rajona bibliotēka. Un man bija vecāki, kuri labprāt, pa ceļam uz darbu, skolas brīvdienu laikā ieveda mani šajā bibliotēkā.

Bibliotēka- tā ir brīvība. Brīvība lasīt, brīvība komunicēt. Tā ir izglītība, kas, turklāt, nebeidzas tajā dienā, kad absolvējam skolu vai universitāti. Tā ir arī brīvā laika pavadīšana, patvērums un pieeja informācijai.

Es domāju, ka te viss slēpjas imformācijas būtībā. Informācijai ir cena, bet pareizā informācija ir nenovērtējama. Visas cilvēces pastāvēšanas laikā mēs esam dzīvojuši informācijas trūkumā. Kaut gan iegūt vajadzīgo informāciju vienmēr ir bijis svarīgi un tas vienmēr kaut ko maksāja. Kad sēt labību, kur atrast konkrētas lietas, kartes, vēstures un stāstus- tās ir lietas, kurām vienmēr bijusi vērtība. Tāpēc informācija visos laikos bijusi vērtīga lieta, un tie, kas to ieguva, varēja cerēt uz samaksu.

Pēdējos gados mēs vairs neizjūtam informācijas trūkumu un esam pat nonākuši pie tās pārpilnības. Tagad katrās divās dienās cilvēce rada tik daudz informācijas, cik mēs radījām no mūsu civilizācijas sākumam līdz 20013.gadam. Tas ir apmēram pieci informācijas eksobaiti dienā, ja jums patīk cipari. Šobrīd uzdevums nav atrast retu ziedu tuksnesī, bet gan vajadzīgo augu džungļos. Mums nepieciešama navigācija, lai plašajā informācijas laukā atrastu to, kas mums patiešām vajadzīgs.

Grāmatas- tas ir veids, kā sazināties ar mirušajiem. Tas ir veids, kā mācīties no tiem, kuru vairs nav kopā ar mums. Cilvēce ir augusi, attīstījusies, radījusi zināšanas, kuras var attīstīt, nevis vienkārši iegaumēt. Ir pasakas, kas vecākas par daudzām valstīm. Pasakas, kas pārdzīvojušas dažādas kultūras un sienas, kurās tās stāstītas.

Ja jūs necienāt bibliotēkas, tad jūs necienāt informāciju, kultūru un gudrību. Jūs pieklusināt pagātnes balsis un kaitējat nākotnei.

Mums būtu jālasa saviem bērniem priekšā un skaļi. Un jālasa tas, kas patīk viņiem. Jālasa tie stāsti, no kuriem paši jau esam noguruši. Jārunā dažādās balsīs un jāieinteresē viņus. Un nav jāpārstāj lasīt tikai tāpēc, ka viņi paši iemācījušies to darīt. Lasīšana balsī jāpadara par kopības brīdi, par laiku, kad neviens neskatās telefonā, un visi pasaules vilinājumi atlikti malā.

Mums jāizmanto sava runa. Jāattīstās, jāuzzina, ko nozīmē jauni vārdi un kā tos izmantot, jākomunicē saprotami, jārunā par to, ko ar to domājam. Es negribu, ka man iesaldē runu un negribu izlikties, ka tā ir mirusi. Mums jāizmanto runa kā dzīva lieta, kas darbojas, veido vārdus un ar laiku ļauj mainīties to nozīmei un izunai.

Rakstniekiem- sevišķi bērnu rakstniekiem- ir pienākumi pret saviem lasītājiem. Mums jāraksta patiesi, kas ir sevišķi svarīgi, kad saceram stāstus par cilvēkiem, kuri nav eksistējuši, vai vietām, kurās neesam bijuši. Jāsaprot, ka patiesums nav tas, kas noticis patiesībā, bet gan tas, kas stāsta mums par to, kādi esam.

Galu galā literatūra, līdztekus visam, ir patiesi meli. Mēs nedrīkstam nogurdināt savu lasītāju, bet darīt tā, lai viņš pats gribētu pāršķirt nākošo lappusi. Viens no labākajiem līdzekļiem tiem cilvēkiem, kas lasa nelabprāt- stāsts, no kura nav iespējams atrauties.

Mums jāstāsta saviem lasītājiem patiesība, jāapbruņo viņi, jāsniedz aizsardzība un jānodod tā gudrība, kuru esam paspējuši pasmelt no mūsu neilgās esības šajā pasaulē. Mums nav jāsludina, jālasa lekcijas vai jāiebaro gatavas pamācības. Un mums nekādā gadījumā, nekādos apstākļos un ne par kādu cenu nav jāraksta bērniem tas, ko mums pašiem negribētos izlasīt.

Mums visiem- gan pieaugušajiem gan bērniem- jāsapņo. Mums jāfantazē un jāizgudro. Ir viegli izlikties, ka neviens neko nevar izmainīt, ka dzīvojam pasaulē, kur sabiedrība ir milzīga, bet personība mazāka par neko, atoms sienā, graudiņš rīsu laukā. Taču patiesība ir tāda, ka personības maina pasauli atkal un atkal, personības rada nākotni, un dara to, iztēlojoties, ka lietas var izskatīties un būt citādas.

Paraugieties apkārt. Es to domāju nopietni. Apstājieties uz mirkli un paraugieties uz telpu, kurā jūs atrodaties. Es vēlos parādīt kaut ko tik acīmredzamu, ka par to visi sen aizmirsuši. Lūk: viss, ko jūs redzat, ieskaitot sienas, kādā brīdī tika izgudrots. Kāds izlēma, ka daudz ērtāk būs sēdēt uz krēsla, nevis uz grīdas, un izgudroja krēslu. Kādam citam radās vēlēšanās izgudrot veidu, lai es varētu sarunāties ar jums visiem no Londonas tieši šobrīd, bez riska samirkt. Šī telpa un visas lietas tajā, kā arī visas lietas šajā ēkā un šajā pilsētā eksistē tāpēc, ka cilvēki atkal un atkal kaut ko izgudro.

Mums jāpadara lietas brīnišķīgas. Nevis jāpadara pasaule briesmīgāka, nekā bija pirms mums, nevis jāiztukšo okeāni un jānodod nākamajām paaudzēm problēmas. Mums jāsakopj aiz sevis, nevis jāatstāj mūsu bērni pasaulē, kuru tik muļķīgi esam sabojājuši, izzaguši un izkropļojuši.

Reiz Albertam Einšteinam pajautāja, kā mēs varēsim savus bērnus padarīt gudrākus. Viņa atbilde bija vienkārša un gudra. Ja jūs vēlaties, lai jūsu bērni būtu gudri, teica viņš, lasiet viņiem pasakas. Ja jūs vēlaties, lai viņi būtu vēl gudrāki, lasiet viņiem vēl vairāk pasaku. Viņš saprata lasīšanas un iztēles vērtību.

Es ceru, ka mēs varēsim nodot mūsu bērniem pasauli, kur viņi lasīs, kur viņiem būs ko lasīt un būs kur lasīt, pasauli, kur viņi varēs fantazēt un mācīties saprast.

Autors: rakstnieks Nīls Geimens
Tulkoja: Iveta Apškrūma

Nīla Geimena grāmatas, kas izdotas latviešu valodā un nopērkamas Apgāda Zvaigzne ABC grāmatnīcās:

Koralīna

"Koralīna” ir britu autora Nīla Geimena pirmais darbs visu vecuma grupu lasītājiem, tomēr vislielāko prieku tas sagādās jaunajiem lasītājiem. N. Geimens ir viens no vadošajiem britu komiksu autoriem. Literāro biogrāfiju enciklopēdijā (Dictionary of Literary Biography) viņš nosaukts par vienu no 10 izcilākajiem post-modernajiem autoriem.

Grāmata „Koralīna” publicēta 26 valodās, guvusi milzīgu kritikas atzinību visā pasaulē un saņēmusi vairākas godalgas. Pēc grāmatas motīviem tapusi arī filma „Korelaina” ar grupas They Might Be Giants mūziku. 2009. gadā uz filmas pamata izveidota video spēle, un Ņujorkas MCC Theater pēc šī stāsta uzvests mūzikls.

Kādu dienu savā jaunajā mājā Koralīna atklāj aizslēgtas durvis.

Taču, kad mazā meitene durvis atslēdz, viņa atrod ieeju citā mājā uz citu dzīvokli, kas ir ļoti līdzīgs viņas mājoklim.
Tomēr ir arī atšķirības... Sākumā viss šķiet lieliski. Ēdiens ir gardāks. Rotaļlietu kaste ir pilna. Bet tur ir cita māte, cits tēvs, un tie grib, lai Koralīna paliek pie viņiem un ir viņu mazā meitiņa. Viņi grib Koralīnu pārveidot un nekad neļaut meitenei atgriezties mājās.

Labas zīmes
Good Omens

Pasaules gals, ja vēlaties zināt, pienāks sestdien. Nākamsestdien. Pēcpusdienā. Tā vismaz apgalvo "Jaukie un precīzie Agneses Nateres pareģojumi", pasaulē vienīgā absolūti nekļūdīgā pareģojumu grāmata, kas sarakstīta 1655. gadā. Labo un Ļauno spēku armijas jau pulcējas... Šķiet, ka viss notiek saskaņā ar dievišķo plānu. Vienīgi kāds izklaidīgs eņģelis un dzīves baudītājs dēmons īsti nepriecājas par gaidāmo apokalipsi, jo labprāt vēl padzīvotu šinī pasaulē... Turklāt arī pasaules gala izraisītājs Antikrists vispirms, kā liekas, ir pazudis bez vēsts, bet, kad atrodas... tad tik iet elle vaļā!

Pasaulē iemīļoto fantāzijas žanra autoru Nīla Geimena un Terija Prečeta kopdarbs – komiskais romāns “Labas zīmes” – kopš tā publicēšanas 1990. gadā piedzīvojis jau 80 izdevumus, ticis nominēts Pasaules Fantāzijas balvai (World Fantasy Award) un Locus balvai par gada labāko fantāzijas romānu, sajūsminājis un sasmīdinājis dažādu vecumu lasītājus visā pasaulē.

Romāns “Labas zīmes” ir meistarīgi savērpts izklaidējošs stāstījums, kas parodē neskaitāmus populārus pasaules gala scenārijus, un vienlaikus intelektuāls saldēdiens visiem, kas atpazīs tekstā iešifrētās atsauces uz pasaules kultūras ikonām.

“Nepārspējami jautra grāmata. Prečets un Geimens ir pārdrošākais un drūmākais duets kopš Džekila un Haida laikiem. Ja tāds būs Armagedons, es arī piedalos.”
Džeimss Herberts

Kapsētas grāmata
The Graveyard Book

“Vislabākā grāmata, ko Nīls Geimens uzrakstījis.”
Diāna Vinne Džonsa

Nevs ir parasts zēns.
Viņš būtu pavisam parasts zēns, ja vien nedzīvotu plašā kapsētā, kur viņu audzina un izglīto spoki.
Zēnu gaida piedzīvojumi un briesmas – vārti uz tuksnesi un pamesta, baisa pilsēta, seno ķeltu gara draudi un tikšanās ar nesvētītā zemē apbedītu raganu, tomēr bīstamāka Nevam ir pasaule ārpus kapsētas...

Iemīļotā britu stāstnieka Nīla Geimena “Kapsētas grāmata” tiek uzskatīta par izcilu bērnu literatūras darbu, kas ieguvis 16 apbalvojumus, tajā skaitā prestižo Ņūberija medaļu un Hugo balvu, un iekļauts daudzos labāko grāmatu sarakstos.

Krisa Ridela ilustrācijas.


Okeāns ielas galā
The Ocean at the End of the Lane

Saseksa, Anglija. Pusmūža vīrietis dodas uz dzimto pilsētu, lai apmeklētu bēres. Viņa bērnības nams jau sen ir nojaukts, bet viņu vilina lauku māja ielas galā, kur viņš septiņu gadu vecumā sastapa savādu meiteni, vārdā Letija Hempstoka, viņas māti un vecmammu. Vīrietis gadu desmitiem nav domājis par Letiju, taču, apsēžoties pie dīķa (kuru viņa sauca par okeānu), atgriežas atmiņas par pagātni. Un šī pagātne ir pārāk savāda, biedējoša un bīstama, lai būtu patiesa... vai ne?

“Okeāns ielas galā” ir Nīla Geimena meistardarbs, kas atklāj stāsta spēku pasargāt mūs no tumsas – tās, kas ap mums, un tās, kas mājo mūsos. Tas ir smalks, biedējošs un aizkustinošs stāsts – trausls kā tauriņa spārns un griezīgs kā nazis tumsā.


Par laimi, piens...
Fortunately, the Milk

Viss sākas un beidzas ar parastu piena paku. Bez piena nevar būt brokastu. Bez brokastīm nevar sākties diena. Gardās brokastu pārslas ir sausas, un bērni ir izsalkuši.

Bet šodien ledusskapī piena nav. Un ir skaidrs, ka brokastis aizkavēs dažādi samērā neparedzēti notikumi, jo brīdī, kad tētis dodas uz veikalu pēc piena, viņu nolaupa citplanētieši, savaņģo pirāti, tēti teju upurē vulkānu dievam, bet viņu izglābj laikā ceļojošs dinozaurs gaisa balonā...

Grāmatu ilustrējis mākslinieks Kriss Ridels.

Drukāt

Tev jābūt autorizētam,

Dienas citāts vairāk

Tad, kad mēs ar prātu izdomājam biznesa plānus, kad mēs saliekam vēl ciparus apakšā – viss ir ļoti skaisti. Tāpat arī tad, kad mēs pārzinām tirgu vai pašu darbības nozari – viss ir ļoti jauki, bet… vājā vieta tajā visā ir tā, ka mēs visu laiku lietojam savu prātu, tas nozīmē – kreiso smadzeņu puslodi. To loģisko puslodi, kurā mēs neļaujam vaļu emocijām, un līdz ar to daļa šīs informācijas nekad nenokļūst sirdī.
Un var gadīties tā, ka mums, visu mūžu strādājot, nāk ļoti daudz naudas, bet sirds tur galīgi nav klāt. Un tad iznāk tāda lieta, ka sāk kaut kas jukt...
Un ko tu lai dari, ja naudas nav un arī sirds tev nestāv klāt?
Sāk jukt. Un tad brūk un brūk…

/Aktieris Varis Vētra/

Avots: EpadomiTV arhīvs

Izrāžu videofragmenti vairāk

Videointervijas vairāk