Lekcija par Sutu ģimenes likteni Otrā pasaules kara laikā

Šogad Eiropā un visā pasaulē tiek atzīmēta Otrā pasaules kara beigu 70. gadadiena. 1941.–1945. gads bija grūts periods, kas ienesa būtiskas pārmaiņas mākslinieku Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas ģimenes un viņu tuvinieku dzīvē. Atceroties šos liktenīgos notikumus, mākslas zinātniece Dr. art. Nataļja Jevsejeva piedāvā lekciju, kurā apmeklētāji varēs uzzināt „galveno varoņu” dzīves peripētiju detaļas smagajos kara gados, kā arī iepazīties ar unikālo vizuālo materiālu no muzeja kolekcijas.

1941. gada vasarā, tuvojoties Rīgai vācu karaspēkam, Romans Suta atstāja Latviju un aizbrauca uz PSRS, uz Gruziju. Meklēdams iespējas turpināt mākslinieka darbu kinostudijā, viņš, domājams, pieņēma konkrētu, pirms tam piedāvātu pasūtījumu un brauca jau zinot, pie kādas filmas tur strādās. Tomēr veiksmīgu kino mākslinieka karjeru 1943. gada rudenī pārtrauca Romana Suta apcietināšana, un 1944. gada jūlijā viņš tika nošauts kā tautas ienaidnieks. Ģimene par Romana nāvi uzzināja tikai 10 gadus vēlāk. Radinieki mēģināja noskaidrot krimināllietas un Kara tribunāla ierosinātās lietas detaļas, tomēr daudzi apstākļi tā arī palika neatklāti. Tā bija zināma likteņa ironija: Romans Suta, atrodoties tālu no frontes līnijas, tālu no vācu okupētajām teritorijām, gājis bojā, bet viņa sieva Aleksandra Beļcova un meita Tatjana Suta, dzīvojot pusotru gadu Kurzemes katlā, izdzīvoja.

1941. gadā daudzi Aleksandras Beļcovas paziņas un draugi nokļuva Rīgas geto. Beļcova nesa pārtikas paciņas šiem cilvēkiem, redzēja viņu dzīvi aiz dzeloņdrātīm un vēlāk uzzināja par viņu nežēlīgu nogalināšanu. Mākslinieci dziļi satricināja holokausta notikumi. Aleksandra Beļcova veidoja nelielu zīmējumu sēriju, kurā attēloja redzēto, no citiem dzirdēto, fiksējot savus pārdzīvojumus un iespaidus. Daudzus gadus māksliniece glabāja šos zīmējumus, bet publiski par tiem nekad nestāstīja un nekur neeksponēja. Šoreiz pasākuma dalībniekiem būs unikālā iespēja iepazīties ar šo vēsturisko materiālu.

1943. gada vasarā Aleksandra Beļcova pavadīja meitu Tatjanu uz Liepāju, kur viņa tolaik dejoja Liepājas operas un drāmas teātra baleta trupā. Taču drīzumā teātris tika slēgts, un abas sievietes nokļuva tā saucamajā Kurzemes katlā, no kurienes izglābties varēja tikai aizbraucot ar kuģi uz Vāciju vai Skandināviju. 1944. gadā Ventspilī Aleksandra un Tatjana satika Sigismundu Vidbergu un viņa sievu īsi pirms mākslinieka došanās emigrācijā. Kopā ar Beļcovu Kurzemē atradās arī baletdejotāja Helēna Tangijeva-Birzniece un Andreja Kurcija ģimene. Daudzi mēģināja nelegāli aizbraukt uz Zviedriju, arī Aleksandra un Taņa gribēja izmantot piedāvāto iespēju. Kādā liktenīgā naktī abas, meklēdamas Ventspilī ceļu pie ostas, pēkšņi apmaldījās un nokāvēja savu kuģīti. Šī sagadīšanās nejauši kļuva par viņu glābšanu: apšaudīts no lielgabaliem, tas nogrima ar visiem pasažieriem, nesasniedzot Zviedrijas krastu.
1944.–1945. gadā laukos pie Ēdoles pavadīta ziema bija ļoti smaga, tomēr Beļcova ar meitu izdzīvoja arī tur. Pavasarī abas dāmas aizbrauca uz Kuldīgu. Pēc padomju karaspēka ienākšanas Kurzemē Aleksandra Beļcova saņēmusi atļauju, lai dotos uz Rīgu. Tur, kā izrādās, kara gadu laikā Natālijai Sutai, Romana mātei, izdevās saglabāt kopējo dzīvokli Elizabetes ielā, kur šodien atrodas abiem māksliniekiem veltītais muzejs.

Par visiem šiem dramatiskajiem Otrā pasaules kara notikumiem, skatītiem caur vienas ģimenes vēsturi, būs Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja vadītājas Nataļjas Jevsejevas stāsts 16. jūnijā.

Uz tikšanos Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā laipni gaidīts ikviens!
Dalības maksa: pieaugušiem – EUR 2,13; skolēniem, studentiem, senioriem – EUR 0,71. Pirms pasākuma ir iespējams apskatīt muzeja pastāvīgo ekspozīciju un izstādi „Vienas gleznas stāsts: Baltā un melnā”.

Pirms pasākuma ir iespējams apskatīt muzeja pastāvīgo ekspozīciju un izstādi „Vienas gleznas stāsts: Baltā un melnā”.