Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource104 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource104), Fid:362, Did:0, useCase: 0

epadomi/Tava virtuve/Epadomi TV/Arhīvs/Reklāma

Artūra Bērziņa deleģētā performance galerijā Museum LV un GRATA JJ

Vienmēr ir bijis tā, ka civilizācijas gruva savā virsotnē. Ja pieņemt, ka rietumu civilizācijas subjekts kā gribas un saprāta aktīvais nesējs savu augstāko punktu ir sasniedzis modernismā, pēc dotās loģikas postmodernisma projekts ir griba uz “neko”.

Tikai “nekas” ir patiesa atbrīvošanās, kurā subjekts secīgi pāriet no savas nosacīti destruktīvās darbības uz savu absolūti destruktīvo darbību, vērstu pret sevi pašu. Pāriet no indivīda uz divīdu. Ja indivīds ir rietumu tradīcijas pamatkoncepcija – cilvēka personības raksturlielumu nedalāmība, uz kuras pamatojas demokrātijas ideja, tad divīds ir postmodernistisks priekšstats par subjektu kā principiāli sašķeltu, fragmentētu, apjukušu, viengabalainību zaudējušu cilvēku. Koncepcijā par cilvēku-konstruktoru sociuma kontekstā ir jūtams neapzināts secīgums savā virzībā uz iepriekšnoteikto galamērķi. Protams, nekas nebeigsies rīt vai parīt. Parazitēšanas potenciāls subjekta nāvē tik drīz netiks izsmelts – agonija var vilkties vēl ilgi, radot vēl neskaitāmas koncepcijas. Kurš no iniciējošajiem aģentiem noprovocēs bojāejas noteicošo punktu, var tikai minēt, taču vairumam no tiem kopīgā iezīme ir zem dažādām maskām paslēpusies patērēšanas stihija, kurā mēs spazmatiskajā saldkaislē pa šķiedrai apēdam paši sevi, vērojot savu sirmo pasauli drūpam.

Ņemot vērā dotās metaforas burtiskojumu performances darbībā, neiesakām skatīties īpaši jūtīgām personām un bērniem.





Izrāžu videofragmenti vairāk



Videointervijas vairāk