Riga IFF: Sergeja Lozņicas dokumentālā filma „Austerlica”

Ekskursija kā ideālā dramaturģija, un tajā tiek ietverts nometnes ieslodzītā ceļa naratīvs, kas noslēdzas ar krematoriju. Mūsdienu vidējais eiropietis, amerikānis vai ķīnietis vēsturiskajā telpās, kuras apdveš nomācošu nāves elpu, pārtop par mūsdienu Bābeles pilsoņa ekvivalentu – ainās izskan vācu, angļu un spāņu mēlēs runājošo sadzīviskās etīdes par labierīcībām, kuras mijas ar kadrā nemanāmā gida piebildēm par Ādolfa Hitlera atentātu skaitu, kas balss mehāniskā tonī pauž, ka to bijis ap 40. Lozņicas kamera mērķtiecīgi un pragmatiski vēro cilvēku tērcītes, kuras ritmiski nomaina viena otru, pārslēdzoties no vienas figurālās kompozīcijas citā. Nav noliedzama filmas “Austerlica” koncepta līdzība ar režisores Laila Pakalniņas īsmetrāžas filmu “Rumba” (2016), kur pie Ventas rumbas, platākā ūdenskrituma Eiropā, tūristi un vietējie ļaudis apdzīvo dabas peizāžu, gozējoties savā klātbūtnes pilnasinībā. Arī Pakalniņas dokumentālās komēdijas varoņi izvelk savus tālruņus un knipsē sevi „šeit un tagad” uz nebēdu, tomēr Lozņicas filma ir krietni skarbāks komentārs par mūsu īso atmiņu, kas prevalē ar tieksmi reanimēt zudušo.
Filmas nosaukums ir atsauce uz vācu akadēmiķa un rakstnieka V.G. Zēbalda pēdējo romānu “Austerlics” (2001, izdots arī latviski), kura centrā ir vēsturnieks Žaks Austerlics, kuru saista arhitektūras kā laika vēstītājas loma, ticot, ka telpa „runā”. Tomēr hrestomātisko zināšanu iemiesojošais Austerlics nezina par savu ebrejisko izcelsmi un holokausta pieredzi, kas turpmāk viņu nomocīs un liks uzšķērst savu atmiņu. Romānā Zēbalds integrē melnbaltas fotogrāfijas kā dokumentālas liecības ne tika par holokaustu, bet arī par Austerlicu kā potenciāli reālu cilvēku, kurš savulaik atradies koncentrācijas nometnē, kurā pēc vairāk kā 70 gadiem soļo džinsu šortos tērpi tūristi.
Tūrisms un nāve ir absurda kombinācija. Lozņica intervijā „The New York Times” sacījis, ka, nonākot Dahavas nometnes krematorijā, juties kā Kafkas novelē. „Es nevaru atrasties šinī vietā,” atminas Lozņica, vaicādams, kā mēs saglabājam savas atmiņas un vai ar tām ir iespējams dalīties? Režisors pēta mūsu anamnēzes jeb zināšanas kā atcerēšanās iespējas: mēs izmantojam fotoaparātus, mobilās ierīces un, jā, arī kino kameras kā mirklības fiksatorus, tomēr akli iesvaidītajā virtuālajā sabiedrībā par būtiskāko kļūst mūsu pašu fiksēšana kādā notikumā. Vēsturiskums, pagātnes liecības un atmiņas ir fons, kārtējais Instagram filtrs un daļa no Facebook laika joslas algoritma, kas tikai ļautu citēt mums sevi.

Kontekstu sadursmes un nobīdes, kā arī to precīzais izklāsts un naratīvais risinājums ir tas, kas atklāj konfliktējošās kultūras struktūras. Filmā „Austerlics” lēni paiet garām cilvēki ar “Juras laikmeta parka” ikonogrāfiskā logo un teksta “Cool Story, Bro” apdrukātiem krekliem, kamēr nākamajā kadrā tiek stāstīs par Hitlera atentāta kūrētāja Georga Elzera dienām nometnes cietumā. Baltkrievijā dzimušais, Ukrainā augušais režisors pirms pievēršanās kinematogrāfam studējis matemātiku; Lozņicas filmām piemīt pārdomāts stāstījums un kauzalitāte. To var manīt viņa iepriekšējos dokumentālajos kinodarbos “Maidans” (2014), kas seko Maidana jeb Pašcieņas revolūcijai tās pilnbriedā, akcentējot orvelisko atmosfēru un strauji tuvojošās politiskās pārmaiņas, un “Notikums” (2015), kas pagājušā gadā ieguva Rīgas Starptautiskā kino festivāla pirmā konkursa balvu. Šī filma ir arhīvu materiālu kompilācija, kas rekonstruē 1991.gada augusta puča dienas Ļeņingradā. Paradoksi tiek atklāti viena kadra mērogā, nereti tiek savienotas arī vairākas ainas, veidojot netiešus salīdzinājumus un simboliskas atklāsmes.

Kinodarba „Austerlica” finālā tiek fiksēti Dahovas koncentrācijas nometnes vārti, kuri iezīmēti ar saukli „Darbs dara brīvu” (Arbeit Macht Frei) – to pirmo reizi lietoja vācu nacionālistu literāts Lorencs Dīfenbahs savā 1873. gadā romāna nosaukumā. Sauklis kalpo kā cilvēku vienādošanas rīks. Tomēr ir jāpatur prātā, ka arī režisors neidentificē un neindividualizē, bet drīzāk skata cilvēku savā mainībā kā daļu no masas. Par to mums vēsta kameras lietojums: tā lielākoties fiksē kopplānus, vidējos plānus, bet retāk vēlas piekļūt individualizētas izteiksmes atklāšanai. Tas jaušams vienīgi filmas izskaņā, tūristiem atrodoties gāzes kamerās, kas iegūst momentāni kontrastējošu efektu. Lozņica “Austerlicas” koncepciju izvērš plašākā vērienā, kas kļūs par ritualizētu kino skatīšanās pieredzi kā simfoniālu dzīves vērojumu. Filmā netiek izmantots aizkadra balss stāstījums, arī dialogi ir stihiski, vietumis no dabas, ikdienas un cilvēku pūļu skaniskās kakofonijas izkristalizējas atsevišķi teikumi. Lozņica savās filmās neizmanto tieša komentāra sniegšanu, sakot, ka “viņaprāt, kino pats par sevi stāsta vairāk kā kāda komentēšanas iespējas. ” Viņš pieticīgi piebilst, ka dažreiz šī metode attaisnojas.

Šogad Rīgas Starptautiskais kino festivāls notiek no 13.līdz 23. oktobrim, trijos kinoteātros – „Splendid Palace”, „K Suns” un „Kino Bize” – demonstrējot apmēram 100 filmu. No 27.septembra iespējams iegādāties biļetes uz Riga IFF seansiem – tās iespējams iegādāties gan festivāla mājaslapā RIGA IFF 2016, gan „Biļešu servisa” kasēs un interneta mājaslapā.Visplašākā informācija par festivāla filmām atrodama RIGA IFF 2016 Rīgas Starptautiskais kino festivāls top ar Valsts Kultūrkapitāla fonda un Rīgas Domes atbalstu. Par jaunāko festivāla tapšanā var uzzināt, arī apmeklējot Riga IFF šķirkļus Facebook, Twitter un Instagram vietnēs.

Teksts: Dārta Ceriņa