A. Končalovska pirmizrāde iestudējumam par mīlestības deficītu
Andreja Končalovska iestudējuma “Ķiršu dārzs” pirmizrāde Eiropā notiks režisora jubilejai veltītās turnejas ietvaros 13. februārī uz Dailes teātra skatuves.
Rīdziniekiem jau bijusi iespēja noskatīties divus iestudējumus no Čehova triloģijas – “Tēvocis Vaņa” un “Trīs māsas”. Nu gaidāms “ģēnija atvadu joks”, pēdējā A. P. Čehova luga “Ķiršu dārzs”.
“Mūsu “Ķiršu dārzs” ir tapis astoņus gadus. Šī triloģijas noslēdzošā daļa ir kārtējais mēģinājums maksimāli pietuvoties tam, kā pats Čehovs uztvēra savus varoņus un dzīvi, ko viņš ļoti mīlēja,” – akcentē Andrejs Končalovskis.
“Es sapņoju iestudēt trīs lugas. Triptihu, triloģiju, kurā mēs izsekotu viņa izpratnes trajektorijai, pētītu cilvēka iedabu ar Krievijas un laika palīdzību. Čehova pasaule man ir kā viena liela simfonija – viena luga var pāriet citā, ir iespējams variēt, bet ideja tāda, lai tie paši aktieri, tas pats aktieru ansamblis faktiski nemainīgās dekorācijās nospēlētu lomas katrā nākamajā lugā pilnīgi pretējā ampluā, jo māksliniekam tas ir izaicinājums. No citas puses – tas rada vienotu telpu. Visas trīs Čehova lugas, ja aplūkojam viņa galvenos šedevrus, itin kā veido vienotu pasauli, vienotu Čehova pasauli,” – piebilst režisors.
Končalovska un Čehova dialoga veidols ir saglabājies iepriekšējais – nekādas aktualizācijas un interpretāciju radikālisma. Mēģinājums saprast, kas notika tieši tur un tolaik, maģiski atsaucot cilvēkus no pagātnes kā zaudēta artefakta.
Sakrustojot dramaturga dzīves apstākļus ar viņa pēdējās lugas visumu, Končalovskis ir neizprotamā veidā izkārtojis šo pagātnes tēlu vidi un dzīvi tā, lai tas viss magnētiski piesaistītu sirdis un dvēseles.
Mūžīgo tradicionālistu un radikāļu strīdu, kas beidzamajā laikā saasinājies līdz nepieredzētiem apmēriem, Končalovskis atrisina vienkārši – ar neiedomājami augstas kvalitātes izsmalcinātību.
Ne tikai neatsaucamas, bet arī pilnībā nepieejamas pagātnes metafora ir režisora interpretācijas fināla punkts: no “muižnieku ligzdu” (“Tēvocis Vaņa”, 2010) izzušanas caur neauglīgiem mēģinājumiem mainīt dzīvi (“Trīs māsas”, 2012) līdz fiziskai “ķiršu dārzu” iznīcināšanai.
Čehovs ar vieglumu atvadas no savas dzīves lielākās ilūzijas – ilūzijas par īstu, lielu mīlestību starp sievieti un vīrieti. Neuzmācīgi, smalki, tomēr mērķtiecīgi un pārliecinoši tiek runāts par to, ka visi Čehova varoņi ir mīlestības vērti, tikai kaut kas ikvienā no viņiem ir salūzis un tāpēc viņi kļuvuši nepilnvērtīgi. Traģiski vai komiski? Tas atkarīgs no tā, kā attiecamies pret šo mīlestības deficītu.
Savulaik, pētot skatītāju simpātijas, dižais V. I. Ņemirovičs-Dančenko ir teicis: “Kas vajadzīgs publikai? Tai vajag kaut ko spilgtu, skaļu, apdedzinošu vai arī kaut ko ļoti dziļu un izjustu augstākās meistarības ziņā.”
Tiksimies Dailes teātrī!
