epadomi/Tava virtuve/Epadomi TV/Arhīvs/Reklāma

Lauma Balode. Viņa gribēja baltu pasauli. 2.daļa

Turpinām atmiņu stāstu par ilggadējo Līvānu teātra režisori, kultūras darbinieci un leģendāru personību Laumu Balodi.

Drukāt

Laumas gaitas

Lai kādas grūtības prasīja dzīves apstākļi, Baloži savas meitas centās izglītot. Abas beidza Daugavas pamatskolu, ieguva pamatskolas izglītību. Vilma mācījās Līvānos. Lauma pabeidza Dignājas (kādreiz Ģiptarānu) tskolu un turpināja mācības Saukas lauksaimniecības skolā, jo vecāki un arī pati centās sevi piesaistīt zemei.

Tālāk izglītības ceļu Lauma turpināja pati saviem spēkiem, iedama uz mūža sapni. Studijas Ā.Alunāna studijā Jelgavā, vēlāk Rēzeknes ceļojošajā teātrī. Strādāts Jēkabpilī! Vairāk kā 30 gadus Līvānos (1950.- 1983.g). Arī Dignājā. Vadīti visu paaudžu deju kolektīvi, iestudētas apmēram 60 lugas, veikts praktiskais mākslinieciskās daļas darbs- ko vēl var prasīt no viena cilvēka?!

Lauma arī pati personīgi rakstījusi lugas, piemēram, "Tikai Rozes", "Vadzis lūzt", "Mana mīļa vedekliņa", "Zelta kauss", "Zelta rozes" u.c., kā arī sacerēja dzejoļus, gatavoja rakstus periodikai, darbojās mazpulcēnos. Kādi panākumi? Bija arī izcili! Piemēram, pirmās vietas rajona mērogā. Sevišķi Lauma un līvānieši lepojās ar izciliem panākumiem teātra nedēļā Rīgā, pēc kuriem sekoja piedāvājums vairākus Līvānu pašdarbniekus uzņemt lielo teātru trupā, kā, piemēram, dakteri Alvīni Rudzāti, kā arī dažus skolotājus.

Patriotisma jūtas

Vēl tagad nevaru aizmirst vienu gadījumu. Tas notika 2003.gadā. Biju aizgājusi sēņot uz Daugavas malas mežu. Tur satiku Laumu. Viņa bija uzsegusi tautisku villaini, rokā sēņu groziņš. Teica: "Atnācu atvadīties no Daugavas..." Un pati raudāja, bet man novēlēja savas zemes sēņu vietas. Tā bija tā pati zeme, kur viņa, ganot gotiņas, kopā ar tēvu pārdzīvoja krievu lidotāja sūtīto ložu krusu, no kuras, par laimi, izglābās. Visu mūžu Lauma turēja sirdī sāpes par padomju laikā nodarīto pārestību. Tolaik cilvēkiem atņēma visu: atņēma zemi, atņēma lopiņus.
Un kad Līvānos, atklājot 100.dziesmu svētku izskaņas koncertu, Lauma teica "Latviešu tauta dziedāja un dziedās vēl 100 gadus", saņēma "uzbrukumu" par to, ka bija izlaidusi vārdu "padomju".

Dabas un dzīvnieku mīlestība

Šī mīlestība ir dziļa un neatdalāma no Laumas būtības, iespējams, nākusi no tēva. Tāpat kā tēvs, viņa mīlēja puķes. Vēl tagad, kad Lauma jau 11 gadus atstājusi dzimtās mājas, zem istabas loga nekoptas zied koši dzeltenās trompetnarcises. Kādreiz viņa mēdza atvērt istabiņas logu un ielaist iekšā puķu un ziedošo koku smaržu.

Neizstāstāma ir abu māsu mīlestība pret mājdzīvniekiem. Saimniekojot viņas vienmēr turēja aitas, trušus, mājputnus, suņus, kaķus un, protams, govis. Savus kaķus māsas ļoti mīlēja. Aizkustināja Vilmas vārdi: "Varētu jau mirt, bet kur paliks šie?" Pēc abu sieviņu aiziešanas pie mums atnāca pieci viņu kaķi.

Laumas mūža sapnis

Laumas sapnis bija kļūt par aktrisi, dzīvot spoži. Kad māsu mājās daudz ko pārrunājām, es pajautāju, kāpēc? Lauma atbildēja: "Man patīk skaistums. Kas es esmu- viena sieviete. Ko es varu labu pasākt? Bet uz skatuves, lugās es varu runāt ar skatītājiem, ar daudziem. Es varu izteikt, kas ir labs, kas - slikts. Es varu vairot labo, celt godā balto pasauli, nicināt visu slikto. Es varu izteikt savu sirdi."

Skatījos uz šo vecīgo sievieti, viņas joprojām apgaroto seju un domāju, cik viņā daudz labā! Varu piekrist kaut kur jau pateiktajam, ka Lauma pasauli uztvēra romantiskā gaismā, apgarotu un tīru. Lauma bija gara bagāta, ļoti emocionāla, ar lielu gribasspēku, darbaspējām, paveikusi un pārdzīvojusi neparasti daudz.

Māsa Vilma

Stāstot par Laumu, nav iespējams to nesaistīt ar māsu Vilmu. Abu likteņi ir cieši saistīti.

Vilma izauga par skaistu, lepnu mātesmeitu. Pēc skolas viņa pilnveidoja sevi dažādos kursos. Aktīvi piedalījās sabiedriskajā dzīvē. Viņa bija aizsardze, dziedāja korī, dejoja, spēlēja teātri un darīja daudz ko citu.
Daudzi jaunekļi iekāroja viņu, starp tiem arī Daugavas skolas pārzinis Vilis Grigalis (viņa mazdēls Māris šobrīd aktīvi darbojas TV).
Tomēr Vilma izvēlējās kaimiņu puisi Albertu.

Saimniecībā nopelnīt nevarēja daudz, tāpēc 1938.gadā Vilma ar vīru nolēma doties piepelnīties robežsargos. Nokļuva viņi Abrenes pulkā. Par to Vilmai bija daudz ko stāstīt.

Abi jaunieši pieredzēja okupāciju, iebrukuma sākumu. Jau iepriekš ticis būvēts plats ceļš uz Latviju, pa kuru pēc slaktiņa Masļenikos, kur tika apšauta latviešu robežsardze, Latvijā vairākas dienas bez pretošanās ieplūda novārguši krievu karavīri no Somijas frontes.

Māsas dziļi līdz ar daudziem pārdzīvoja, kad iebrucējiem atļāva bez pretošanās ieņemt Latviju, pastrādāt tik daudz noziegumu. Pēc Latvijas okupēšanas tika sadedzinātas latviešu grāmatas bibliotēkās, bija arī citi pazemojumi jāizcieš.

Vilmai un Albertam piedzima divi bērni- Aira un Ainārs. Vilmas vīrs Alberts drīz nomira, jo pierobežā bija ieguvis staru slimību. Dēls Ainārs ar izcilām sekmēm beidza Zasas vidusskolu, iestājās jūrskolā. Aira pēc pamatskolas izvēlējās lauku speciālistes profesiju un sāka mācīties Malnavā. Diemžēl abi Vilmas bērni pāragri mira- dēls 22 gadu vecumā, bet meita- 18 gadu vecumā. Abus jauniešus ļaudis atcerējās kā sabiedriskus un labestīgus. Abi ļoti mīlēja viens otru.
Aināram bija lieli sapņi, bet 1963.gadā viņš mira no staru slimības. Aira labo sekmju dēļ bija to Malnavas tehnikuma absolventu vidū, kuriem bija iespēja studēt akadēmijā. Tomēr viņai tas nebija lemts- meitene saslima ar gripu, radās komplikācijas un, nepareizi noteiktas diagnozes dēļ, viņa mira no smadzeņu plēves iekaisuma.

Protams, Lauma nebija vienaldzīga pret ģimeni un māsas Vilmas likteni. Viņa atgriezās mājās. Arī Lauma bija sagrauta, jo patiesi mīlēja abus jauniešus un svaini.

Raksta autore: Broņislava Ošāne, pensionēta skolotāja un Rudzātu goda pilsone

Turpinājums sekos

Drukāt

Tev jābūt autorizētam,

Dienas citāts vairāk

Ir jāmēģina būt atklātiem, baudīt dzīves skaistumu katru dienu, saskarties ar labu mākslu, labiem cilvēkiem, saprast dzīves vērtību.
/Aktrise Ilze Pukinska/

Avots: EpadomiTV

Izrāžu videofragmenti vairāk

Videointervijas vairāk