Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource104 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource104), Fid:372, Did:0, useCase: 0

epadomi/Tava virtuve/Epadomi TV/Arhīvs/Reklāma

No kroga uz baznīcu. 1.daļa

Kādā latviešu tautas dziesmā ir vārdi par diviem ceļiem, no kuriem viens ved uz krogu, bet otrs uz baznīcu. ‘’Uz krodziņu līdzens ceļš, uz baznīcu grumbuļains...’’ Dažkārt nākas pārvarēt smagus pārbaudījumus, lai veiktu izvēli, pa kuru no tiem un kā doties. Nesen publicētais mācītāja Raita Evamois Ziemassvētku stāsts izpelnījās lielu lasītāju interesi, tāpēc aicinājām autoru uz garāku sarunu.

Pastāsti par savu bērnību!

Esmu, dzimis vienā no skaistākajām Ziemeļvidzemes pilsētām – Alūksnē. Pilsētā, kuras ģerbonī ir Bībele.
‘’Ezers, dārzi, namu raibais klāsts, kluso ielu putekļainās smiltis, tu man, Alūksne, kā vienkāršs stāsts, kuru lasot sirdij silti, silti.....” (V.Vīksna)
Es domāju, ka manas dzimtās puses krāšņums, malēniešu sirsnība, atklātība un neatlaidība ir devusi labu ceļa maizi manam mūžam! Piedzimu ģimenē, kurā bez manis vēl auga brālis un divas māsas, mums ir ievērojama gadu starpība, esmu jaunākais. Māmiņa Rita Alise bija ļoti čakla, strādīga, un ar bezgala gaišu, atvērtu sirdi pret citiem. Tēti Ilgvaru Ilgoru atceros ļoti maz, jo viņš pēkšņi autokatastrofā aizgāja no šīs dzīves, kad man bija septiņi gadi. Zinu tikai to, ka mans tētis mani mīlēja un priecājās, ka viņam ir dēls. Kaut arī uzaugu ģimenē, kurā par Dievu nerunājām, māmiņa centās dzīvot pēc Dieva likumiem, nedarot citiem to, ko pati nevēlējās saņemt. To viņa savukārt bija mācījusies no savas mammas, kā arī Cesvaines vidusskolā ticības mācības stundās.

Bet varbūt tu apjauti, ka ir Dievs?

Nebiju pilnībā par to pārliecināts, jo dievkalpojumus nebiju apmeklējis. Kaut gan kādu reizi vidusskolas laikā ar draugiem nolēmām aiziet uz Alūksnes luterāņu baznīcu tieši Ziemassvētku vakarā – it kā joka pēc. Lai mūs neievērotu skolotāju - aktīvistu reids, kas svētkos bieži tur dežurēja, mēs ielavījāmies balkonā un nostājāmies pie kora dalībniekiem, turot dziesmu lapiņas tuvu sejai. Tas bija aizraujoši, bet Dieva Vārds mūsu ausīm pagāja secen. Bet pamanīti un pēc tam sodīti mēs tomēr tikām... Tā kā šis pirmais dievkalpojuma apmeklējums man nebija īpaši veiksmīgs.

Jau pusaudža gados sāku meklēt atbildi uz būtiskāko jautājumu - kāda ir manas dzīves jēga? Visu laiku domāju, ka ir taču jābūt kādam, kas visu šo skaisto un vareno pasauli ir radījis, tomēr īsti neviens uz to man arī nespēja atbildēt.

Bērnībā un skolas gados nācās piedalīties daudzās savu tuvinieku bērēs, jo gandrīz viens pēc otra virkne manu radinieku, kopskaitā septiņi cilvēki, aizgāja no šīs dzīves, piedevām visi kādu traģisku notikumu rezultātā. Tas lika man domāt – vai ir kāds, kas šajā pasaulē cilvēku var pasargāt un dziedināt? Nespēdams rast atbildes uz tik svarīgiem jautājumiem, kā arī augot bez tēva mīlestības un stingrības, godīgi jāatzīst, ka nācās iet cauri diezgan ‘’tumšai dzīves ielejai”, iekāms atradu atbildi uz jautājumu - kāpēc es dzīvoju šajā pasaulē?

Vidusskolas laikā vairāk izvēlējos ballītes nekā nopietnu un apzinīgu mācīšanos, jo prātoju, kas zina, cik ilgi man ir atlicis vēl būt šajā pasaulē - ir jābauda dzīve. Jā, toreiz man tā likās. Reiz pat nonācu nepilngadīgo lietu uzskaitē Alūksnes milicijā, jo uz ielas mūs aizturēja padomju iekārtas brīvprātīgie kārtības sargi, kad manāmi ieskurbuši, dziedājām Mikrofona aptaujas dziesmas. Tā es nonācu pilsētas jauniešu grūti audzināmo sarakstā.

Kas notika tālāk? Kad tu sastapies ar Jēzu?

Pagāja vēl kādi 9 gadi. Atmodas laikā, kad pēc Alūksnes vidusskolas pabeigšanas biju pārcēlies uz Rīgu, jau nodibinājis ģimeni un strādāju restorānā par oficiantu, Dievs mani uzrunāja pēc kristībām Svētā Jāņa baznīcā. Mācītājs Jānis Liepiņš mani uzaicināja uz dievkalpojumiem, un pašam par brīnumu, es sāku tos svētdienās apmeklēt. Bija pat reizes, kad darba pārtraukumā svētdienās atprasījos, lai dotos uz baznīcu, kura bija netālu no restorāna. Vienmēr pēc dievkalpojuma jutu, ka lielais tukšums manā dvēselē ir aizpildīts ar kaut ko vēl neizskaidrojamu. Mīlestība un prieks pildīja manu sirdi, un tikai vēlāk sapratu, ka tas ir Dieva tuvums Svētajā Garā.

Parasti, kad cilvēki sastopas ar Dievu, viņi izmainās. Kā tas bija ar Tevi?

Dzirdētais Dieva Vārds caur Svēto Garu un vēl nepiedzīvotas sajūtas sirdī darīja savu, līdz kādu dienu mājās, nometies uz ceļiem, atdevu Jēzum savu sirdi un lūdzu Viņu ienākt dzīvē kā manam Kungam un Glābējam. Man beidzot bija Tēvs, kurš mīl un disciplinē. Tēvs sāka runāt uz mani par manu dzīves un darba veidu. Tajā laikā sabiedrībā valdīja uzskats, ka oficianta darbs ir ienesīgs, tomēr negodīgs, jo viņi lielākoties restorāna apmeklētājus cenšas apskaitīt un iegūt sev kādu labumu. Tā arī pārsvarā notika. Šāds darba stils un kroga atmosfēra bieži cilvēkus ieved alkohola, seksa un naudas atkarībās. Negodīgums rada vainas apziņu un, lai to klusinātu, cilvēks izvēlas sevis iznīcināšanas ceļu, iekrītot atkarību purvā. Pienāca laiks, kad es vēlējos no tā visa atbrīvoties, un Dievs man palīdzēja.

Tas taču nenotika pēkšņi?

Sapratu, ka man ir jāatstāj šis darbs, lai spētu izmainīt dzīvi. Atceros kādu gadījumu, kad vairs nestrādāju restorānā, bet piepelnījos, apkalpojot banketus smalkās augstākās sabiedrības ballītēs. Pēc kāda pasākuma, bijām paņēmuši ‘’darbu uz mājām”- labas un pilnas importa alkohola pudeles, kā to parasti padomju laika cilvēki darīja. Kad pie mājām, izkāpjot no mašīnas, man vajadzēja ņemt savu ‘’daļu’’, es no tās atteicos, jo jutu, ka iegūt bez atļaujas to, kas pieder kādam citam, ir pret Dieva gribu. Tas ir aprakstīts Bībelē, ko biju jau sācis lasīt un attiecās uz 6. Bausli - Tev nebūs zagt. Es paklausīju savam Debesu Tēvam, jo negribēju viņu apbēdināt.

Laikam tālāk ejot, soli pa solim, sekoja dziedināšana, iekšējās brīvības iegūšana un pārliecība, ka man ir piedots, pieder mūžīgā dzīve un ir cerība. Tā Dievs mani atveda no kroga uz baznīcu! Viss sāka mainīties kā paātrinātā filmā Viens pēc otra arī mana ģimene kļuva kristieši, mēs atradām draudzi tuvāk dzīvesvietai, kurā iesvētījāmies. Ziemsvētku vakarā iesvētījām savu laulību un sākām aktīvi kalpot. Man uzticēja draudzes priekšnieka pienākumus, kurus pildīju no sirds. Nozīmīga bija tikšanās ar radiniekiem no Francijas - luterāņu mācītāju Alfrēdu Lappuķi un viņa sievu Arianu, kuri mums stāstīja par Jēzu un lūdza Dievu par mums.

Drīz saņēmu Dieva aicinājumu sākt kalpot ar Vārdu un es paklausīju. 1995. gadā arhibīskaps kopā ar vēl 26 dedzīgiem kristiešiem, gataviem kalpot Tam Kungam, ieveda mani evaņģēlista kalpošanā. Tas notika baznīcā, kurā visa mana ģimene tika kristīta. Gadu iepriekš biju iestājies LU Teoloģijas fakultātē, kurā nomācījos divus pilnus gadus. Toreiz reizēm domāju, ka man ir pieauguši spārni un es lidoju. Biju laimīgs, jo man bija tuvas attiecības ar Dievu, kurš radījis debesis un zemi, ir mans un es viņu varēju saukt par Tēvu, kurš uzklausa, palīdz un sargā...



     [+] [-]

, 2011-01-24 12:41, pirms 9 gadiem
Nu redz kā...

     [+] [-]

, 2011-01-24 13:20, pirms 9 gadiem
ļoti aizraujošs stāstījums, gaidīšu turpinājumu

     [+] [-]

, 2011-01-24 17:34, pirms 9 gadiem
Viss ir Dieva ziņā.

     [+] [-]

, 2011-01-24 22:55, pirms 9 gadiem
Un viss sākās no parasta oficianta

     [+] [-]

, 2011-01-25 00:03, pirms 9 gadiem
Bija jauki lasīt.

     [+] [-]

, 2011-01-25 01:17, pirms 9 gadiem
Šis raksts varētu kalpot par iedrošinājumu ikvienam. Atvērt savu sirdi Dievam. Pat, ja šķiet, ka tik daudz kas ir iekavēts. Jā. Iespējams. Taču iekavēts, bet ne nokavēts!

     [+] [-]

, 2011-01-25 11:04, pirms 9 gadiem
Pilnībā piekrītu Solvitai.

     [+] [-]

, 2011-01-25 12:23, pirms 9 gadiem
Sirsnīgs stāsts, kurš personīgi man lika sariesties asarām acīs un visu lasīšanas laiku kaklā bij kamols. Cik labi, ka laimīgas beigas un atrasts ceļš pie Dieva.

     [+] [-]

, 2011-01-25 12:41, pirms 9 gadiem
Interesants dzīves gājums. Nosaukums tiešām atbilstošs: No kroga uz baznīcu...sākumā domāju, kas gan zem tāda nosaukuma slēpjas, bet nu nekādi nevarētu iedomāties, ka šāds dzīves gājums, jā....interesanti.

     [+] [-]

, 2011-01-25 13:33, pirms 9 gadiem
Paldies par atklātu stāstījumu, iespaidīgi!

     [+] [-]

, 2011-01-25 13:36, pirms 9 gadiem
Nu nav ko piebilst, viss jau uzrakstīts, bet jauki gan.

     [+] [-]

, 2011-01-25 22:01, pirms 9 gadiem
Man prieks,ka Tev tagad ir savdabīgs, bet ļoti pozitīvs skatījums un dzīvi. Zinot un pazīstot Tevi, Tu esi mainījies pats un mainījis savus dzīves uzskatus. Ļoti patiess un sirsnīgs stāsts.

     [+] [-]

, 2011-01-28 21:20, pirms 9 gadiem
Labs stasts, laba dzive!!! Lai Dievs tevi sveti vel vairak un vairak!!!!

     [+] [-]

, 2011-01-29 01:05, pirms 9 gadiem
gribu turpinājumu, nevaru sagaidīt

     [+] [-]

, 2011-01-29 16:12, pirms 9 gadiem
Ļoti ļoti labs raksts.

     [+] [-]

, 2011-01-29 17:24, pirms 9 gadiem
Raiti! Paldies,ka radi laiku parunaties ar mani! Man patiesam ir smagi,pec mamulites berem. Izlasot so tavu stastijumu,man liek aizdomaties par visu,ko daru un ko esmu izdarijusi.Paldies,ka esi !

     [+] [-]

, 2011-01-29 18:57, pirms 9 gadiem
Gaidu turpinājumu!

     [+] [-]

, 2011-01-29 19:24, pirms 9 gadiem
Ja kāds nepatikšanas meklē, tad drīz vien arī atrod. Ja kāds Dievu meklē, tad noteikti atrod.

     [+] [-]

, 2011-01-30 10:47, pirms 9 gadiem
Prieks par Tevi, jūties piepildīts, apmierināts ar dzīvi!

     [+] [-]

, 2011-02-12 23:10, pirms 9 gadiem
Jauks raksts, bet es ļoti labi atceros to ziemassvētku dievkalpojumu, arī man tas bija pirmais, un kā redzi ne pēdējais, man prieks par tevi.