Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource104 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource104), Fid:372, Did:0, useCase: 0

epadomi/Tava virtuve/Epadomi TV/Arhīvs/Reklāma

Intervija. "Ja mani nepamana, tas nozīmē, ka esmu nostrādājis labi." – Laimdonis Grasmanis

Redakcija
Redakcija

Anta Klints, Žanis Katlaps, Harijs Liepiņš, Ēvalds Valters, Elza Radziņa, Kārlis Sebris, Jānis Streičs un daudzi citi satiekas grāmatā „Elefantību meistars”, kas veltīta Laimdoņa Grasmaņa simtgadei. Bet ne tikai. Arī atgādinājumam, ka latviešu mākslā ir tāds Laimas dots vārds – Laimdonis Grasmanis. Viņš strādāja pie Amtmaņa-Briedīša leģendārās „Zaļās zemes” dekorācijām, bija „Zvejnieka dēla”, „Vella kalpu” un vairāku citu kinofilmu mākslinieks. Viens no ievērojamākajiem latviešu skatuves glezniecības meistariem.

Kā 54 gadu garā mūžā radīt spilgtu lapaspusi latviešu mākslas vēsturē, kas ir Laimdoņa Grasmaņa aktualitāte šodien, to zina stāstīt mākslinieka meita – Ilze Būmane-Grasmane.

Ilze Būmane-Grasmane: – Tēvs pats izvēlējās, ko portretēt. Stāstīja, kā Klintīte (aktrise Anta Klints) lūgusi – „Tu mani tādu smukāku uztaisi!”. Viņš varēja brīvi mālēt jebkurā vietā. Nekas viņu netraucēja. Ainavas vienmēr dabā mālēja, vai tas būtu bulvāris, vai kanāls pie teātra. Citi varēja jautāt, komentēt, bet nekas viņu neatrāva no galvenā – mālēšanas. Viņš steidzās, gleznošana bija viņa dzīvesveids.

Arvis Ostrovskis: – Kur šobrīd aplūkojami Laimdoņa Grasmaņa darbi, pie kā tie glabājas?
– Zinot mana tēva paveikto, septiņpadsmit darbi ir neliela izstāde (izstāde „Laimdonis Grasmanis un laikabiedri” Liepājas muzejā). Mums mājās eļļas darbi ir vairākos simtos, akvareļu vēl daudz vairāk. Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atrodas aktiera Kārļa Sebra portrets un akvareļi. Rakstniecības muzejā – aktieru un režisoru Nikolaja Mūrnieka un Žaņa Katlapa portreti. Mākslinieku savienības kolekcijā – dramaturga Pētera Pētersona un aktiera Luija Šmita (īstajā vārdā Teodors Reinholds Šmits) portreti. Operetes (muzikālās komēdijas) teātra arhīvs ir izputināts, un viss, ko viņš tur darīja, ir aizgājis nebūtībā. Taču mājās mums ir daudz viņa veidoto kostīmu skices, afišas. Radot šo grāmatu, esmu rakusies visos iespējamos arhīvus. Par daudzām skicēm (izrādēm „Gudra cilvēka nelaime”, ”Revidents”) bija neskaidrības, tad gāju pie Ritas Melnaces (teātra zinātniece, Nacionālā teātra literārā konsultante), un viņa atrada. Izdevās daudz ko restaurēt, un tas viss ir šajā grāmatā.

Vēl no tiem laikiem grāmatā ir daudzas nianses, ko nezina neviens cits, kā tikai tie, kas to piedzīvojuši. Piemēram, ko atklāja aktrise Baiba Indriksone, kad tapa filma „Zvejnieka dēls”. Rakstnieks Vilis Lācis ir izvēlējies Martas lomai tēlotāju. Viņu nav interesējušas aktrises Zentas un Anitas lomām, bet tieši Marta. Un Martas lomai tikusi apstiprināta Rasma Roga, ļoti skaista aktrise, ar kuru jau ticis parakstīts līgums. Bet Vilim Lācim kaut kas nav paticis, un atrasta Baiba Indriksone. Grāmatā ir arī aktiera Artura Dimitera portrets. Tas tagad glabājas pie Kaspara Dimitera. Portrets nedaudz atklāj Artura neganto dabu. Portrets atradās Murjāņos, aktrises Vijas Artmanes mājās, šķūnītī. Viņa sacīja, ka istabā to neturot, jo esot bail šīs gleznas. Viņa Arturu pazina vislabāk.

Tālāk, šķirstot grāmatu, lūk, Harijs Liepiņš, piemēram, šeit pozējis, diezgan iedzēris. Bet, kā izteicās mans tēvs, cilvēks izgājis Vorkutu... un viņam gadījās reizēm būt apcerīgam. Tur neko nevar pārmest.

– Jūsu tēvs bija liepājnieks?
– Mans tēvs dzimis Krievijā, latviešu bēgļu ģimenē. Kad viņam paliek seši gadi, viņš nonāk Liepājā. Mans tēvs uzskata, ka Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā viņš ieguvis visus turpmākos gleznošanas pamatus. Stilu mācība, etnogrāfija, ornamentika… Visu to, ko pēc tam atdzīvināja scenogrāfijā. Pēc Liepājas viņš iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā, bet no 4. kursa aizgāja, akadēmiju tā arī nebeidzot. Tomēr viņa īpašā glezniecības pieeja jau bija izveidojusies. Darbi nav samocīti, laboti. Reti kad sanāca kaut kas slikts, bet, ja nu gadījās, viņš uzreiz to izmeta vienkārši laukā.

Viņa labākais draugs aktieris Valdemārs Zandbergs arī nāk no Liepājas. Tāpat grāmatā ir aprakstīta Ūliha ielas leģenda, ko es atklāju pirms trim gadiem, – par to, ka man Liepājā tomēr ir īstie radinieki. Viņš vienmēr sacīja, ka viņam ir audžuvecāki. Bet ir atrasts viņa tēva testaments ar ierakstu –„mani miesīgie bērni”, tai skaitā mana tēva vārds. Kad vācieši nāca iekšā un krievi gāja ārā – mamma ar tēvu dzīvoja Kuģu ielā, Rīgā. Un krievi to māju sabombardēja. Tur gāja bojā manu vecāku sākumperioda gleznas, bibliotēka un viss, kas tur bija...

Atklājot izstādi Liepājā (8. aprīlī), man bija prieks, ka tajā bija ļoti daudz jaunu cilvēku no mākslas skolas.

– Pastāstiet, lūdzu, par savu mammu, kuru grāmatā piemin Džemma Skulme un Jānis Streičs.
– Par mammu Liliju Grasmani arī esmu sarakstījusi grāmatu – „Lilija, Baltā puķe”. Viņa Latvijas Mākslas akadēmijā ilgus gadus bija pasniedzēja mākslas pedagoģijā. Mamma arī bija gleznotāja un savulaik tika atzīta pat par spēcīgāku nekā tēvs. Izteikti latviska gleznotāja. Klusinātākas, rāmas, klasiskas ainavas radītāja, pretēji tēvam, kurš bija izteikti ekspresīvs. Taču viņi viens otru saprata. Mamma allaž izvērtēja viņa izstāžu bildes, lai gan citādi viņš nevienu neklausīja. Mammas viedoklis bija vissvarīgākais.

– Vai tēvs gleznoja arī jūs?
–Man ir trīs portreti. Mamma mālēta vēl jaunībā. Tajā viņa attēlota, kā gleznotāja Džemma Skulme saka, madonnas tēlā. Grāmatā ievietota tās reprodukcija. Ir akvareļa portretu triptihs, kurā redzamas ģimenes sievietes: mana vecmāmiņa, mamma un es studiju gados.

– Kas bija raksturīgs jūsu tēva darbos?
–Tēvam ļoti raksturīgi, ka viņš nevairās mālēt rokas kustībā, turklāt viņš mālē tās ļoti izteiksmīgas. Tā ir nianse, ko uzver arī Džemma Skulme: „Cilvēks portretā Grasmanim ir kā dabas būtne. Grasmanis tver kustību, nevis mūžīgo tēlu. Otra tāda gleznotāja nav.” Ne jau allaž tā līdzība ir būtiska, bet radošais raksturs, kas attēlots. Un tiešām, tajos gados tā nemālēja neviens. Piemēram, stāsts par Sebra portretu, kas bija izstādīts Vissavienības izstādē. Toreiz to apmeklējuši krievu augsta ranga atbildīgie priekšnieki. Mūsējie jau tā kā iepriekš atvainojušies par dažiem darbiem. Te viņi jautā: „Kādēļ tam kungam ir zaļi mati? Ak, aktieris? Tad jau drīkst!”

Viņš uzskatīja, ka teātra un kino scenogrāfija viņam atņem laiku gleznot, mālēt. Reiz Skolas ielas darbnīcā Rīgā pie tēva uzšaujas augšā pavisam jauniņais aktieris Arnolds Liniņš ar studentu ieskaites grāmatiņu. Mēs nemaz nezinājām, ka tēvs Konservatorijā režijas fakultātē pasniedza dekorācijas pamatus.

„Zvejnieka dēls” (1957. gada filma, režisors Varis Krūmiņš) bija pirmā filma, kurai viņš bija mākslinieks inscenētājs. Kad brauca filmēšanas ekspedīcijās, pirms tam pats atrodot filmēšanas vietu, brīvajos brīžos viņš mālēja. Kā ausa gaisma, tā prom ar akvareļu mālkasti. Jau deviņos no rīta viņš atgriezās ar 4–5 darbiem. Viņš ļoti ātri strādāja un visādos apstākļos. Pat lietus laikā. Šajā grāmatā var redzēt darbus, kurā mans tēvs izmēģina savas elefantības. Kinorežisors Jānis Streičs raksta: „Grasmaņa jauninājums valodniecībā, aiz kura slēpās tas, kas nav tradicionāls, kas pretī pieņemtajām normām. Jo nez kāpēc viņš bieži pieminēja Āfriku kā brīnumzemi.” Bet pats vārds elefantība cēlies Liepājas teātrī.

Manam tēvam bija arī ļoti daudz pašportretu. Grāmatā esmu ievietojusi, šķiet, pašus izcilākos, tā apgalvo mākslas lietpratēja Ingrīda Burāne, kas arī ir grāmatas koncepcijas autore. Mums to ir mājās diezgan daudz. Ir arī tādi, kurus nav nevienam rādījis. Viņš pie tiem parasti strādāja, kad mēs nebijām mājās, savā nodabā, tādēļ es nezinu, kā tie tapa.

– Šogad Laimdonim Grasmanim aprit simt gadu.
– Kad tēvam palika 80 gadi, iznāca grāmata un tika rīkota izstāde. Kad apritēja 90, mēs izveidojām plašāku izstādi un izdevām „Gleznu albumu”. 100 gadi... Tā ir nereāla sajūta. Viņš nodzīvoja tikai 54 gadus ar stipru veselību, taču nelaime paliek nelaime. Man liekas, ka, dzīvs būdams, viņš nebūtu tāds avangarda mīlētājs savā daiļradē. Tēvs nevarētu pārsteigt tā, kā to daudzi sagaidītu. Lai gan elefantības viņam ļoti patika, viņa avangards nebūtu tik uzmācīgi dulls.

– Ko jums nozīmē šodien izstādes un grāmatas atklāšana?
– Esmu arvien zinājusi, ka Grasmaņa māksla ir vērtība, un man nav mazvērtības kompleksu par to, ko esmu rakstījusi grāmatās par tēvu. Pati esmu tās apmaksājusi, pārsvarā arī šo, lai gan tika rakstīts projekts grāmatas atbalstam. Tēva darbus iepirkuši muzeji. 80. gados, vēl padomju laikā, runāju ar toreizējo Latvijas Nacionālās mākslas muzeja vadību par tēva piemiņas izstādi. Atrunājās, ka trīs gadus uz priekšu jau viss ir saplānots. Laikam tādēļ, ka mans tēvs bija ar asu mēli, ja juta, ka ierēdņi un nomenklatūras ļaudis mēģina viņu pamācīt, aizliegt kaut ko. Iespējams, tādēļ viņam nebija arī neviena goda nosaukuma.

Vērtīgākais man ir bijis tas, ka esmu uzaugusi mākslinieku darbnīcā. Man ir bijis svarīgi dokumentēt, kāds mākslinieks viņš bija, ko viņš ir atklājis. Un šī grāmata atšķiras ar to, ka ir precīzi dokumentēts Grasmaņa darbs ik gadu no 1945. līdz 1970. gadam. Man ir bijis svarīgi radīt no savas puses latviešu kultūras un mākslas nozares mantojuma daļu. Esmu laimīgs cilvēks, ka man ir daudz ko stāstīt, rakstīt par saviem vecākiem.

– Kas ir grāmatas aktualitāte šodien?
– Scenogrāfa un gleznotāja darbu spilgtumā, kur mūsdienu mākslas studenti var paskatīties, ar kādiem izteiksmes līdzekļiem reālistiskajā glezniecībā radīt spēcīgu iespaidu. Un otrs – dižgari: Džemma Skulme, Jānis Streičs, aktrises Baiba Indriksone, Ināra Slucka, Līga Liepiņa, Olga Dreģe. Viņu stāstījums par Grasmani un mūsdienu mākslu. Kāda glezniecība ir mūsdienās – atziņas, vēlējumi glezniecības attīstībai. Piemēram, aktrise un režisore Ināra Slucka, veidojot izrādi „...bagātā kundze...”, izmantoja filmu „Pie bagātās kundzes”, lai meklētu aktualitātes mūsdienu izrādē, un atrada.

Scenogrāfs Gunārs Zemgals stāsta, ka vārds scenogrāfs ieviesies 60. gados. Agrāk teātra programmiņās lasījām – izrāžu dekorators. Tagad ar datoru ir citas iespējas, lai gan tie pamatlīdzekļi – scenogrāfijā atainot autora lugā ielikto domu, protams, nemainās. Šodien, izņemot dekoratoru Elmāru Katlapu, vienīgo tēva draugu, kurš vēl ir dzīvs, man neviens neko nevar pastāstīt. Elmārs man daudz palīdzēja, kaut viņam jau 90 gadi, taču ļoti laba atmiņa.
Filmā „Kapteiņa Enriko Pulkstenis” viņi satikās ar Jāni Streiču. Un mans tēvs toreiz par viņu teica: „Šitam puikam ir iekšā! Pieminiet manus vārdus!” Tā arī ir noticis. Streičs ir vienīgais, kas atmiņas grāmatai uzrakstīja pats. Un raksta viņš lieliski. Kā latgalietim, katolim, sirdsgudram cilvēkam viņa valoda un sacītais par cilvēku ir kaut kas svētīgs. „Tiekoties ar skatītājiem, Laimdonis par savu darbu izteicās īsi un kodolīgi: ”Ja mani nepamana, tas nozīmē, ka esmu nostrādājis labi.” Bet es jau gandrīz pusgadsimtu bieži vien ar sāpēm manu, ka Grasmaņa vairs nav un Liktenis to ir nostrādājis ne tā kā vajadzētu...”.

– Kurš jums pašai ir vistuvākais tēva radītais darbs?
– Nevaru pateikt, kurš darbs man ir vismīļākais, un, domāju, ka nekad nevarēšu. Esam mājās iekārtojuši istabas līdzīgi, kā tā bija Skolas ielas darbnīcā, kur mēs dzīvojām. Reizēm, kad man ir grūti, sēžu pie viņa pašportretiem un lūdzu, lai paps palīdz. Ar mammu ir līdzīgi. Tēva ainavas ir tās, kas jebkuram rada asociācijas un aizved tur, kur gribi, rada noskaņu un nomierina.

Intervija tapusi 2016. gada 11. aprīlī. Ar Ilzi Būmani-Grasmani sarunājās Arvis Ostrovskis.

Teksts: Apgāds Mansards





Izrāžu videofragmenti vairāk



Videointervijas vairāk