Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource104 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource104), Fid:372, Did:0, useCase: 0

epadomi/Tava virtuve/Epadomi TV/Arhīvs/Reklāma

Jaunais dziesminieks Mārtiņš un viņa mūzas; kā „izsisties” jaunajiem mūziķiem?

Redakcija
Redakcija

Jaunais dziesminieks Mārtiņš un viņa mūzas; kā „izsisties” jaunajiem mūziķiem?
Foto: Iveta Apškrūma, pnc.lv

Arvien ciešāk iepazīstot Latvijas mūzikas sfēru, nākas atzīt, ka eksistē liels daudzums jaunu un talantīgu mūziķu, komponistu, dziedātāju un jaunās grupas, taču rodas jautājums – vai viņiem ir iespēja sevi parādīt un pierādīt? Cik daudz ir atkarīgs no paša cilvēka, bet cik – no situācijas un atbalsta valstī?

Lai to saprastu, uz sarunu aicināju kādu perspektīvu dziesminieku, kurš ilgu laiku koncertēja tikai divatā ar ģitāru, bet nu jau ir atradis arī domubiedrus un nodibinājis pats savu grupu.

Mārtiņš Križevics – akustiskās rokgrupas „Klibs Taurenis” dibinātājs un virzītājs, lai gan vairāk Mārtiņš asociējas tieši ar dziesminieka gaitām, savdabīgu dziesmu tekstu rakstīšanu, kā arī nepārtrauktu smaidu un optimisma devu :)

D.: Mārtiņ, pastāsti mazliet par sevi, kā tieši radošā pasaule paņēma Tevi savā varā... Kā nonāci līdz dziesmu rakstīšanai, dziedāšanai un koncertēšanai?

M.: Esmu dzimis un pirmo dzīves posmu nodzīvojis dziļos laukos, ejot mazā lauku pamatskolā, tāpēc arī radošās aktivitātes sākās tieši tur. Ļoti patika zīmēt. Pamatskolas laikā mūzika īsti nesaistīja, lai gan, protams, korī gāju, jo tas bija obligāti (citādi nevarēja nopelnīt atzīmi mūzikas priekšmetā). Jau tad patika pierakstīt savas domas un idejas uz lapiņām vai noplukušām burtnīcām.
Taču tad, kad pirmo reizi paņēmu rokās ģitāru, sapratu, ka savas domas un sajūtas vieglāk nolasās pašam priekš sevis tieši notīs, skaņās. Pirmās reizes, kāpjot uz skatuves, tā bija vairāk sevis pārvarēšana, nevis performance priekš citiem. Taču iepatikās, ļoti. Tā nu savā muzikālajā dzīves ceļā esmu saticis daudzus radošuma pilnus cilvēkus, ar kuriem arī esmu radījis grupu „Klibs Taurenis”. Taču, kā zināms, nekas nekad nav akmenī cirsts, tāpēc vienmēr esam atvērti jauninājumiem un improvizācijai. Galvenais – neapstāties attīstībā!

D.: Mūzikas dzīves plusi un mīnusi Latvijā. Tavs skatījums no malas :)

M.: Lielais mīnuss varētu būt tas, ka visa darbība tiek koncentrēta Rīgā, tādējādi mazpilsētu kultūras dzīve cieš. Vēl arī tāds faktors, ka ļoti grūti saglabāt savu oriģinalitāti, ja ir vēlme ar koncertēšanu pelnīt iztiku. Tā kā ir jāstrādā uz pasūtījumiem, oriģināldziesmas un individuālais skanējums paliek otrajā plānā. Diemžēl.
Runājot par plusiem, manuprāt, savā ziņā labi ir tas, ka esam salīdzinoši maza valsts, tādējādi viens otru pazīstam. Kad sanākam kopā vai satiekamies kādā pasākumā, rodas mājīga, ģimeniska noskaņa, kas sniedz pozitīvas emocijas un siltuma sajūtu. Radošums vieno!

D.: Ar kādu mērķi Tu darbojies mūzikā un dzejas jomā? To nevar noslēpt, ka esi dzimis mākslinieks...

M.: Mans mērķis mūzikā noteikti ir laba laika pavadīšana ārpus darba, uzmundrinošs hobijs, kas patīk noteiktai cilvēku grupai. Manā dzīvē kultūrai noteikti ir liela loma, tāpat kā manai ģimenei – meitai un sieviņai. Mums ļoti patīk baudīt koncertus, teātra izrādes un citas radošas aktivitātes. Vienmēr man apkārt ir bijuši radoši cilvēki, tāpēc esmu ar to visu ļoti dabiski „saaudzis”.

Foto no ģimenes arhīva


D.: Vai izdodas savienot ģimenes dzīvi ar muzikālo darbību?

M.: Mana darbošanās mūzikā nav tik aktīva, lai es nespētu savienot to ar ģimenes dzīvi. Ģimene mani atbalsta visās izpausmēs, meita bieži nāk līdzi uz mēģinājumiem, tāpat sieva un meitiņa (ja ne vienmēr) bieži atrodas kopā ar mani arī koncertos. Nepārprotami, ģimene ir arī tas pirmais indikators, kas pasaka savas domas par kaut ko jaunu, kas radies, – vai nu nobrāķē vai uzslavē... Māksla mūsu ģimenei nav sveša, tāpēc viens otru atbalstām... Es dziedu un spēlēju ģitāru, meita dejo, sieviņa izpaužas vairāk rokdarbos – rada rotas, kā arī darbojas ar ziediem...

D.: Kāds, Tavuprāt, ir muzikālo izpausmju līmenis Latvijā? Vai tas ir konkurētspējīgs?

M.: Uhh, līmenis ir tik ļoti dažāds. Runājot par mūziku, viss ir atkarīgs no grupu un izpildītāju ambīcijām un filozofijas. Mūsu valstij, piemēram, ir tādi grandi kā „Instrumenti” un „Prāta Vētra”, kas noteikti ir pasaules mēroga grupas, kuras novērtē arī ārpus mūsu valsts robežas.
Tajā pat laikā mums ir arī vesels lērums ar grupām, kurām noteikti nav nekādas izredzes uz lieliem panākumiem. Lai gan, ja to dara sava prieka pēc, tad tas vien jau ir panākums pašam priekš sevis. Mūzikas grupām ar spējām un lielām ambīcijām noteikti Latvijā ir grūti, jo tirgus ir pavisam neliels, tāpēc vairāk ieteiktu skatīties uz ārzemju pusi.
Bieži apmeklēju dažādus koncertus, dzirdu un redzu arī jauno grupu uzstāšanās. Varu teikt vienu – visvairāk krīt acīs un ausīs tieši tas, ka cilvēki nemēģina eksperimentēt, parādīt sevi, viņi cenšas kopēt, līdzināties jau zināmiem māksliniekiem. Šāds attīstības ceļš diemžēl nekur neder, ambīcijām pietrūkst svaigā „gaisa”. Klausītāji ļoti labi jūt un dzird, kad Tu neesi vairs Tu pats, un pamazām tas paliek ļoti neinteresanti...

D.: Vai situācija ārzemēs ir citādāka?

M.: Par ārzemēm daudz neko nevaru pateikt, jo šo lauciņu nepārzinu. Vai kaut kas krasi atšķiras? Nedomāju gan. Jā, ir valstis ar lielākām iespējām, ir – ar mazākām. Noteikti it visur ir pārpilns ar mazām pagrīdes grupiņām, par kurām mēs nekad neko neuzzināsim. Procentuāli tā ir ļoti niecīga daļa, – grupas, izpildītāji, kuri iziet pasaulē ar saviem resursiem un tiek pamanītas.

D.: Domāju, ka ikviens jaunais mūziķis būtu priecīgs uzzināt formulu, ar kuras palīdzību viņa ceļš uz atpazīstamību būtu atvērts... Kā šķiet Tev, vai šāda formula vispār pastāv?

M.: Pirmais, kas jaunajam mūziķim pašam ir jāsaprot, – vai viņš vispār grib būt pamanīts visā Latvijā un vai grib izpatikt visiem. Jauniņajiem, manuprāt, lielākā problēma ir tieši kopēšana un sevis nezināšana, tādējādi iztrūkstot oriģinalitātei.
Kontaktējoties ar jau populāriem un zināmiem māksliniekiem, esmu nonācis pie secinājuma, ka tieši dabiskums, patiesums un atvērtība ir īpašības, kas cilvēkus piesaista un mūziķis, mākslinieks var tikt pamanīts. Protams, ir iespējams radīt arī skandalozas situācijas, taču šāda veida „melnā” publicitāte ir ļoti īslaicīga, tā negarantē tālāko attīstību un atpazīstamību (kā Tu „uzleci”, tā Tu „norietēsi”). Esiet tādi, kādi esat, tad arī apkārtējie izrādīs interesi. Tālākais jau viss atkarīgs no konkrētā mākslinieka ambīcijām, mērķiem, menedžera, producenta, kā arī veiksmes.

D.: Tavs vērtējums par individuālajiem sasniegumiem radošajā sfērā... Par ko esi visvairāk lepns?

M.: Vai esmu daudz sasniedzis? Ļoti grūts jautājums, jo sasniegumi un mērķi ir ļoti relatīvi. Esmu pieticīgs, bez lielām ambīcijām, tapēc mani sasniegumi ir katrs koncerts, katrs labais vārds pēc koncertiem, enerģija, ko dod publika, draugi un vide. Konkursos esmu piedalījies ļoti maz, pirmās vietas nav gūtas, bet tas nekad arī nav bijis pašmērķis. Ļoti labi apzinos savas spējas un saprotu, ka mūsu izpildītais mūzikas stils nav masu produkts. Ir sanācis uzspēlēt gan festivālos, gan radio ēterā, gan mazākos un lielākos koncertos. Ja man jāvērtē manis paša lielākie sasniegumi, saistībā ar mūziku un savu personību, tad tā noteikti ir dalība festivāla „Bildes 2013” mākslas nometnē, kur atrados kopā ar daudziem savas bērnības latviešu mūzikas elkiem. Atpūta, radošas izdarības un māksla kopā ar šiem cilvēkiem man pašam ļoti daudz ko deva.

D.: Kā Tu redzi sevi pēc, piemēram, 10 gadiem? Sapņi un mērķi, kurus būsi piepildījis. Tava vīzija...

M.: Ko es vēlētos vēl sasniegt? Tas nu noteikti ir gandrīz neatbildami... Varētu jau teikt, – jā, gribu ierakstīt albumu, gribu skanēt radio ēteros, gribu pats savu koncertu iekš „Palladium” vai „Arēna Rīga”, bet vienmēr domāju reāli, bez liekām ambīcijām, lai pēc tam nav vilšanās, ja kas nesanāk. Mana dzīve 100% nav mūzika. Mūzika ir hobijs un tas, kas dod to lielo krāsu gammu dzīvē.
Bet tas, ko es tiešām gribētu sasniegt, ir – lai man pašam vēl pēc 10 gadiem patiktu tas, ko daru šobrīd! :)

D.: Kādā veidā Tu ieteiktu valstij atbalstīt jaunos mūziķus?

M.: Valsts, manuprāt, var atbalstīt tikai mācību procesā ar mācību materiāliem, piemēram, mākslas un mūzikas skolās. Vēl ļoti būtiski saprast, ka ne vienmēr pie pozitīva gala rezultāta noved tādas mācību metodes, kas skolniekus ieliek sava veida „rāmjos”. Individuāla pieeja katram, pamanot ikkatra „plusus” un talantus, – caur šādu pieeju arī mācību teorija paliek atmiņā daudz vieglāk un dinamiskāk, paliekošāk.
Bet, runājot par tālāko ceļu pēc skolas, – nedomāju, ka tas ir valsts pienākums (atbalstīt jaunos mūziķus un māksliniekus), jācīnās ir pašiem! Protams, var veidot projektus ar kādu atbalstu, var iet uz pašvaldībām un lūgt līdzekļus, arī tādi attīstības scenāriji ir pieļaujami un apsveicami. Viss atkarīgs no paša cilvēka.

D.: Novēlējums visiem radošo sfēru pārstāvjiem!

M.: Noteikti esiet jūs paši! Taču, ja vēl neesat, tad noteikti meklējiet savu individualitāti... Kā arī nenostādiet par pašmērķi visiem patikt, jo tas noteikti nekad tā nebūs, tas vienkārši nav iespējams. Priecājieties par to, ko dariet, tad to noteikti sajutīs arī apkārtējie!

Foto no ģimenes arhīva

Ar Mārtiņu Križevicu sarunājās Dagnija Millere- Balandīna