Alan Watts par eksistenci

Eksistence, fiziskā pasaule pamatos ir spēle.

Tai nepastāv nekāda nepieciešamība. Tā nekur nedodas. Tai nav nekāda mērķa, kurā nokļūt.

Vislabāk to var saprast, salīdzinot ar mūziku. Jo mūzika, kas ir mākslas forma, pēc būtības ir spēle. Mēs sakām “spēlēt klavieres” nevis “darīt klavieres”.
Kāpēc? Mūzika atšķiras no – teiksim — ceļošanas. Ceļojot mēs vēlamies nokļūt kaut kur. Mūzikā, savukārt, mūsu mērķis nav pabeigt kompozīciju. Nobeigums nav kompozīcijas mērķis.
Ja tā būtu, tad labākie diriģenti būtu tiek, kas tiktu ātrāk pie beigām. Un būtu komponisti, kas rakstītu tikai nobeigumu. Cilvēki dotos uz koncertu, lai dzirdētu vienu — nobeiguma akordu — jo tās ir beigas!

Tas pats ir ar deju.Tu necenties dejojot nokļūt noteiktā telpas punktā. Visa dejas jēga ir — deja.

Bet mēs to neredzam mūsu izglītības sistēmā vai mūsu ikdienā. Mūsu skolu sistēma rada pilnīgi citādu priekšstatu.

Tā ir būvēta klasēs un tas, ko mēs darām — mēs ieliekam bērnu skolas koridorā un sakām “Nāc, nu, kis, kis, kis” un tad ir bērnudārzs, un tas ir lieliski, jo tad, kad pabeigsi bērnudārzu, tiksi pirmajā klasē, un pēc pirmās klases būs otrā klase un tā tālāk. Un pēc pamatskolas būs vidusskola, un tad augstskola un kad pabeigsi augstskolu, tad tiksi laukā pasaulē. Un tad tu nonāksi kādā amatā, kurā pārdosi apdrošināšanas pakalpojumus, un viņiem būs pārdošanas mērķi, un tie tev būs jāsasniedz. Un visu laiku tā “lieta” tuvosies. Aizvien tuvāk un tuvāk — “tas”! Sasniegumi, panākumi, uz kuriem tu visu laiku strādāji.

Un tad tu kādu dienu — ap 40 gadu vecumā pamodīsies un teiksi “Mans Dievs, es esmu nonācis galā! Es esmu šeit!” Un tu nejutīsies īpaši citādāk, nekā esi juties visu laiku.

Paskaties uz tiem cilvēkiem, kas dzīvo, lai aizietu pensijā, kas atliek ietaupījumus nebaltām dienām. 65. gadu vecumā viņiem vairs nav palikusi enerģija. Un viņi nonāk un pūst kādā pansionātā.

Kāpēc? Jo mēs esam piemānījuši paši sevi visas dzīves garumā.

Mēs esam domājuši par dzīvi kā par ceļojumu, vai pat svētceļojumu, kura galā ir kāds nopietns mērķis. Un mērķis bija — nonākt tur, galā. Vai tā būtu veiksme vai varbūt paradīze pēc nāves. Bet mēs esam visa ceļu pavadījuši bezjēgā.

Tas bija mūzikas gabals un mums bija jādejo vai jādzied — kamēr skanēja mūzika.

/Alan Watts/