Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource104 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource104), Fid:325, Did:0, useCase: 0


Covid-19 raisītās problēmas – līdz šim neskarti aspekti

Redakcija
Redakcija

Rakstnieks Jānis Ūdris dalās pārdomas, jaunu vēsturisko romānu atverot: Par spīti koronvīrusam, kas dažādos veidos apgrūtina arī kultūras dzīvi, mans jaunais romāns „Ivande Kaija. Sievietes dzelme” nonācis grāmatnīcās, grāmata nopērkama arī internetveikalā. Es pats savas astotās grāmatas iznākšanu šajā sarežģītajā laikā izjūtu kā latviskā gara spēka apliecinājumu un zīmi, ka viss būs labi. Mūsu tauta savas valsts 102 gadu vēsturē pārdzīvojusi arī daudz smagākus laikus.

Jaunajā romānā pavīd norādījumi par holēras epidēmiju boļševiku sagrābtajā Krievijā, ka arī spāņu gripas un tīfa epidēmiju. Ieskatoties tā laika statistikā, rodas pārsteidzošs salīdzinājums. Spāņu gripa, kas Pirmā pasaules kara beigās bija aptvērusi trešo daļu cilvēces, līdz Latvijai atnāca 1918. gada rudenī, epicentru sasniedzot novembrī, kad tika nodibināta Latvijas Republika. Rīgā šajā laikā tika reģistrēti trīs tūkstoši saslimšanu ar spāņu gripu, taču kara apstākļos uzskaite nebija pilnīga, saslimušo bija vēl vairāk. 1919. gada sākumā, kad Sarkanā armija ar sagrāba Rīgu, jaunajai Kārļa Ulmaņa valdībai nācās atkāpties uz Liepāju, kur šajā laikā ar spāņu gripu nomira 82 cilvēki.

Pirms 102 gadiem neviens pat nedomāja par attālinātu strādāšanu vai attālinātu karošanu Brīvības cīņās. Cilvēki, gluži vienkārši, nezināja par pandēmiju un nedomāja par tās nestajām briesmām. Nodibināja un nosargāja Latvijas valsti. Jā, ar milzu upuriem. Tūkstošiem karavīri krita kaujas laukā, lielus upurus prasīja spāņu gripa un drīz pēc tās uzliesmojusī tīfa epidēmija. Desmitiem reižu smagākus upurus, kā pašreizējais koronvīruss.
Ar šo es nebūt neaicinu ignorēt epidemiologu ieteiktos un valdības apstiprinātos drošības pasākumus. Tos ignorējot, mēs tikai paildzinātu ārkārtas stāvokli, kas jau nesis milzīgus finansiālos un morālos zaudējumus.

Taču, kad ārkārtas stāvoklis beigsies – tad nu gan pamatīgi jāizanalizē tik dārgo pieredzi. Jāizvērtē, cik šajā pandēmijā bija reālu jauna vīrusa briesmu, cik interneta un citu plašsaziņas līdzekļu izraisītas panikas un cik – blēdīgu ļautiņu un neprofesionālu politiķu amorālas rīcības, vēl sarežģījot situāciju savtīgos nolūkos.

Bet jau šodien, kad epidēmijas apkarošanai un piespiedu bezdarbības kompensēšanai tiek tērēti miljardi, mums jāpadomā, cik atbildīgi pret cilvēka dzīvību esam izturējušies citkārt:

Kādu summu būtu vajadzējis iztērēt, lai 1997. gada 28. jūnijā Talsos ugunsdzēsēju svētkos pasargātu no nāves deviņus bērnus? Ne santīmu!!! Būtu pieticis vien sadot pa nagiem bezsmadzeņu idiotiem, pirms tie bērnu izklaidēšanai ļāva ugunsdzēsēju pacēlājā sakāpt daudzkārt vairāk cilvēkiem par tehniski pieļaujamo.

Un cik eiro vajadzēja, lai 2013. gada 21. novembrī pasargātu no nāves 54 leišu lielveikala upurus? Nevienu centu!!! Būtu pieticis vien nelaist pie teikšanas debilo, kurš atļāva tirgoties veikalā, kad uz jumta norit būvdarbi, un tērēto, kas pieļāva strādāt uz atvērta veikala jumta.

Cik traģēdijām Latvijā vēl būs jānotiek, lai mēs beidzot kļūtu atbildīgi par cilvēka dzīvību?!

Darbu pie savas astotās grāmatas es beidzu pārliecībā, ka tieši latviešu sievietes gara spēks palīdzēs mūsu nācijai izturēt jaunos pārbaudījumus un iziet no tiem viedākai un stiprākai.

Raksta autors: rakstnieks Jānis Ūdris