Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121), Fid:125, Did:0, useCase: 0


Viedoklis: Ir pamats šaubīties, vai reāli pastāv latviešu tauta

Redakcija
Redakcija


Ir pamats šaubīties, vai tāda Latvijas sabiedrība vispār pastāv un pat vai reāli pastāv latviešu tauta, vai arī ir tikai kādā teritorijā dzīvojoši indivīdi, kuri prot kādu valodu.. Pārdomas par Latvijas sabiedrību un latviešu tautas eksistenci portālam iesūtīja biedrības „Latvietis” vadītājs Leonards Inkins. Publicējam materiālu pilnā apjomā.

Bieži dzirdam dažādus it kā gudrus vārdus, paši tos mutē ņemam, un kaut ikdienā tos skandinām, ne brīdi nepiedomājam, kāda ir to jēga un nozīme. Tas attiecas arī uz plaši lietoto vārdu «sabiedrība». Cik plaši, vietā un nevietā, šo vārdu lietojam, tikpat plašu un pat aplamu mēdzam šim vārdam piešķirt jēgu.

Gudras grāmatas un nu jau arī gudras interneta lapas skaidro, ka par sabiedrību sauc cilvēku grupu, kurai ir kopīgas sociāli politiskas saites, kultūra, radniecība, teritorija, valstiska forma vai kopīgas ekonomiskas intereses.
Bet par sociālu sabiedrību ir teikts, ka to var iedalīt divos vēsturiskās attīstības posmos: pirmsvalsts un valstiski organizētas sabiedrības. Šī pieeja vēstures periodizācijā balstoties uz paša cilvēka faktora, tā zināšanu un iemaņu līmeņa, tajā skaitā sabiedrības sociāli strukturālā organizācijā. Šis civilizāciju evolūcijas periodizācijas princips neesot visaptverošs, tas neizslēdzot citus periodizācijas kritērijus. Tomēr tas palīdz sistematizēt būtiskas kvalitatīvas izmaiņas tās vai citas sabiedrības vēsturiskajā attīstībā. Saistībā ar sociālo sabiedrību tiekot pētīta arī sabiedrības noslāņošanās.

Manuprāt, tie ir pārgudri teksti, kas atrauti no realitātes. Un kādas tik «sabiedrības» neesam izdomājuši! Gan integrētu sabiedrību, gan sabiedrības konsolidēšanu un konsolidētu sabiedrību, gan izglītotu sabiedrību, gan sabiedrības slāņus un pilsonisko sabiedrību, Eiropas sabiedrību, Latvijas sabiedrību un pat dabas liegumos augu sabiedrības.

Runājam par sabiedrību, apelējam pie sabiedrības, atsaucamies uz sabiedrības vajadzībām, bet patiesībā sabiedrības nav,– karalis taču ir pliks.

Kamēr deg

Ja par sabiedrību saukt cilvēkus, kuri apvienojušies grupā, lai kopīgi sargātu vai radītu tikai šai grupai vēlamu sociāli politisku iekārtu, kultūru, valsti vai kopīgas ekonomiskas intereses un citādi vēlmi kopā sasniegt, ko šī sabiedrība kāro, tad, piedodiet, bet man laikam nav paveicies, jo neko tādu neesmu piedzīvojis. Ir gadījies būt ugunsgrēkā, un tad gan pamanīju, ka kamēr nams dega, iemītnieki apvienojās konkrētā dzīvotgribētāju sabiedrībā un, cits citam palīdzot, glābās, kā prata un spēja.

Vēl zinu sabiedrību, kurā ir apvienojušies indivīdi, lai iekļūtu Saeimā vai kādā pašvaldībā. To saukšu par Saeimā vai varā iekļūt gribētāju sabiedrību.

Par sabiedrību varētu dēvēt arī kādu futbola komandu, kas apvieno spēkus, lai uzvarētu citu sabiedrību.
Visu minēto un ļoti daudzu neminēto tā saucamo sabiedrību būtība ir mērķtiecīgi uz laiku apvienoties, kamēr deg vai kamēr bumba nav vārtos. Apvienoties, lai apvienošanās rezultātā – man būtu. Man, nevis tev un jums. Un, tikko man ir, tā man vairs jūsu sabiedrība nav vajadzīga.

Līdzīgi mūsdienās ir arī ar reliģijām, tās vairumam cilvēku ir nepieciešamas un svarīgas tikai tik ilgi, kamēr ir kādas nopietnas problēmas, briesmas, sarežģījumi ar veselību vai nu pašiem, vai tuviniekiem. Tikko krīze pārvarēta, reliģijai vairs nav laika.
Pareizi būtu par sabiedrību saukt to, kas nav īslaicīga kopdarbība, kuru vieno princips «lai man būtu», bet ilglaicīga, neatlaidīga un mērķtiecīgas ziedošanās kopdarbībā pēc principa «lai mums visiem būtu», lai no mana ieguldījuma tiktu visai manai sabiedrībai. Lai iegūst tie, kurus es mīlu un par kuriem rūpējos.
Iespējams, ka kādreiz, pirms gadiem simts, kaut kas tāds arī bija, bet, nodibinoties padomju varai, tas tika izskausts un izrauts ar saknēm.

Nekādas sabiedrības šajā izpratnē vairs nav, un es nezinu, kas būtu jādara, lai atkal būtu. Nu tā ir tāda neiespējamā misija, kur katrs pamanās gūt labumu, bet visi kopā zaudēt.

Nedaudz amizanti tas izskatās, – ir tik daudz, pat ar speciālu izglītību, sabiedrības speciālistu, sabiedriskā TV un Radio, bet pašas sabiedrības nav. Lai būtu sabiedrība, ir vajadzīgs kas tāds, ko citiem bieži, liekulīgi novēlam jubilejās. Lai izveidotos sabiedrība, ir nepieciešams, lai mums būtu kas kopīgs un mēs to ļoti vēlētos. Patiesībā mēs esam sabiedrība ar apbrīnojamu nevienprātību. Nevienprātības sabiedrība. Katram sava ticība, sava pārliecība, savi uzskati un visiem mājās ledusskapis.

Kas mums kopīgs?

Drīzāk jau mums ir kopēja nabadzība, kopējs nacionālās apziņas trūkums, politiskā tuvredzība, kopējs kultūras trūkums un bieži arī tās neesamība. Kopējs ģimenes vērtību trūkums, kopējs valstiskas domāšanas un uzvedības trūkums. Mums ir kopēja nelaime, ko vēlamies risināt, cits citu grūžot zemāk un tālāk no siles. Par to ir daudz ilustrējošu anekdošu, tās šoreiz neminēšu. Katrā anekdotē ir daļa anekdotes, un katrā jokā ir daļa joka, bet ir arī trāpīgi ilustrēta būtība.

Ir pamats šaubīties, vai tāda Latvijas sabiedrība vispār pastāv un pat vai reāli pastāv latviešu tauta, vai arī ir tikai kādā teritorijā dzīvojoši indivīdi, kuri prot kādu valodu.
Drīzāk pastāv kādi grupējumi, kuros indivīdi apvienojas nevis pēc nacionālās piederības, nevis pēc kultūras pazīmēm, bet pēc vēlmes iekārtoties, iegūt, pakļaut, izmantot, izbēgt no soda par likumpārkāpumiem, un tad, kad indivīds mērķi sasniedzis, viņam šī īslaicīgā sabiedrība kļūst nevajadzīga, un viņš meklē mirklim un situācijai atbilstošāku citu grupējumu. To dēvējam par izaugsmi.

Kā līdz tam esam nonākuši un kāpēc tā ir? Šis raksts nav pārmetums vai apsūdzība, tas ir tikai mēģinājums izprast.
Cēlonis tam ir valsts varas nežēlīgā attieksme pret mums. Cilvēks ir iebiedēts un ar mātes pienu iesūcis bailes. Tas ir novedis pie tā, ka pret varu esam zemāki par zāli un klusāki par ūdeni, bet pret savējiem, pret tiem, kam patiesībā būtu jābūt mūsu sabiedrībai, esam ļoti nežēlīgi un neiecietīgi. Kaut kur un kaut kā taču valsts varas pārestība ir jāatdara un uz kādiem ir jāizgāž.

Pat mazākā sabiedrība – tas ir ģimene bieži ir nevis mīlestības rezultāts, bet pārģērbts egoisms.

Bailes

Cilvēkam piemīt instinktos balstītas brīvības alkas (lai cik un kā vilku baro, tas vienalga uz mežu lūkojas), taisnīguma izjūta, līdzjūtība un arī bailes, alkatība, skaudība, kā arī naids. Valsts vara manipulējot ar šīm cilvēku instinktos balstītajām tieksmēm, un izjūtām, stimulē mūsu alkatību un baudkāri. Tā tiek veidota patērētāju sabiedrība.
Stimulējot baiļu sajūtu, cilvēkos tiek panākta bezierunu paklausība un pazemība valdošās varas priekšā. Savukārt, ar merkantilu aprēķinu aizvietojot un nomācot instinktos balstīto līdzjūtību un taisnīguma izjūtu, valsts vara panāk, ka cilvēki nespēj veidot organizētu pretestību varas patvaļai. Saprotams, ka šāda «kopība» dod iespēju labklājību un pārticību iegūt tikai valdošās varas aprindām, bet visiem pārējiem tā ir ar krāšņām reklāmām un skaistiem lozungiem nomaskēta nabadzība un beztiesība.

Tikko valsts varas diktāts atslābst, tā šie cilvēkam piemītošie instinkti sāk attīstīties un uz to bāzes veidojas sabiedrība. Varas sabiedrība cenšas, lai nekas tāds nenotiktu, un to var panākt, tikai turot iedzīvotājus bailēs. Bailēs no priekšnieka, bailēs no policista, bailēs no amatpersonas, bailēs no skolotāja, bailēs no nākotnes un pat no sētnieka.

Jo vājāka baiļu atmosfēra, jo vairāk brīvības alkst cilvēks. Jo baiļu ir vairāk, jo mazāk brīvību. Brīvības definīcija laikam ir baiļu neesamība. Tikai tas, kurš nebaidās, ir patiesi brīvs.

Man iebildīs, ka sabiezinu krāsas un ka patiesībā nekādu baiļu nav. Mēs dzīvojam brīvā valstī, kurā ir izveidota brīva sabiedrība, mūs sargā NATO, esam Eiropas Savienībā un tamlīdzīgi.
Pavēro uzmanīgi un secināsi, ka daudzkārt mūsu rīcība ir nevis brīvas izvēles veicināta, bet pat uzvedības normas ir baiļu diktētas. Arī tie, kuriem ir izdevies iekļauties varas sabiedrībā, dzīvo bailēs, nepārtraukti lavierē un diplomātiski izmanto izdevību paklusēt un nepaust savu viedokli. Viņi ļoti baidās būt izraidīti un padzīti, jo patiesi zina, ko varas sabiedrība ir spējīga ar viņiem izdarīt.

Var apgalvot, ka no valsts varas neviens nebaidās, bet tas ir maldīgs apgalvojums, jo cilvēki baidās pat no tā, ka viņu bērni uzdrošinātos skolas mājasdarbus neizpildīt, baidās neiet uz vēlēšanām, baidās darīt to, ko valsts vara nav atļāvusi. Gadījumos, kad valsts vara saka: tagad drīkst!, tad gan iet vaļā brīvdomība, plakātu vicināšana un rokās sadošanās.

Vai tā būs mūžīgi? Nē, mūžīgi tā nebūs un kādreiz minētie instinkti ne tikai darbosies ar pilnu jaudu, bet to darbības rezultātā izveidosies latviešu sabiedrība, ja latvieši līdz tam vēl būs. Ja būs, tad tā būs ne tikai latviski runājošu, bet, galvenais, arī latviski domājošu cilvēku sabiedrība.

Kad? Tad, kad vara nespēs vairs īstenot baiļu politiku. Tas būs tad, kad vara glābsies, kā var un prot. Kad varneši bēg, tad vienīgais, uz ko tie ir spējīgi, ir, pa ceļam bēgot, nošaut tos, kurus nejauši satiek. To lieliski ilustrē notikumi laikā, kad Latvijai strauji tuvojās vācu karaspēks un padomju varas nesējiem nācās steigā bēgt projām no mūsu valsts.

Vulkāns

Šādas pārmaiņas vienmēr ir negaidītas un neparedzētas. Vismaz par to liecina mums zināmā cilvēces vēsture. Ir gadījies, ka cilvēki apmetas uz dzīvi netālu no kūpoša vulkāna. Tas kūp, kūp, dažreiz parūc, bet gadsimti iet un cilvēki zaudē modrību. Un tad negaidīti notiek izvirdums, kam neviens nav bijis gatavs. Neviens tam nav gatavojies, neviens nav paredzējis, ka būs jāglābjas. Līdzīgi arī varas sabiedrība ir iekārtojusies uz dzīvošanu blakus vulkānam. Tas laiku pa laikam padūmo, pat parūc kādā piketā vai gājienā, bet, kad tautas dzīlēs būs gana enerģijas sakrājies, būs tautas neapmierinātības izvirdums, kurš noslaucīs visu, kas tam pa ceļam gadīsies. Sprādziens nekad nav radošs process, tas ir iznīcinošs, bet izvirdumā izdzīvojušiem rodas iespēja veidot jaunu un skaistu dzīvi. Kamēr nav sprādzis, šādas iespējas nav.

Vēl pavisam nesen viens sīktirgotājs Tunisijā sadedzinājās un tas izvērtās par milzīgām pārmaiņām ļoti plašā reģionā. Arī to neviens politologs vai analītiķis nebija paredzējis, un tam daudzu valstu varas nebija gatavas. Indivīds spēj rīkoties zibenīgi, bet varas reakcija vienmēr ir novēlota un smagnēja.

Šādas pārmaiņas un šādi notikumi ir gana stihiski, bet to cēloņi ir likumsakarīgi. Uzkrātā enerģija, arī bailes mēdz izlauzties uz āru. Un lokālie baiļu rezultāta izvirdumi pret tuviniekiem spēj pārvērsties arī izvirdumā pret varu.
Šo izvirdumu nav iespējams novērst, to nav iespējams atlikt nākamajam lasījumam. Nav iespējams tāpēc, ka vara sastāv nevis no domubiedriem, kuriem ir kopīgs mērķis un vērtības, bet tādiem pašiem kā vairums tā saucamās sabiedrības – alkatīgiem, egoistiskiem indivīdiem, kurus nevar savaldīt, kuru patvaļu nav iespējams ierobežot, kaut vajadzētu, lai attālinātu tautas dusmu izvirdumu.

Svarīgi

Cicerons apgalvoja, ka vēsture ir mūsu labākā skolotāja. Iespējams, ka tā arī ir, jo vēsture liecina, ka mēs esam slikti un nesekmīgi skolēni. Mēs nemācamies ne tikai no savām un citu kļūdām, bet daudziem grābeklis ir viens no mīļākajiem priekšmetiem. Arī no vēstures mēs nemācāmies.

Svarīgi ir jau šodien domāt un runāt par to, kā mazināt to postu, ko nodarīs šis izvirdums. Jo kamēr valsts pēc tā atkopsies, dažādas bandas darbosies, laupīs, slepkavos, jo nebūs taču varas, no kuras baidīties. Formā tērpti vai privātās drēbēs.
Ak, tā jau nebūs, nevajag pārspīlēt, cilvēki jau nav tādi, mani tas neskars... nu, nu...

Pagaidām mēs pret paredzamajām pārmaiņām attiecamies, kā pret citu nelaimēm, – tie citi cietīs, tie citi slimos, un tie citi mirs, uz mani tas neattiecas. Patiesībā tie citi, iespējams, paglābsies, bet tu nē.

Nesen runāju ar kādu sievieti, kura man teica: tu man pateici to, ko es nemaz nevēlos dzirdēt. Varat vēlēties, varat nevēlēties, bet izvirdumam būt un sekām arī. Tas skars arī tevi. Ļoti iespējams, ka sāpīgi skars.
Manuprāt, kādas sabiedrības esības pazīme ir tāda, ka sabiedrības dalībnieki cits citu sargā un viens par otru rūpējas. Mums diemžēl vēl ir tā, ka otrs ir priekš tam, lai man būtu labi, bet pārējos gadījumos, lai citi nemaisās pa kājām.

Runā, ka aklais bieži neapzinās, ka ir akls, viņš esot pārliecināts, ka visi dzīvo tumsā. Aklie bieži tiem, kas redz, mēdz ceļu rādīt un patiesība vienmēr soļo viena, tikai vēlāk vairākums iet viņas pēdās.

Raksta autors: Leonards Inkins