Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121), Fid:125, Did:0, useCase: 0


Viedoklis: Jaunā L(PS)R tika veidota okupācijas pašpārvaldē, kura vēlāk sevi pārdēvēja par Saeimu

Redakcija
Redakcija


Biedrības „Latvietis” vadītājs Leonards Inkins dalījies viedoklī par to, kā tika atjaunota L(PS)R un kas vada Latvijas valsti šodien. Autors iesaka neturpināt lasīt tiem, kuri uzskata, ka Padomju Latvijā negaidīti atnāca atmoda, latvieši pamodās, un savas brīvības alkas realizēja, dibinot Latvijas Tautas fronti, un barikādēs, kopā ar krieviem kurinot ugunskurus, tās nostiprināja.. Publicējam iesūtīto viedokli pilnā apjomā.

Leonards Inkins. L(PS)R:

Cilvēks ir interesants radījums, tam piemīt tieksme savās neveiksmēs un ciešanās vainot citus, bet pat nelielus sasniegumus piedēvēt sev, kaut labākajā gadījumā šiem notikumiem ir tikai blakus stāvējis vai ir paveicies dzīvot laikā. No tā baļķis, kuru it kā sestdienas talkā nesa V. Ļeņins, ir izstiepies nedabīgi garš. Katrs grib būt savas laimes kalējs, bet ar gribēšanu vēl ir par maz. Lai varētu kalt, ir nepieciešams āmurs, lata un materiāls, kuru vai no kura kals.

Āmuru pats uztaisīt neprot, latas nav, materiāla, no kā laimi izkalt, arī nav. To neizdevās pagalmā uz zemes atrast, tāpēc bieži cilvēks paliek gribot. Runā, ka gribēt nav kaitīgi, kaitīgi esot nedabūt.
Kas atliek? Atliek meklēt vainu ārpus sevis vai pastiept Ļeņina nesamo garāku, lai ir, kur plecu pielikt.

Jāskalda
Bieži runāju ar dažādiem cilvēkiem un vairums uzstājīgi apgalvo, ka nav ko domāt, nav ko lasīt, nevajag skaidrot – vajagot darīt. Doma skaidra: nav laika cirvi asināt – jāskalda. Runa pat nav par to, ka kaut reizi nomērīt pirms griezt.
Var likties, ka tie ir tikai kādi dīvaiņi, kuri tā domā, bet nē. Ar šo ir pārņemta vairums «sabiedrības». Griež un kaļ, kur tik un, kā tik var un spēj.

Vairums ir pārliecināti, ka zina, kas un kā jādara. Kad apjautājos kādas tad, ir tās zināšanas, kurās viņi smeļas to, kas jādara, kur jāgriež un jānošķeļ, tad izrādās, ka zināšanu nav. Kāpēc nav, tāpēc, ka, viņuprāt, tas nav svarīgi, svarīgi esot darīt... Galu galā ir taču arī interesantākas un noderīgākas lietas, par kurām interesēties, kurām veltīt laiku, naudu un veselību, bet pārējā laikā – jāskalda.

Pret to man argumentu nav un, kā saka mans draugs dakteris, pret to arī tablešu nav.

Atmoda

Šis raksts nav domāts tiem, kuriem viss ir skaidrs, zināms un kuriem nav laika cirvi asināt. Tie lai skalda vēl gadus trīsdesmit, līdz būs saskaldījuši (iznīcinājuši) pat teorētisku iespēju atjaunot latvisku Latviju.

Skaldītāji ir pārliecināti, ka Padomju Latvijā negaidīti atnāca atmoda, latvieši pamodās, un savas brīvības alkas realizēja, dibinot Latvijas Tautas fronti, un barikādēs, kopā ar krieviem kurinot ugunskurus, tās nostiprināja.

Ar tādām zināšanām un no šāda skatupunkta nevar atjaunot 18. Novembra Latviju. Atliek tikai bēgt prom. Simtiem tūkstošu šo iespēju ir izmantojuši. Palika tikai skaldītāji un tie, kuri dažādu iemeslu dēļ nav spējīgi aizbēgt vai kam nav kurp bēgt.

Kā bija patiesībā?

Raksta turpinājumā mans subjektīvais viedoklis un, iespējams, ka kļūdainais uzskata izklāsts, bet zinu, ka skaldītāji jau ir pievērsušies citam laika kavēklim un es ar savu fantazēšanu tos neapgrūtināšu un nevairošo viņu ciešanas. Teiciens – es esmu muļķis, un man ir labi nav nepamatoti no pirksta izzīsts. Tas ir patiesos novērojumos balstīts.

Lai iepriekš minēto varētu saprast un atbilstoši šai izpratnei darītu, nevis nejēdzīgi skaldītu, ir jāatkāpjas pagātnē.
Ir teikts, kas pagātni vētī, tas nākotni svēti. Bez zināšanām par pagātni nevar veidot laimīgu nākotni. Kad tauta atsakās no pagātnes mantojuma, tad tauta mirst, kad kristieši atteicās no kristietības garīgā mantojuma, tad kristietība pārvērtās par vienu no daudzajiem sociālajiem dienestiem. Cicerons apgalvoja, ka vēsture ir mūsu labākā skolotāja.

Lai man būtu vieglā rakstīt un lasītājam vieglāk saprast centīšos īsi, neiedziļinoties niansēs, izklāstīt tikai apgalvojumu formā. Pats sev jautāšu un pats arī atbildēšu. Dažreiz personības dalīšanās mēdz būt noderīga.

Laupītāji

Kā tapa ļaunuma impērija, kura iznīcināja neatkarīgo un latvisko Latviju?

Dažas starptautiskas laupītāju organizācijas un privātpersonas apvienojās kopdarbībai, lai izlaupītu carisko Krieviju, jo Kārlis Marks apgalvoja, ka tas var izdoties tikai Krievijā. K. Marksam izrādījās taisnība.

Tika koncentrēta nauda, organizēti cilvēki un tie devās laupīt. Ieradušies Krievijā, tie veica organizatoriskas darbības, lai apkopotu un ievirzītu tautas zemiskās tieksmes un ar lielām «investīcijām» pārņēma varu valstī.
Pārņemot varu, kur tik spēja ieviesa to, ko dēvējam par teroru. Būtībā tās ir masu slepkavības, noslepkavoto īpašumu pārņemšana un izmantošana.

Esmu daudz lasījis par padomju teroru, daudz dažādu aprakstu, bet praktiski nav skaidrojuma kāpēc tas bija nepieciešams.

Vārpas
Aristotelis savā grāmatā «Politika» min gadījumu, kad valsts valdnieks sūtīja ziņnesi pie kāda gudra cilvēka pēc padoma, jo valstī nebija kārtības, daudzi uzdrošinās runāt pretī un rīkoties, kā tiem ienāk prātā.

Ziņnesis atnāk pie gudrā cilvēka un jautā: ko darīt? Gudrais cilvēks neatbild. Un tā ziņnesis neziņā atgriežas pie valdnieka un saka, ka uz valdnieka jautājumu nebija nekādas atbildes. Tad valdnieks jautā ziņnesim, bet ko viņš darīja brīdī, kad uzdevi manu jautājumu? Ziņnesis saka: neko – stāvēja labības laukā un plūca tās vārpas, kuras bija izaugušas garākas par citām.

Valdnieks saprata un rīkojās. Drīz valstī atkal bija miers un kārtība.

Tieši ar šādu nolūku valsts vara mēdz izmantot it kā bezjēdzīgu teroru pret saviem iedzīvotājiem. Terora uzdevums ir iznīcināt visus, kuri var apdraudēt varu, pārējos iebiedēt un ja to dara gadus septiņdesmit, tad pēc tā, ka šādos apstākļos ir rautas vārpas, varu vairs nav kam apdraudēt. Izdzīvo tie, kuri uzskata, ka nav jādomā, nav jāzina, nav jālasa, nav jādiskutē, bet ir jādara. Rodas pietiekams skaits noderīgu idiotu, kuri nevis apdraud varu, bet to stiprina.

Sirošana

Jau minēju, ka Krievijas sagrābšana un veiktais terors bija starptautisku laupītāju organizēta sirošana. Primitīvāk, mazākos apmēros, bet līdzīgi rīkojās gan mūsu senči, gan vikingi. Tā cilvēce tūkstošiem gadu ir pārtikusi no medījuma un laupījuma.
Laupītāji, līdzīgi medniekiem, pēc medījuma nogalināšanas to sadala starp medniekiem atbilstoši viņu izpratnei par to, kas, cik un kam pienākas.

Padomju Savienības bija izņēmums, jo salaupīto nevis sadalīja, bet ieguldīja un centās vairot.
Šo peripetiju rezultātā laupītāji sadalījās divās naidīgās nometnēs. Vienus vadīja J. Staļins otrus Ļ. Trockis. J. Staļins uzskatīja, ka laupījums ir jāiegulda un jāvairo, bet, lai tas izdotos, tās vārpas, kuras ir izstiepušās garākas par citām vai kuras ir ģenētiski tendētas labi augt, ir mērķtiecīgi jāiznīcina.

Atšķirībā no J. Staļina biedrs Ļ. Trockisti uzskatīja, ka laupījums ir jāsadala un jāiet laupīt citur.
Rezultātā pirmie otros apslepkavoja un triju paaudžu laikā plūca garākās vārpas.

Pēc septiņdesmit šādas selekcijas gadiem bija skaidrs, ka laupītājus, tas ir – komunistisko partiju vairs pat potenciāli neviens neapdraud, bet laupījuma investēšana izrādījās neefektīva, jo to izsaimniekoja un izzaga.

Atmoda
Tāpēc PSRS tika izstrādās plāns, kā pārsēsties no Volgām Mersedesos. To nodēvēja par гласность, jeb mūsu gadījumā – atmodu. Tas bija veids, kā kaut novēloti, bet tomēr sadalīt laupījumu. Kam kolhozu, kam rūpnīcu, kam ostu un, kam iespēju tirgot volframa rūdu.

Modās ne tikai latvieši, bet arī nelatvieši. Latvieši savu atmodu īstenoja ar LTF, nelatvieši šim nolūkam izmantoja Interfronti. Abās pusēs bija daudz tādu, kuri neiesaistījās ne vienā no minētām, un bija arī tādi, kuri dibināja citādu nosaukumu organizācijas.

Bet tā, kā padomju vara bija paredzējusi par valdošām LTF un Latvijas PSR Internacionālo Darbaļaužu fronti, tad pārējās tika vai nu iesaistītas šo valdošo organizāciju darbībā, vai iznīcinātas.
Un nu varēja notikt, tas, kā rezultātus vērojam šodien. Kad upuri, kuri apvienojās zem LTF karogiem ar varmākām (okupantiem), kuri apvienojās zem Interfrontes karogiem kopīgi veidoja to, ko šodien dēvējam par Latvijas Republiku. Jā, jā – kopīgi izveidoja spēles noteikumus, sadalīja lomas, kuri būs pozīcija un kuri opozīcija un toleranti, ar vienkāršu balsu vairākumu izšķīra visus jautājumus.

Mazākā ļaunuma ierocis ir gana efektīvs. Kopš astoņdesmito gadu beigām mūs krāpj ar tā saucamo «mazāko ļaunumu». Mums neļauj rīkoties, kā vēlamies, bet vienmēr ievirza uz «mazāko ļaunumu», it kā bez ļaunuma citu iespēju nebūtu.

Kļūdas labojums

Tam ar 18. Novembra republiku ir tikai tāds sakars, ka tika izlabota 1940. gadā pieļautā kļūda un okupācijas pašpārvalde 18. Novembra Latvijai atņēma arī himnu, karogu un ģerboni. Toties valsts teritorija un iedzīvotāju kopums tika pārņemts no Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas.

Un tā nu upurim ar agresoru diskutējot, tapa jaunā Satversme, tika «uzlaboti» padomju likumi vai nepieciešamības gadījumā radīti jauni.

Padomju komunistiskai partijai nu bija divas rokas, ar kurām tā mūs mīļi skāva – viena LTF, otra Interfronte. Latvietim un arī krievam nekas cits neatlika, kā nepārtraukti izvēlēties mazāko ļaunumu un nu esam tur, kur esam. Sakām LR domājam LPSR.

Latvijas Komunistiskā partija tika sadalīta vairākos desmitos dažādu nosaukuma organizāciju, kuras vadīja komunisti.

Mums ir LPSR teritorija, LPSR iedzīvotāju kopums. Mums nepatika padomju vara, bet bija, un ir mīļi padomju svētki. Sieviešu dienas, vīriešu dienas, sestdienas talkas, maija svētki u.c.

Jaunā L(PS)R tikai veidota okupācijas pašpārvaldē LPSR Augstākajā padomē, kura vēlāk sevi pārdēvēja par LR Saeimu. Citējot deputātu Jāni Straumi – par tā saucamo Saeimu.

Okupācijas pašpārvalde

Pēc Latvijas Republikas okupācijas 1940. gadā komunistiskais režīms izveidoja okupācijas pašpārvaldi – LPSR Augstāko padomi. Pienāca laiks, kad okupācijas pašpārvalde, kurā bija arī okupācijas armijas pārstāvji, nolēma organizēt Latvijas Republikas Saeimas vēlēšanas.

Vikipēdija apgalvo, un man nav pamata tai neticēt, ka uzskatāmi tas sākās ar «Latvijas PSR divpadsmitā sasaukuma Augstākās Padomes vēlēšanām, kuras notika 1990. gada 18. martā.
Tās norisinājās 201 vienmandāta vēlēšanu apgabalā. Augstākās Padomes vēlēšanās piedalījās 81,25% (1 593 019) no visiem balsstiesīgajiem iedzīvotājiem.

Tās bija pirmās vēlēšanas, kurās LPSR Augstākā Padome kļuva par vienpalātas parlamentu un vēlēšanu apgabalos varēja izvirzīt vairākus kandidātus.

Viens no galvenajiem Latvijas politikas spēkiem pirms vēlēšanām bija 1988. gada oktobrī dibinātā Latvijas Tautas fronte LTF) – kustība par neatkarību un radikālām tirgus reformām ekonomikā, kas bija populārākā latviešu vidū. Tā bija visbūtiskākā no sabiedriskajām organizācijām, kas sāka veidoties LPSR 1988. gadā un kļuva par Trešās atmodas dzinējspēku.

LTF vadīja tās priekšsēdētājs Dainis Īvāns un dzejnieks Jānis Peters. Pirms vēlēšanām LTF bloķējās ar Latvijas Nacionālo Neatkarības kustību (LNNK). Tie, kas atbalstīja Latvijas palikšanu PSRS sastāvā, apvienojās ap 1989. gada janvārī dibināto Internacionālo Darbaļaužu fronti (Interfronti), kuru vadīja Igors Lopatins un Anatolijs Aleksejevs.»

Saskaņā ar LPSR konstitūciju

1990. gada 4. maija LPSR Augstākās padomes sēdē, kad kompartijas «abām rokām» radās grūtības «atjaunojot» Latvijas Republiku risinājumu pauda Valdis Birkavs:
«Godātie kolēģi, (!L.I.) saskaņā ar Latvijas PSR konstitūcijas 97. pantu LPSR Augstākā padome ir tiesīga pieņemt izskatīšanai un izlemt jeb kuru republikas, valsts un sabiedriskās dzīves jautājumu, saskaņā ar 108. pantu LPSR likumi un lēmumi, pareizi norāda deputāts Alksnis, tiek pieņemti pēc tam, kad projektus iepriekš apsprieduši LPSR Augstākās padomes attiecīgās pastāvīgās komisijas...».

Manuprāt okupācijas pašpārvalde bija tiesīga pieņemt, apspriest un izskatīt tikai LPSR jautājumu, nevis 18. Novembra Latvijas!

Varētu vēl daudz skaidrot, daudz atgādināt un pārliecināt, bet tie, kuri vēlas saprast, jau saprata, tie, kuri nevēlas dzirdēt nedzirdēs un tie, kuri nevēlas redzēt neredzēs.

Šodien LPSR pārbūves laikā sāktais turpinās, «pozīcija» ar «opozīciju» visu izlemj ar balsu vairākumu... Par šāda ceļa aplamību un perspektīvām tiešām labāk nedomāt, labāk darīt, jo darāmā esot daudz...
Latviešiem ir teiciens – bail domāt. Tiešām arī man bieži ir bail domāt, jo intuitīvi jūtu, ka tikko sākšu domāt, tā domas mani aizvedīs ne tur, kurp vēlos, atklāsies ne tas, ko vēlos.

P. S.
Man iebildīs, bet, ko tad darīt, ko es piedāvāju. Pirmkārt, darīt ko lietas labā var vienmēr. Vienmēr pastāv iespēja kādu lietu attālināt vai pietuvināt mērķim. Jautājums ir, vai mērķis ir skaidrs un vai šo iespēju izmanto.
Ja slimība ir ielaista ārstēt ir grūtāk un gadās, ka, pat ārstējot pacientu vairs, neizdodas glābt.
Šobrīd vēl var, bet vai tauta to patiesi vēlas? Varbūt veiktā «vārpu selekcija» ir izveidojusi jaunu cilvēku šķirni, kura ģenētiski nevēlas augt.

Viens es izdarīt nevaru neko, spēju tikai kurnēt un atgādināt kā saucēja balss tuksnesī. Daudzi mani labāk redz ejot nevis nākot.

Bieži tā saucamie kompromisi, mazākā ļaunuma izvēle un nepārtraukta piekāpšanās nogalina darāmā jēgu un būtību.

Raksta autors: Leonards Inkins