Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121), Fid:417, Did:0, useCase: 0


Kādēļ reizēm izturamies pret ar koronavīrusu saslimušajiem kā “izraidītajiem”?

Redakcija
Redakcija

Vēl vakar, satiekoties liftā, mēs draudzīgi uzsmaidījām viens otram. Šodien pamanījām, ka kaimiņš klepo un šķauda. Ko nu? Ja nu viņam ir “tas tur”? Koronavīruss? Tagad mēs ne tikai apejam ar līkumu viņa dzīvokli un pastkastīti, bet arī negribam atbildēt WhatsApp. Kāpēc mēs izraidām slimos cilvēkus komunikatīvajā “izolācijā”, kaut arī rīt paši varam nonākt viņu vietā?

Dažreiz mūsu reakcija ir citiem negaidīta: mēs atstumjam vakardienas draugus un paziņas vai, gluži pretēji – uzzinot par slimību, steidzamies palīdzēt. Vai vērts apvainoties uz tiem, kas noklikšķināja uz taustiņa “izdzēst”? Jā, nevienam nepatīk justies spitālīgam. Tas, ar kādu dedzību un kategoriskumu dažkārt izpaužas mūsu reakcija, pārsteidz daudzus. Tikai ne psihologus.

“Visi pašlaik piedzīvo stresu. Stresa situācijām mums ir savi ierasti reaģēšanas modeļi,” skaidro psiholoģe, psihodrāmas terapeite Natālija Ruzļajeva. "Mēs tos varam izmantot vairāk vai mazāk apzināti. Mums ir “mīluļi”, kurus biežāk izceļam no sava arsenāla. Atkarībā no situācijas bīstamības pakāpes un stāvokļa, kurā šobrīd atrodamies, mēs varam izmantot jebkuru no viņiem vai tos kombinēt.”

Sastingsti, sit, bēdz - trīs galvenie modeļi. Daži psihologi nosauc vēl divus veidus – mirsti un draudzējies. Ja tos piemērosim aplūkojamajai situācijai - saņemtas ziņas, ka kāds pazīstams cilvēks saslimis ar bīstamo vīrusu, varam nonākt pie interesantiem secinājumiem.

Iespējamie reaģēšanas modeļi

Pirmais no tiem – “draudzējies”. Tu satraucies par saslimušo, interesējies, kā viņam klājas, piedāvā savu palīdzību, atbalstu, visu, ko vari darīt, neapdraudot savu veselību.

Otrais – “sastingsti”. Tu mazliet baidies, bet turpini izturēties pret cilvēku tā, it kā nekas nebūtu noticis. Tu mierini sevi ar domu, ka šis cilvēks noteikti kaut ko izdarīja nepareizi: brauca sabiedriskajā transportā bez maskas, nenomazgāja rokas, neievēroja pašizolāciju, bet tas noteikti nenotiks ar tevi, jo tu visu dari pareizi.

Vēl citi modeļi – tu sacel paniku un pasludini saslimušo par “persona no grata”, pārtrauc visus kontaktus ar viņu, jo baidies, ka šis briesmīgais vīruss, kurš, kā zināms, ir nāvējošs, skars tevi un ģimeni. Tā sanāk: es neredzu - tas nozīmē, ka tā nav (“sit + bēdz”). Pēdējā reakcija ir “mirsti”: tu vienkārši ignorē šo cilvēku, it kā viņa nebūtu. Droši vien šādu reaģēšanas modeļu piekritēji izdomājuši joku: “Netīšām vienreiz nošķaudījos – kaimiņi jau pēc minūtes manas durvis aiznagloja.”

Kā pārtraukt izturēties pret slimniekiem kā “izraidītajiem”, jo ​​rīt mēs paši varam nonākt šādā situācijā? Vajadzētu atcerēties bumeranga efektu: izturies pret citiem tā, kā vēlies, lai izturas pret tevi.

“Manuprāt, visvairāk dusmu, satraukuma un baiļu rada uzticamas informācijas trūkums par COVID-19,” skaidro psiholoģe. “Kā īsti tas izplatās, cik ilgi saglabājas uz virsmām, cik ātri mainās, vai veidojas imunitāte utt. Tāpēc daži no mums tik krasi reaģē uz ziņām par tiem, kas neievēro pašizolāciju, saslimšanas gadījumu skaita dinamiku, tāpēc izvēlas pārtraukt komunikāciju ar slimniekiem, cenšoties iegūt kontroli pār savu drošību.”

Psiholoģe atceras, kā pati pirms vairākiem gadiem slimoja ar pneimoniju, cik biedējoši bija, ka ķermenis ir tik novārdzināts, nevar normāli elpot un pat izkāpt no gultas ir varoņdarbs. Tajā brīdī, kā nekad agrāk, svarīgs bijis draugu, kolēģu, paziņu atbalsts, kuri rakstīja, stāstīja par dzīvi ārpus slimnīcas, kala kopīgus plānus dzīvei pēc psiholoģes atveseļošanās.

Atbalsts, vienkārša cilvēciska uzmanība un interese ir tas, kas mums vajadzīgs ikdienas dzīvē, bet stresa apstākļos tas vajadzīgs vēl vairāk. Ir svarīgi atcerēties, ka cilvēki ir sociālas būtnes, un nav svarīgi, vai cilvēks ir slims vai vesels, viņš joprojām paliek jūsu draugs, kaimiņš, kolēģis. Viņam joprojām nepieciešama komunikācija, uzmanība, rūpes, jo tajā brīdī viņš ir tikpat nobijies kā mēs.

“Ja varētu, varbūt viņš pat neaizietu no mājas, bet katram ir savi apstākļi. Ja baiļu vai satraukuma dēļ nevari izturēties pret slimu cilvēku kā iepriekš, atceries, ka viņš nav vainīgs, ka saslima. Vīruss neizvēlas. Iedomājies, kā tu justos viņa vietā, un pēc tam dari, ko plānoji: izvairies no viņa vai pasaki visu, ko domā par viņa klepu. Varbūt saprotot kā viņš jūtas, vairs nevēlēsies viņu tā sāpināt,” cer psiholoģe.