Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121), Fid:376, Did:0, useCase: 3


Kā normāli cilvēki pārvēršas par marodieriem jeb “Mēs vairāk esam dzīvnieki, nekā domājam”

Redakcija
Redakcija

Protesta kustības, ielu nekārtības un marodierisms ASV un citās valstīs parāda, cik viegli, kļūstot par pūļa daļu, zaudējam cilvēcisko tēlu. Kādi “bara likumi” ietekmē cilvēkus tādās situācijās, kur pazūd kritiskā domāšana un morāles noteikumi un kāpēc laupīšana nav visbriesmīgākais notikumu attīstības variants, stāsta psihoterapeits Vladimirs Daševskis.

Kā mierīgs protests par tuvinieku zaudēšanu pārvēršas par bruņotu sacelšanos un grautiņiem? Nekārtības, ko šobrīd vērojam, notiek uz pandēmijas fona. Milzīgas cilvēku masas ilgstoši atradās karantīnā vai pašizolācijā. Laiks nav vienkāršs, daudzi no šiem cilvēkiem ir zaudējuši naudu, darbu. Novesti līdz izmisumam, turklāt spiesti ilgi sēdēt mājās. Protams, viņu vajadzības nav apmierinātas.

Dažu mēnešu laikā sabiedrībā akumulējās sociālā spriedze - tika radīts atsperes efekts. Pietika ar vienu iemeslu, lai emocijas uzliesmotu kā pulveris.

Kādi likumi darbojas pūlī?

Vispirms tā ir totāla dehumanizācija – cilvēks, kas atrodas pūlī, daļēji pārstāj būt tāds cilvēks, kāds mēs viņu zinām, proti, saprātīgs – homo sapiens. Sāk darboties senākas struktūras, kas ir evolucionāri ieliktas mūsos, Runa ir par tā saucamām “emocionālām smadzenēm”. Paleokorteks - senas struktūras galvas smadzeņu garozā, kas drīzāk nosaka dzīvnieku, nevis cilvēku uzvedību. Subjektīvi tā ir diezgan patīkama sajūta, kad tiek noņemta kontrole.

Pūlis ir anonīms. Neskatoties uz to, ka tagad kameras ir uz katra stūra, jāatceras, ka bieži vien šie cilvēki ir maskās un diezgan grūti atpazīstami. Tieši anonimitāte dod piederības sajūtu pie kaut kā lielāka, pie bara. Sanāk, ka cilvēki pārvēršas par tādu veidojumu – zināmā nozīmē - bez galvas. Patiesi, pūlis ir kā “Jātnieks bez galvas”, tikai ar emocijām. Par atbildības sajūtu šeit nav ne runas.

Franču zinātnieks, ārsts Gustavs Lebons, psiholoģijas doktors Čārlzs Tarts, psihologs Seržs Moscoviči pētīja pūļa uzvedību un konstatēja noteiktus likumus: inficēšanās, atdarināšana un tā tālāk. Ir jāsaprot, ka šī uzvedība ir neapzināta.

Pūlis visbiežāk vadās pēc neapzinātām tieksmēm un ļoti seniem instinktiem. Garas, sarežģītas domas galvās neturas. Pārsvarā ir kāda viena ideja – piemēram, sist un sagraut.

Protestētājiem diezgan ātri veidojas jauna identitāte – viņiem ir kopīgs ienaidnieks un kopīga ideja. Pateicoties šai identitātei, viņi darbojas kā viens vesels.

Stihija vai vadāms process?

“Tas, ka notiek grautiņi, laupīšanas un tā tālāk, savā ziņā nav slikts rādītājs,” uzskata Daševskis. Tas, ka cilvēki sāka laupīt, bija labi tajā ziņā, ka viņi nesāka nogalināt. Pūlis, ko vada taisnīgas dusmas, alkst pēc asinīm, slepkavībām. Šīs enerģijas novirzīšana uz laupīšanu nozīmē, ka, iespējams, bija kāds, kas vadīja šo masu. Varbūt pat kādi cilvēki no valsts institūcijām vai kas tamlīdzīgs. Ja jāizvēlas no diviem ļaunumiem, tad laupīšana ir labāka par slepkavībām.

Lebons teicis, ka pūlis izskatās pēc lapām, kuras vētra paceļ gaisā, izmētā uz visām pusēm, un tad tās nokrīt zemē. Tā tiešām ir stihija. Diez vai viesuļvētrai ir kāds gribasspēks - drīzāk otrādi.

Bet viesuļvētrai iekšienē var būt “putojoši viļņi”, straumes. Šajā masā parādās vadoņi, kuriem piemīt spēja saglabāt saprātu pūlī, viņi var īslaicīgi “savākt” pūli un to novirzīt. Psihoterapeits uzskata, ka ar agresīvu pūli tas notiek diezgan bieži, un, iespējams, ir cilvēki, kuriem izdevīgi veikt tādas laupīšanas.

Cilvēciskā veidola zudums

Sēžot mājās un skatoties uz notiekošo, daudzi jautā: kā vienkāršs, normāls cilvēks ar vidēju dzīves neapmierinātības līmeni vienā brīdī pārvēršas par marodieri, kas dauza vitrīnas un zog lietas?

“Tas notiek ļoti viegli,” ir pārliecināts Vladimirs Daševskis. “Vai esat apmeklējuši futbola spēles? Es esmu. No savas pieredzes varu pateikt, kā zibenīgi nozūd slānis, ko sauc par kultūru, kas būtībā ir ļoti, ļoti plāns.

Ētiskie, morālie principi, ko esam apguvuši sabiedrībā, acumirklī zūd. Neapzinātie motīvi ir daudz spēcīgāki. Mēs vairāk esam dzīvnieki, nekā par sevi domājam.

Pieņemsim, ka tu jūti līdzi kādai futbola komandai. Lūk, kas notiek automātiski: jau kamēr tu vēl tikai stāvi ar līdzjutēja atribūtiem pie sabiedriskā transporta, gaidot draugus, visi citas komandas krāsās tērptie tev liekas kaut kādi izdzimteņi - neglīti, dumji, stulbi un agresīvi. Arī pašam sāk gribēties ļaut vaļu agresijai - sakauties. Esmu vairākas reizes pamanījis, ka arī man uznāk tāda vēlme. Man, paldies Dievam, ir vēl kritisks skatījums, kas ļauj to izsekot un uzjautrināties, ka notiek kas tāds. Bet arī es jūtu sevī zvēru, kurš grib sagraut, lauzt.”

Arī pūlis “dod atļauju” – agresijai, lai pārstātu būt cilvēks. Jo, kad esi daļa no kaut kā milzīga, smilšu graudiņš smiltīs, tu pārstāj būt par sevi. Tu kļūsti par daļu no veseluma. Tas, protams, ir ļoti spēcīgs efekts.

Apzinātas kontroles zaudēšana var būt ļoti patīkama. Kaut kas līdzīgs notiek ne tikai negatīvajā kontekstā. Piemēram, kad cilvēki kopā lūdz Dievu, izdara noteiktas rituālās kustības vienā taktī, dejo, viņi nonāk šādā hipnotiskā transā. Tāds ir anonimizācijas efekts - sajūta, ka esi daļa no kā lielāka, vieglums, eiforija, spēka pieplūdums no izjūtas par piederību pie kaut kā milzīga.