Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121), Fid:376, Did:0, useCase: 0


Fundamentālas kļūdas priekšstatos par cilvēkiem

Redakcija
Redakcija

Pirmais maldīgais uzskats - bioloģiski pieaudzis cilvēks ir arī garīgi nobriedis cilvēks. Tā var nebūt. Bioloģiski pieaugušo cilvēku psiholoģiskais vecums mēdz būt pusaudža gadi un bērnība. (skatīt arī http://epadomi.lv/kas_vertigs/psihologija/04052020-kas_ir_psihologiskais_vecums_un_vai_vajad). To apstiprina pieaugušo tipiskās reakcijas kā bērniem, piemēram, aizvainojums, vainas sajūta, bezatbildība, konflikti utt. Pats galvenais - egocentrisms, no kura veidojas visas destruktīvās reakcijas. Cilvēki nepārtraukti sūdzas, meklē attaisnojumus, noniecina un domā, ka viņiem ir taisnība, pat ja nav pietiekamas informācijas. Ir svarīgi atteikties no priekšstata, ka visi cilvēki ir pieaugušie - lielākā daļa cilvēku ir bērni. Veidojot komunikāciju, tas jāņem vērā.

Otrais maldīgais uzskats - visi pieaugušie ir saprātīgi un inteliģenti. Diemžēl tā tas nav. Saprāts ir spēja domāt brīvi, loģiski, balstoties uz pēc iespējas lielāku harmoniju ar pasauli. To, ka cilvēki nav saprātīgi radījumi, ir viegli pierādīt. Ja cilvēki būtu saprātīgi, tad mazākais - viņi neiznīcinātu viens otru un apkārtējo vidi. Sabiedrība, kurā bērni mirst no bada un slimībām, turklāt pārtika un zāles netrūkst, nevar sastāvēt no saprātīgiem cilvēkiem. Kļūs saprātīgam nebūt nav vienkārši. Mēs domājam ar kognitīvām shēmām, kas iegūtas audzināšanas un apmācības procesā. Tās ir pretstats brīvai loģiskai domāšanai. Tāpēc pagaidām mēs esam gandrīz saprātīgi.

Trešais maldīgais uzskats - ja cilvēks nav aizmidzis, tad viņš ir nomodā, tas ir, pie skaidra prāta un apzinās, ko dara un kas notiek. Diemžēl tas tā nav. Cilvēki bieži vien ir kā pusnomodā un apjukuši, pievērš uzmanību nebūtiskām detaļām, nepamana galveno. Ja runājam ar sarunu partneri, mēs pat nevaram rēķināties, ka viņš dzird katru vārdu, nemaz nerunājot par paļaušanos uz savstarpēju sapratni.

Viens no liktenīgākajiem un postošākajiem nepareiziem priekšstatiem ir tas, ka uzskatām - pastāv kopēja objektīva realitāte, kurā mēs visi dzīvojam. Tā nav taisnība. Viss, ko redzam, dzirdam un jūtam, ir tēli mūsu apziņā. Šie tēli nerodas paši par sevi, bet ir sensoro datu interpretācijas rezultāts. Lielākoties cilvēki nezina, kā ņemt vērā savu un citu uztveres subjektivitāti. Viņi necenšas uztvert labāk, viņi attiecas pret pasauli tā, it kā tieši uztvertu visu, kas tajā notiek. Viņi pat nenojauš, cik ļoti maldīga pārliecība tā ir. Diemžēl cilvēkiem ir diezgan vāja un dažreiz pilnīgi “izslēgta” spēja uztvert, it īpaši to, kas neatbilst viņu pasaules tēlam. Rezultāts - cilvēks dzīvo savā izdomātajā un ārkārtīgi izkropļotajā pasaulē.

Bieži komunikācijā rodas problēmas, jo cilvēku cerības un gaidas ir pārāk lielas. Šādas cerības balstītas uz mūsu kā bērnu pārliecību, ka pastāv ideāli cilvēki. Patiesībā ideālu cilvēku nav. Cilvēki ir nepilnīgi un pretrunīgi. Tas nozīmē, ka, komunicējot ar cilvēkiem, vērts iemācīties koncentrēties uz galveno, nepievēršot uzmanību atsevišķiem nenozīmīgiem trūkumiem.

Sagatavojis psihologs Dmitrijs Dudalovs