Vai atceries? Padomju laika nauda un ko par to varēja nopirkt
Padomju laiku nauda Latvijā zaudēja savu maksātspēju apmēram pirms 25 gadiem. Kāda tā bija? Lielos vilcienos naudai nebija ne vainas. Bija rubļi un kapeikas, kaut kāda nauda bija visiem, bet bija laiki, kad par naudu īsti nebija ko pirkt. Bet tas jau ir cits stāsts. Šoreiz par naudas zīmēm un ko par tām varēja nopirkt.
Ja būtu jāpasaka tādu vienu lietu, kāpēc Padomju nauda bija labāka vai praktiskāka par mūsu latiem, pirmais, kas nāk prātā, ir mazo nominālu papīra banknošu īpatsvars. Tīri praktiski 1 un 3 rubļi papīra naudā makā aizņēma mazāk vietas un bija vieglākas, nekā 1 un 2 latu monētas. Tā praktiski domājot, pavisam nemaz nebūtu slikti, ja apgrozībā parādītos 1 un 3 latu papīra banknotes- maki kļūtu vieglāki. Dažādo kapeiku nominālu (sevišķi 3 vai 15) nepieciešamība krievu laikos gan nav īsti saprotama.
Monētas
Tāpat kā pārsvarā visur pasaulē, 100 mazās naudas vienības (kapeikas) , sastādīja vienu lielo (rubli), un tāpat kā šodien, monētas Padomju gados bija melnās un baltās. Makos tika bērtas monētas 1, 2, 3, 5 (bronzas krāsā) un 10, 15, 20, 50 kapeiku un 1 rubļa ( sudraba krāsā) vērtībā.
Bet ko tad varēja nopirkt Latvijas Padomju Sociālistiskajā republikā par katru no monētām un papīra banknotēm un kādas tās izskatījās ( stāsts ir par laiku pēc 1961. gada naudas reformas līdz 1992. gadam, kad Padomju nauda pilnīgi un galīgi zaudēja maksātspēju Latvijā). Atcerēsimies!
Sērkociņi vai parasts gāzēts ūdens automātā maksāja 1 kapeiku, gāzēts dzēriens ar sīrupu tai pašā automātā vai viens baruciens ar tramvaju- 3 kapeikas, rupjās un diezgan netīri baltās sāls kilograms 8 kapeikas, bet baltmaizes batons 22 kapeikas. Par 1 rubļa ( tautā saukts arī koļa) monētu, pieliekot 2 kapeikas, varēja iegādāties 0,7 litrus 2% mazalkoholiskā dzēriena "Palsa" pudeli, bet lētā gala vīna pudele nemaksāja pat rubli. Laba degvīna puslitrs 80-tajos gados maksāja precīzi 3 rubļi un 62 kapeikas. Salīdzinājumam medmāsas mēnešalga bija 90 rubļi, bērnudārza audzinātāja saņēma 120, izglītots inženieris ap 200, bet spēcīgs mežstrādnieks vai labs metinātājs mājās nesa (nejaukt ar atnesa!) 400 un vairāk rubļu mēnesī
Papīra banknotes
Padomju Savienībā lietošanā bija 1, 3, 5, 10, 25, 50 n 100 rubļu papīra banknotes. Sākot no demitnieka uz augšu (tautā saukta arī par cēneri vai ceineri), uz visām banknotēm neatņemami gozējās visu tēvu tēvs Vladimirs Iļjičs Ļeņins. Uz mazākām Ļeņina galvu nelika, tā kā slavenā onkuļa agrāk sastrādātās blēņas bija vismaz desmitieka vērtē
Par vienu rubli varēja:
- paēst kārtīgas pusdienas kafejnīcā,
- nopirkt 33 glāzes gāzēta dzēriena ar sīrupu,
- veikt 50 vietējā mēroga zvanus no telefona automāta,
- nopirkt 100 sērkociņu kastītes,
- nopirkt 5 glāzītes "Plombīra" vai 10 glāzītes "Piena" saldējuma,
- izbraukt 20 reizes ar autobusu, 25 reizes ar trolejbusu vai 33 reizes ar tramvaju,
- nopirkt 4 baltmaizes klaipiņus (kuri svēra 900- 1000 g),
- nopirkt 5 litrus izlejamā piena,
- 3 reizes aiziet uz kino (uz dienas seansu),
- nopirkt 2 pudeles laba alus (vēl arī atlikums palika pāri),
- nopirkt 5- 8 paciņas cigarešu bez filtra (atkarībā no markas),
- nopirkt 1- 2 paciņas cigarešu ar filtru (atkarībā no markas),
- vasaras beigās tirgū varēja nopirkt 6 kg arbūzu vai r kg meloņu,
- 5 reizes aiziet uz frizētavu (vīriešu griezums) vai pirti,
- maksa par diennakts gultasvietu dienvidos atpūtas sezonas laikā.
Par 3 rubļiem varēja:
- rūpnīcas vai skolas ēdnīcā paēst 5 cilvēki,;
- viens cilvēks paēst restorānā vakariņas,
- nopirkt labu grāmatu,
- nopirkt lelli vai kādu citu vietējā ražojuma rotaļlietu,
- nopirkt normāla vīna pudeli,
- nopirkt paciņu importa cigarešu,
- bērna kabatasnaudas summa, par kuru viņu apskauda citi bērni.
Par 5 rubļiem varēja:
- nopirkt 2 kg labas gaļas veikalā,
- nopirkt degvīna pudeli (plus uzkodas),
- nopirkt kilogramu ļoti labu konfekšu.
Par 10 rubļiem varēja:
- nopirkt dārgu mehānisku rotaļlietu,
- summa, kuru parasti aizņēmās, un, kuru nebija kauns prasīt atpakaļ
- iekļūt! restorānā, ja visi galdiņi bija aizņemti
Par 25 rubļiem varēja:
- draugu kompānijā varēja uzdzīvot restorānā visu vakaru,
- nopirkt aviobiļeti vietējiem pārlidojumiem PSRS ietvaros,
- izteikt pieklājīgu pateicību ārstam pie ne pārāk sarežģītām, bet grūti pieejamām procedūrām
Par 50 rubļiem varēja:
- nopirkt pusaudžu velosipēdu,
- studenta- labinieka stipendija,
- nopirkt ceļazīmi atpūtai sanatorijā kalnos uz divām nedēļām.
Par 100 rubļiem varēja:
- nopirkt biļeti lidojumam uz dienvidiem (turp un atpakaļ),
- ārzemju ražojuma oriģinālās vīriešu džinsa bikses, piemēram "Lucky strike", vai "Levis"
- tam laikam ekskluzīvu sporta divriteni (ar šaurajām riepām un sporta ragiem)
Liekot kopā lielākas un mazākas naudaszīmes, jau varēja mēģināt tikt pie lielākām lietām- piemēram krāsu televizors "Vitjaz" maksāja 380 rubļus, bet Radiotehnikas ražotais universālais mūzikas centrs ( radiola+ kasešu magnetofons) 1989. gadā maksāja precīzi 333 rubļus. Lepnākās Padomju mašīnas "Volga" valsts noteiktā cena bija ap 10 000 rubļu, bet, lai vienkāršs mirstīgais tiktu pie iespējas to nopirkt, pēc nostāstiem vajadzēja vēl tikpat. Bet tas jau atkal ir pavisam cits stāsts...
[+] [-]
[+] [-]
ar vidējo speciālo izglītību- 90 rbļ., ar augstāko- 95.
[+] [-]
Un kādas tagad ir cenas un maksājumi?Tā,ka liela starpība sanāk
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Un tie kas ir pie varas, Jūs jau zināt , kas peld uz augšu....
Tie arī iznīcināja ar savu neierobežoto mantkārību to svēto un neaizskaramo par ko ir cīnījies Latvietis.
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
... Pavlovs, 2012-04-06 17:59, aizvakar,
Tikai nevajag!
Ja jūs tajos laikos nebijāt dzimuši vai bijāt vel mazi, tad neklausieties tajos cilvēkos, kas toreiz bija izlepuši un vecmāmiņu izlutināti. Neklausies tajos cilvēkos, kas atbraukuši no krievijas. Krievijā jā. Tur, it sevišķi attālokos nostūros, bija tikpat kā bads.
Bet Latvijā veikalos bija gan gaļa, gan vīns, gan šņabis. Gan desas, gan sviests, šokolāde. Maize bija jau no 9 kapeikām. Nodevi tukšu pudeli (12 kap.) un nopirki maizi par 12 kap., vai bulciņas, vai 0,5 l piena, 4 reizes braukt ar tramvaju vai 3 trolejbusā. Mēnešbiļete visiem transportam un visām dienām maksāja 1,50 rbļ. Un nevajag muldēt, ka pēc pārtikas jāstāv pa nakti (kas tik lielu stulbumu iestāstījis?) rindās. Rindas bija, bet ne lielākas kā tagad lielveikalos darba dienas beigās. Tieši tikpat lielas. Talonu laikā, tad gan bija lielas rindas, bet ne jau nu pa nakti. Protams, nebija tik ļoti liela lietuviešu, poļu, ķīniešu, dāņu un "krutkas" precu, kā tagad. Toties' pārtika bija dabiskāka, nebija konservantu, nitrātu, krāsvielu. Protams, bija vienu īsu brīdi, gadus divus "perestroikas laikā", kad šņabi, cukuru, veļas pulveri un cigaretes pārdeva uzrādot talonus. Bet tas bija tikai 88., 89. gados. Pēc tam atkal viss bija normāli.
Darbs. Darbs bija garantēts, un biji drošs, ka tas vienmēr būs. Nevarēja tik vienkārši, kā tagad - Paldies, mums jūsu pakalpojumi vairs nav vajadzīgi. Dzērājus arī tolaik atlaida, bet pēc brīdinājuma. Bet ja neatlaida, tad sūtīja ārstēties. Tajos laikos pat nedrīkstēja nestrādāt. Arodskolu, tehnikumu, institūtu un universitātes beidzējiem pat obligāti bija jānostrādā divi gadi norādītā darbavietā un amatā. Jaunajiem speciālistiem pēc šī termiņa pienācās pat dzīvoklis (vai katrs to dabūja, tas ir cits jautājums). Un neprasīja pieredzi, kā tagad. Bet kur to pieredzi jaunais lai iegūst, ja bez pieredzes neņem? Par algām var strīdēties, kā nu kurā uzņēmumā. Lielākos uzņēmumos bija lielākas algas. Man, piemēram pēc tehnikuma un dienesta armijā pirmo pusgadu (tehniķim tehnologam) alga bija 90.-, vēl pēc pusgada (tehnologs) 120.-, pēc gada (vecākais tehnologs-konstruktors) 160.-. Citā uzņēmumā (3. kat. konstruktors) 180.-, pēc gada (2. kat. konstruktors) 210.-, vel pēc gada, pus'otra 230.-, pēc tam (1. kat. konstruktors 250.-. Plus visus šos gadus prēmijas katra kvartāla beigās, un gada beigās ap ziemassvētkiem, vēl 13. alga. Par darbu brīvdienās vai nakts maiņās maksāja dubultīgi. Un jaunajiem, protams, ka mazākas. Tā tas jau arī tagad tā ir (ja esi pa "blatu" dabūjis darbu).
Par elektrību maksājām stabili, tieši 4 kapeikas, vienalga, kur - laukos vai pilsētā. Par gāzi atkarībā no cilvēku skaita ģimenē - 1. rub. ar kapeikām mēnesī par katru cilvēku. Un dedzināt varēja kaut cauru diennakti bez pārtraukuma. Par telefonu 1.20 mēnesī un viss, un runā kaut cauru diennakti.
Medicīna. Agrāk teica - būs veselība, būs nauda.
tagad - būs nauda, būs veselība.
Dzīvoklis. Mums, diviem lieliem un trim mazajiem, 5 istabu dzīvoklis Stabu (Engelsa) ielā, pie Marijas (Suvorova) ielas 4. st. 102 m2 maksāja 37 rub. ar kapeikām mēnesī.
[+] [-]
[+] [-]
Un es gan ietu uz barikādēm, bet krievu varu atpakaļ negribu!!!!
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Bet lai kādas būtu atmiņas, tie laiki ir pagājuši un tādi tie vairs nebūs nekad. Tagad vairs nav tie "blata" laiki bet ja domāšana paceļas pāri "padomju cilvēka, kam viss pienācās", līmenim, arī tagad var dzīvot !
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Tieši padomju laikos mūsu valodā parādījās tādi cietumnieku žargona vārdi kā bomži un zeki, jo bija gan bezpajumtnieki, gan cietumnieki.
Īsa gan dažam labam atmiņa.
[+] [-]
[+] [-]
tie ,kuri spēj apmaksāt!Paēst varēja nenotērējot 1.rubli,šajos laikos par
latu var nopirkt tikai blusu pulveri!Algas vadošajiem tika attiecīgi noteiktajām normām.Visiem bija darbs,paēduši,apģērbti!Latviju lika par piemēru citām tautām,kā atistītu valsti!Tagad Latviju pielīdzina āfrikas valstu līmenim,cik zemu esam krituši pa šiem 20 gadiem pie šīs
valdīšanas,kur tiek izzagta,izsaimniekota Latvija!
[+] [-]
[+] [-]