Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121), Fid:326, Did:0, useCase: 3


Noslēpumainās pazemes pilsētas un civilizācijas, par kurām pat nenojaušam. 5. daļa

Šodien daudzi uzskata, ka lielāko daļa megalītisko būvju, kas saglabājušās līdz mūsdienām, uzcēluši atnācēji no citām galaktikām vai vismaz cilvēki zvaigžņu inženieru vadībā. Un ja pieņem šo hipotēzi, tad daudzi piramīdu noslēpumi iegūst skaidrojumu.

Ēģiptes piramīdas ir ļoti sarežģītas būves. Lielākā no tām- Heopsa piramīda uzcelta apmēram divus ar pusi tūkstošus gadu pirms Kristus dzimšanas.
Taču eksistē antīkas Ēģiptes teiksmas, kurām ir daudz vairāk gadu, un tās vēsta, ka Heopsa piramīda bija uzcelta vēl pirms lielajiem plūdiem un to cēla valdnieks vārdā Saurits, bet Saurits ir tas, kuru senie jūdeji sauca par Ēnohu. Bībelē Ēnohs tiek minēts kā septītais pēc skaita patriarhs, kas pacēlās no zemes debesīs ugunsratos. Debesu valdnieki iemācīja viņam savu valodu un uz zemes viņš pildīja tulka lomu. Tātad Ēnohs ir Saurits, bet Saurits ir varenākās piramīdas celtnieks.

Sengrieķu vēsturnieks Hērodots rakstīja, ka piramīdas apakšā atrodas plaša telpa, kurā ir milzīgs skaits grāmatu, bet vēl zemāk- ezers ar dzidru kā stikls ūdeni, kurā iegremdēts sarkofāgs. Ēģiptologi kādu laiku pastāvīgi izsmēja Hērodotu un viņa rakstus, sakot, ka tas ir izdomājums, taču izrādījās, ka tāds ezers pastāv patiesībā. Ūdens tajā tik tiešām ir ļoti dzidrs un tīrs, un arī sarkofāgs tajā atrodas, taču jau atvērts, tāpēc nav zināms, kas tajā bijis iekšā. Ļoti iespējams, ka senie vēsturnieki rakstīja ļoti daudz taisnības, kurai mēs, diemžēl, atsakāmies ticēt. Bet varbūt vajadzētu?...

Gizas piramīdas slēpj sevī datus ne tikai par svarīgākajām matemātikas konstantēm un mūsu planētas izmēriem, bet arī par relatīvajām Sīriusa sistēmas triju zvaigžņu masām. Zinātnieki apgalvo, ka tieši no turienes savulaik ieradušies pie mums debesu sūtņi. Un kādreiz viņi bijuši bieži viesi uz zemes. Vai varbūt ne tikai viesi? Liecības par citplanētiešu vizītēm redzamas ne tikai senajos sienu zīmējumos, bet arī dažādu laiku gleznotāju darbos. Piemēram, Anglijas muzejā atroas glezna ar nosaukumu "Pasludināšana", kuru 1486. gadā gleznojis tolaik pazīstams mākslinieks Krivelli, kurā starp visu citu labi redzams attēlots lidojošais šķīvītis. Šis, kaut arī netiešs, tomēr ir viens no pierādījumiem, ka citplanētieši, kā mēs tos dēvējam, agrāk bijuši pazīstami Zemes iedzīvotājiem.

Vispazīstamākās gleznas, kas izsauc lielākos strīdus speciālsitu starpā par tēmu- kontakti ar ārpuszemes civilizācijām,- ir svētā vakarēdiena slavināšanas gleznojums, ko 1600. gadā Svētā Pētera katedrālei gleznojis itāļu makslinieks Ventura Salimbeni. Uz freskas attēloti Dievs tēvs un Jēzus Kristus, kas sēž uz mākoņa, bet starp viņiem novietota sfēra, kurai sānos piestiprinātas tādas kā antenas (katrs no attēlotajām personām turas pie vienas no tām), savukārt, sfēras apakšā redzams kaut kas līzīgs izbīdītam kameras objektīvam vai teleskopam. Tieši šī sfēra un tās izcelsme ir zinātnieku strīdus objekts.

Daudzu gadu NLO pētījumi pierādījuši, ka tiem piemīt virkne īpašību, kas nav raksturīgas ne dabas parādībām, ne tehnikas līdzekļiem, ko radījuši cilvēki. To darbība acīmredzami ir mērķtiecīga un saprātīgu būtņu radīta.
Tieši šī NLO mērķtiecīgā darbība izsauc lielu interesi zinātniekos. Piemēram, kāpēc NLO vienmēr parādās svarīgu politisku notikumu vai miltāro izmēģinājumu laikā vai arī to laboratoriju tuvumā, kur notiek jauni eksperimenti. Un tas ir pierādīts fakts. Tāpat NLO ir visu tehnogēno un dabas katastrofu pavadonis. Tā 2012. gada 20.maijā NLO tika piefiksēti pirms postošas zemestrīces Itālijas debesīs, bet 2011. gadā pirms Japānā notikušās milzīgās zemestrīces, kā arī tās laikā. Un šīs nav vienīgās liecības.

Visbiežāk tiek minēts, ka lidojošie šķīvīši pie mums atlido no Mēness. Patiesībā šķīvīša forma, pēc konstruktoru domām, nav pati veiksmīgākā tāliem kosmiskajiem ceļojumiem, taču pārlidojumiem no pavadoņa uz planētu tā ir ideāli piemērota. Ufologi uzskata, ka tieši tur-uz Mēness atrodas citplanētiešu bāzes un jau vairākus tūkstošus gadu tā iemītnieki seko planētai vārdā Zeme. Šai hipotēzei ir vērā ņemami pierādījumi- 1969. gadā, kad amerikāņi izkāpa uz Mēness, simtiem radiomīļu pārtvēra dīvainu ziņojumu, kas bija domāts NASA. Viens no astronautiem- Nils Ārmstrongs satraukti ziņoja centram: "Šeit atrodas lieli objekti, ser, ak dievs, tie ir milzīgi. Šeit ir citi kosmosa kuģi! Tie stāv krātera otrā pusē. Tie atrodas uz Mēness un novēro mūs!"

Padomju astrofiziķis Josifs Šklovskis uzskatīja, ka Mēness pilnībā varētu būt nedarbojošs citplanētu civilizāciju kuģis. Vēlāk līdzīgu versiju piedāvāja arī krievu radioastronoms Aleksejs Arhipovs. Viņš pieņēma, ka zemes pavadonis ir citplanētu stacija, radīta speciāli Zemes iezīvotāju un dzīves uz Zemes novērošanai. Pēc astronomu novērojumiem dīvainu objektu skaits uz Mēness pēdējā laikā ir krietni pieaudzis. Iespējams, tas saistīts ar lielo dabas katastrofu skaitu uz zemes. Arvien biežāk zeme nodreb no spēcīgām zemestrīcēm. Ir zinātnieki, kas pieļauj, ka zemestrīces mākslīgi izraisa pazemes civilizācija, kuras mērķis ir izraisīt postījumus rajonos, kur atrodas atomstacijas. Pēc speciālistu prognozēm tas novedīs pie pilsētu sagraušanas un milzīgu cilvēku apdzīvotu teritoriju saindēšanas ar radiāciju. Šodien zinātniekiem nav risinājuma ekoloģiskās katastrofas gadījumam.

Pastāv uzskats, ka pazemes iedzīvotājiem piemīt kolosāls spēks, viņi pārzina augstākās tehnoloģijas, taču viņiem nav emociju, tā kā viņu attīstība noritējusi tikai saprāta un spēka jomas attīstīšanā.
Zemeslodes iekšienē viņi radījuši civilizāciju, kas pārspēj cilvēku. Un iespējams, ka visi viņu cenetieni vizrzīti uz to, lai atgrieztu sev seno varenību. Šim nolūkam viņiem jāpanāk, lai planēta tiktu sagrūsta kopā ar savu orbītu... un teorētiski tāda iespējamība pastāv. To var veikt ar planetāro tuneļu tīklu starpniecību, kas kā zirnekļu tīkls aptver zemes dzīles. Ja zeme mainītu savu orbītu, tā sāktu tuvoties melnajam caurumam, rezultātā pēc dažiem tūkstošiem gadu planēta Zeme pilnībā pazustu no mūsu Visuma.
Pastāv uzskats, ka tieši tā no Saules sistēmas pazudis viens no Jupitera pavadoņiem. Skan fantastiski? Tomēr amerikāņu fiziķis teorētiķis no Indiānas Universitātes Nikodims Poplavskis uzskata, ka tas ir pilnībā reāli. "Melnais caurums ir durvis uz citu Visumu. Mūsu Visumā ir miljardi galaktiku, kur katras centrā ir milzīgs melnais caurums, kas veidojas, kad savienojoties vairākām zvaigznēm vai vairākiem izmēros mazākiem melnajiem caurumiem. Katra melnā cauruma iekšpusē atrodas Visums. Tādi visumi veidojas paralēli tā saucamā horizonta, t.i., melnā cauruma robežu attīstībai" skaidro zinātnieks.

Poplavskis jau sen pazīstams kā viens no teorētiskā modeļa, saskaņā ar kuru mūsu Visums ir melnā cauruma iekšiene, autoriem.
Viņš mēģina pierādīt, ka mūsu Visums ir nekas cits kā tunelis, kas savieno melno un balto caurumus. Dotais modelis izskaidro veselu virkni mūsdienu kosmoloģijas problēmu- tumšo enerģiju un tumšo matēriju. Tas pieņem, ka katra Visuma melnais caurums ir vārti uz citu Visumu.

Vai reptoloīdi varēs nolaupīt Zemi un izvest to caur melno un balto caurumu citā Vsumā? Ja Poplavska teorija atbilst patiesībai un tas tiešām notiks, tad no cilvēciskā viedokļa tas izskatīsies kā kosmiska mēroga dabas katastrofa, kuras rezultātā dzīvība uz zemes ies bojā dažu stundu laikā.

Par laimi vienmēr ir cits notikumu attīstības scenārijs. Pēc indiešu teiksmām debesu dievi jau ir cīnījušies ar ļaunprātīgajiem zemes dzīļu dēmoniem. Tajā karā dievi uzvarēja un ļaunie spēki tika nosūtīti ellē. Un ja vēsture atkārtosies, cilvēcei atliek vien cerēt, ka zvaigžņotais oreols atkal uzvarēs.

Turpinājums sekos



     [+] [-]

, 2015-02-09 19:07, pirms 9 gadiem
Mazliet citādi piramīdas un pazemes alas traktē profesors E. Muldaševs sava grāmatu sērijā "Dievu Pilsētas meklējumos". Interesanti monumentālo objektu apraksti lasāmi sērijas 3. grāmatā "Šambalas skāvienos".
Protams, arī Muldaševu nevar uzskatīt par orākulu, tomēr viņa mūsdienīgie senatnes pētījumi pelna ievērību.