Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121), Fid:1, Did:0, useCase: 0


Kā runāt ar bērnu par tēvu, kura nav viņa dzīvē?

Redakcija
Redakcija

Pameta ģimeni, nomira, pazuda - situācijas, kad bērnam nākas augt bez tēva un mātes attieksme pret neesošo partneri ir dažādas. Taču bērnam jāpaļaujas uz abiem vecākiem, un nav vēlams atņemt viņam šo atbalstu, atgādina psihoterapeite Jekaterina Sigitova. Grāmatā "Kā tev paskaidrot…atrodam pareizos vārdus sarunai ar bērniem" viņa iesaka atbildes uz sarežģītiem bērnu jautājumiem.

Skumjš fakts: ļoti daudzi vīrieši pēc šķiršanās zaudē jebkādu interesi par saviem bērniem un viegli atsakās ne tikai no finansiālas līdzdalības, bet arī no komunikācijas. Taču bērns jūtas kā divu cilvēku, tēva un mātes, turpinājums, un viņu interesēs tētis, pat ja viņu nepazīst, pat ja viņš ir bīstams. Mātes uzdevums ļaut bērnam balstīties uz labo, kas vēl palicis (tas parasti paliek arī tad, ja ar aizgājušo tēti vispār nav kontakta).

"Lūdzu, nedusmojieties uz bērnu par to, ka viņš vēlas atrast šo atbalstu," raksta Jekaterina Sigitova. "Nebariet par interesi, par jautājumiem un par to, ka bērns nejūt tādas pašas negatīvas (varbūt diezgan taisnīgas) izjūtas par pazudušo tēvu kā jūs. Pilnīgi normāli, ja bērns uzdod jautājumus, ir skumjš, satraukts un noraizējies. Ar to visu tiksi galā, tikai jābūt pacietīgai un jāzina, ko atbildēt."

Jekaterinas Sigitovas piedāvāto atbilžu piemēri ir sava veida vispārējs sarunas vadmotīvs. Tālāk vecāki jau veido to paši, ņemot vērā sava bērna īpašības. Tomēr ir likums, kas attiecas uz visiem: nevar izrādīt agresiju pret aizgājušo partneri. Jebkura konfliktu starp tēvu un māti pieminēšana burtiski padara bērnu traku un, kā liecina statistiska, bieži noved pie uzvedības problēmām. Bērns tikai pusaudža gados iemācās samierināties ar vecāku agresiju vienam pret otru, piebilst Jekaterina Sigitova.

1. jautājums. Kāds viņš ir (bija), mans tētis?

Lai veidotu tēva tēlu, bērnam par viņu vismaz kaut kas jāzina. Atbildēs pēc iespējas nosauc tikai faktus - bez emocijām un morāla vērtējuma. Ja ir fotogrāfijas vai kādas tēva lietas, parādi vai pat atdod. Nebūtu slikti izveidot "atmiņu kastīti" ar priekšmetiem, kas saistīti ar tēti vai piederējuši viņam (tas palīdz arī gadījumā, ja tētis ir dzīvs).

Iespējamās atbildes:
• dzimis tur un tur, tad mācījies, strādā (strādāja) tur un tur;
• tā ir viņa fotogrāfija, paskaties pats;
• (bija) tumši mati, zilas acis;
• es viņu pārāk labi nepazinu, bet domāju, ka viņš bija...;
• mīl (mīlēja) dabu un klasisko mūziku.

Labāk izvairīties no atbildēm:
• viņš ir (bija) slikts cilvēks;
• tev nav tēva;
• tagad tas nav svarīgi;
• tev labāk nezināt;
• man ir nepatīkami par viņu atcerēties, tāpēc vairāk nejautā.

2. jautājums. Kāpēc viņš nedzīvo kopā ar mums? Kāpēc jūs izšķīrāties?

Lielākā daļa bērnu pusaudža gados ir pārliecināti, ka notikumi un to sekas neapšaubāmi saistīti ar viņiem un ka gandrīz viss notiek viņu dēļ. Ja mamma nav paskaidrojusi, kāpēc tētis aizgāja, bērns, visticamāk, jutīsies par to atbildīgs un vainīgs. Šādos jautājumos izpaužas bērna raizes. Jāatbild tā, lai tās mazinātu, taču pārāk neiedziļinoties - tā ir pieaugušo zona, bērniem tajā nav ko darīt.

Iespējamās atbildes:
• mēs ar tavu tēti sākām visu laiku strīdēties, un mums kļuva grūti dzīvot kopā;
• tētis nebija laimīgs un tāpēc nolēma aiziet;
• tētis iemīlējās citā sievietē;
• tētim bija vajadzīgs laiks, lai atrisinātu savas problēmas;
• viņš mani ļoti aizvainoja, un es viņu vairs nemīlu;
• es nevaru to precīzi aprakstīt vārdos - bet ar tevi tam noteikti nav nekāda sakara.

Labāk izvairīties no atbildēm:
• tētis mūs pameta, aizbēga;
• tētis nomira (ja patiesībā ir dzīvs);
• tētis neizturēja grūtības pēc bērna piedzimšanas;
• tētis mani krāpa.

3. jautājums. Kāpēc viņš nenāk pie manis, nezvana? Tiešām viņš mani (vairs) nemīl?

Atbildē jāpaskaidro, ka iemesls noteikti nav tas, ka bērns varētu būt “ne tāds, kā pienākas”.

Iespējamās atbildes:
• es zinu, ka tev viņa pietrūkst un ir skumji, ka viņš nezvana, neatnāk. Es arī skumstu par tevi;
• cilvēki dažreiz uzvedas savādi, pat ja kādu mīl;
• pastāsti man vairāk, kā tu jūties;
• viņš, acīmredzot, ir ar kaut ko aizņemts un neatrod laiku, lai satiktos;
• tas noteikti nav saistīts ar to, vai viņš tevi mīl vai nē, bet es nezinu konkrētos iemeslus.

Labāk izvairīties no atbildēm:
• jā, viņš tevi nemīl;
• tu slikti uzvedies;
• viņš vairs nevēlas mūs redzēt;
• tāpēc, ka viņš nogura no tevis;
• tāpēc, ka viņš vēlas vieglu dzīvi;
• tāpēc, ka viņš ir slikts cilvēks.

4. jautājums. Vai viņš atgriezīsies? Vai tu (vēl) mīli viņu?

Tēva pazušana no dzīves, it īpaši ja šķiršanās notiek apzinātā bērna vecumā, vienmēr ir pasaules šķelšanās divās daļās, un dažādi bērni šai sašķeltībai pielāgojas dažādi. Daži ilgi cer, ka viss atgriezīsies vecajās sliedēs, un periodiski pārbauda māti ar šādiem jautājumiem. Diemžēl nevajadzētu dot veltas cerības - bērnam jāsaprot, ka tagad viss būs savādāk, lai arī tas varētu sāpināt.

Iespējamās atbildes:
• nē, viņš neatgriezīsies, mēs to jau izlēmām. Man žēl, bērns;
• es mīlu tavu tēti par to, ka viņš man dāvāja tevi;
• man dažreiz pietrūkst labo laiku, kādi mums bija;
• es viņu vienmēr atcerēšos.

Labāk izvairīties no atbildēm:
• es viņu ienīstu (nemīlu);
• ja atgriezīsies, es viņu padzīšu;
• viņš man nodarīja tik daudz ļauna, kā es varu viņu mīlēt?
• pieaugsi - sapratīsi.

5. jautājums. Vai mēs (es) varam viņu atrast?

Tas, ka dzīva cilvēka ar visām viņa labajām īpašībām un trūkumiem nav klāt, rosina fantāzijas. Bērniem visbiežāk tās ir pozitīvas - tētis ir vai nu pilots, vai kuģa kapteinis, vispār, viena vienīga romantika.

Tas ir dabiski un saprotami, un bieži vien šo procesu pavada vēlme nodibināt reālu kontaktu. Ar tādu cilvēku gribas iepazīties, būt tuvāk viņam. Bērns joprojām nevar loģiski nonākt pie domas, ka tētis nav klāt tieši tāpēc, ka nevēlas komunicēt ar savu bijušo ģimeni, nevis kādu objektīvu grūtību dēļ.

No tādiem jautājumiem nevajadzētu baidīties, tie nebūt nenozīmē, ka bērns tiešām dosies meklēt tēti. Pat ja tā notiks, kad bērns būs pieaudzis, tas nav nekas briesmīgs. Visiem cilvēkiem ir tiesības zināt savus vecākus un veidot savu viedokli par viņiem.

Ja tētis ir alkoholiķis, narkomāns, varmāka vai noziedznieks, to gan vajadzētu pateikt uzreiz.

Iespējamās atbildes:
• tas nav tik vienkārši, es nezinu, kur viņš atrodas, un pagaidām nav iespējas viņu meklēt;
• viņš neatbild uz maniem zvaniem un vēstulēm, tāpēc ar viņu būs grūti sazināties;
• man ir viņa adrese un tālruņa numurs, ja vēlies, vari viņam rakstīt vai piezvanīt, bet diez vai viņš atbildēs;
• kad kļūsi vecāks, pats varēsi viņu pameklēt, ja vēlēsies.

Labāk izvairīties no atbildēm:
• neuzdrīksties meklēt tēvu un sazināties ar viņu, es tev aizliedzu;
• varbūt tu vispār vēlies pārcelties pie viņa?
• viņš tev nav vajadzīgs, aizmirsti par viņu;
• viņš pats aizgāja, tāpēc lai paliek viens.

Nebrīnies, ja pēc visām šīm sarunām kādu laiku bērns būs dusmīgāks, ātrāk nekā parasti apvainosies. Tā viņš pārdzīvo sāpīgo situāciju, kuru nevar mainīt.

Turklāt tu esi vienīgais tuvais cilvēks, kuram bērns var uzticēties, tāpēc viņš parāda tev visas savas jūtas. Viņš varbūt dusmojas uz aizgājušo vecāku - bet tas jau ir prom, tāpēc nav iespējams dusmoties uz viņu. Mazliet pacieties, tas pāries.

Izmantoti psihoterapeites Jekaterinas Sigitovas ieteikumi no grāmatas "Kā tev paskaidrot…atrodam pareizos vārdus sarunai ar bērniem".