Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121), Fid:1, Did:0, useCase: 0


Kāpēc bērniem ir noderīgi piedzīvot vilšanos

Redakcija
Redakcija

Kad lasām ierakstus forumos, kas veltīti bērnu audzināšanai, rodas iespaids, ka vecāku galvenais mērķis ir neļaut bērnam piedzīvot vilšanos, sarūgtinājumu. Mēs domājam, ka negatīvais pārdzīvojums salauzīs bērna likteni. Bet vai tā ir? Ko mēs atņemam bērniem, ja neļaujam piedzīvot vilšanos? Stāsta psiholoģe, somatiskā terapeite Rufina Kašapova.

Katrs vecāks zina, cik nepanesami dzirdēt bērnu raudam. Vēlme “drīzāk to izbeigt” ir pilnīgi saprotama un dabiska: cilvēka mazuļi ir neaizsargāti, bez pieaugušā palīdzības viņiem neizdzīvot, par to liecina visa mūsu evolucionārā pieredze.

Viss atkarīgs no bērna vecuma

Kamēr bērns ir mazs, jebkurš pārdzīvojums viņam ir ļoti nozīmīgs. Prieks, skumjas, sāpes – tās viņš izjūt ar visu savu būtību. Viņš nezina, ko nozīmē “paciesties”, “gaidīt”. Bērna atmiņā vēl nav pieredzes, kura pateiktu, ka notiekošais agrāk vai vēlāk beigsies. Tā dabā iekārtots: vecākiem jāskrien un jāglābj bērns, jo viņš nedrīkst ciest. Taču bērns izaug no mazuļa vecuma. Viņš uzkrāj pieredzi, mācās pagaidīt, tikt galā ar diskomfortu. Tāda prasme var nākotnē ļoti noderēt.

Kāpēc mācīties pacietību?

Prasmei tikt galā ar vilšanos nav nekāda sakara ar paradumu pastāvīgi paciest neērtības. Kad apzināti ignorējam savas vajadzības un vēlmes, tas samazina mūsu dzīves kvalitāti. Bet, ja grūtā situācijā varam savākties un nedaudz paciesties bez kaitējuma mūsu psihei - šāda pieredze padara mūs piemērotākus apstākļiem, māca elastību, saglabā spēkus.

Mēs plānojām šajā pavasarī strādāt vai atpūsties, bet tā vietā sēdējām mājās, un vēl nav skaidrs, ko darīsim vasarā. Taču mēs tiekam galā ar vilšanos, jo saprotam notiekošā jēgu. Mēs atzīstam, ka dzīve ir mainījusies, tā nav tāda, kā plānojām, un sākam to organizēt no jauna. Mēs reaģējam ar rīcību: sakārtojam māju, izdomājam sev nodarbes. Tas, kurš nesaprot, krīt histērijā vai depresijā, meklē vainīgos. Tas raksturīgi tiem, kuri nav iemācījušies pārdzīvot vilšanos.

Pieaugušais, kurš spēj pieņemt to, ko nevar mainīt, ātrāk un precīzāk atrod risinājumus, nekā tas, kam nav tādas prasmes. Šādiem pieaugušajiem ir bērnības vilšanās un to pārvarēšanas pieredze.

Iekļūstot sarežģītā dzīves situācijā, mēs sākam pārorientēties, rīkoties. To pašu dara bērns, ja mēs viņam nedodam gatavus lēmumus. Ja mēs neļaujam viņiem pašiem tikt galā ar notiekošo, bērni neiemācās veselīgu uzvedību nesaprotamā situācijā. Viņi gaidīs, ka kāds nāks un pateiks, ko darīt. Protams, runa nav par bērna vajadzību ignorēšanu vai apzinātu nolaidību.

Gadās, ka bērns piedzīvo vilšanos, bet pieaugušie saka: “Kas tevi sarūgtināja? Viss kārtībā, tas taču nav nekas nopietns!’’ Bērns to iztulko: “Tas, ko es jūtu, nav svarīgi”, un pārstāj balstīties uz savu uztveri.

Augšanas punkts

Vecuma krīzes ir laiks, kad bērns, šķiet, visu laiku ir vīlies: mūsos, apkārtējā pasaulē. Tāda spilgta ir trīs gadu krīze, kad mazuļi pārdzīvo par jebkuru jautājumu: “Negribu, es to nedarīšu! Dod!’’ Bērna pasaule mainās, mainās viņa spējas, prasmes un ķermeniskās iemaņas. Tādas pārmaiņas liek nopietni satraukties. Arī vecākiem ir grūti.

Ir divi vienkārši noteikumi, kas palīdzēs pārdzīvot šo un līdzīgus vilšanās periodus. Pirmkārt, tētim un mātei jārūpējas par sevi: jāatceras, ka viss pāries, jāļauj sev atpūsties, netiekties pēc nesasniedzamā ideāla. Otrkārt, neskatoties ne uz ko, pat ja ir ļoti grūti, jāpaliek kontaktā ar bērniem.

Mēs varam teikt bērnam: “Jā, mīļais, pasaule ir sarežģīta lieta. Tu gribi daudz, bet ne viss izdodas.” Atkarībā no tā, kā bērns izies cauri šiem pārdzīvojumiem, viņš iegūs tās vai citas prasmes, lai orientētos dzīvē. Dodiet iespēju mazajam cilvēciņam justies sarūgtinātam, dusmoties, strīdēties, izjust aizvainojumu. Citā izjūtu polā viņu gaida apmierinātība, iedvesma, prieks, gandarījums.

Ko darīt pieaugušajam tādā sarežģītā brīdī? Novērst bērnu no pārdzīvojumiem nav vērts: darot to, mēs rūpējamies par savu komfortu. Mums ir sāpīgi saskarties ar spēcīgajām bērna jūtām. Taču tās ir daļa no dzīves un iemācīties tās sadzirdēt un atšķirt - prasme, kas vēlāk noderēs.

„Pieaugušie var pajautāt bērnam: “Ko tu šobrīd jūti?” Ja viņš vēl neprot plaši izteikties, var uzdot jautājumu konkrētāk: “Tu esi apjucis?” Viņš vēl nezina to vārdu, bet pēc jūsu runas toņa prāta sapratīs, ko ar to domājat. Tiklīdz mēs iekšēji nosakām, kas ar mums notiek, izeja atrodas. Cilvēks ir tā iekārtots. Vecāki var palīdzēt bērnam šajos meklējumos. Galvenais ir nedarīt visu “darbu” viņa vietā.

Vai esmu pietiekami labs vecāks?

Kas mudina vecākus pasargāt bērnu no apjukuma un bēdām? Kāpēc daži no mums cenšas apmierināt visas bērna vēlmes, pat tās, kuras nenāks viņam par labu? Varbūt mums ir bailes, ka nebūsim pietiekami labi vecāki?

Ja bērns ir vīlies mammā vai tētī, tad šī pile nonāk vecāku vilšanās bļodā. Mēs šajā brīdī piešķiram mazulim milzīgu varu: tagad viņš vada mūsu apmierinātību ar sevi, ar savu kā vecāki lomu! To darot, mēs veidojam no viņa manipulatoru.

Bērnam ir tiesības rīkot skandālus. Bet mums ir tiesības viņam pateikt “nē”, pat tad kad viņš skandalē. Mūsu noteiktība ir nepieciešama pašam bērnam, jo paļauties var tikai uz kaut ko noteiktu un konsekventu. Ja vecāks nupat pateica “nē”, bet pēc mirkļa saka “jā” - uz viņu nevar paļauties. Uz nekonsekventu tēti vai māti nevar paļauties. Tas nozīmē, ka bērns var paļauties tikai uz sevi... un tāda doma gan var novest pie spēcīgas vilšanās...

Ja vecāki ir konsekventi, bērns viņos nevilsies. Viņš uztrauksies par konkrētu situāciju: “Es gribēju, bet man neizdevās.” Taču vecāku tēls paliks stiprs, drošs. Ar tādiem vecākiem bērns varēs pārdzīvot jebkādu trauksmainu situāciju, jebkuru krīzi, un kļūstot pieaudzis, būs tas, kurš atradīs izeju pat vissarežģītākajā situācijā.