12 bērnu tēva Pētera Leiškalna atziņas par bērniem un tēva lomu

Tēva dienas festivālu jau ceturto gadu pēc kārtas organizē Latvijas vecāku organizācija “Mammamuntetiem.lv”. Festivāls sāksies plkst. 12.00 ar svētku gājienu no Brīvības pieminekļa, kas tālāk vedīs līdz Vērmanes dārzam, kur līdz plkst. 17.00 notiks dažādas aktivitātes visai ģimenei. Pasākuma programmai un jaunākajām aktualitātēm var sekot līdzi šeit – Tēva diena

Kad Pēteris Leiškalns atbild uz jautājumu “Cik jums ir bērnu?”, daudzi domā, ka viņš mānās. Tiešām divpadsmit?! Pirmajā laulībā, kas bija 30 gadu ilga, dzimuši trīs dēli un septiņas meitas, no kuriem vecākajam dēlam Kristam nu jau ir 41 gads, bet jaunākajai atvasei – meitai Emīlijai – 22 gadi. Bērni jau tik lieli, ka arī pašiem ir ģimenes un sagādājuši to prieku, ka Pēteris ir vectētiņš 14 mazbērniem, no kuriem vecākajam jau 20 gadu. Kā stāsta Pēteris, lai arī ģimene ir tik liela, tas nekad viņu nav apgrūtinājis, gluži otrādi – radījis milzu prieku un lepnumu.

Ar cik lielu uzmanību viņš gādā par vecākajiem bērniem un visiem mazbērniem, ar tikpat lielu mīļumu viņš lolo savus jaunākos bērnus, kas dzimuši otrajā laulībā, – septiņgadīgo Jēkabu un četrgadīgo Beatrisi. Par pašu mazāko brāli un māsu prieks bijis arī pārējām Pētera atvasēm. „Pēc šķiršanās ar pirmo sievu kādu laiku biju tāds kā izstumtais no ģimenes, bet laiks gāja uz priekšu un pie jaunajiem apstākļiem pieradām. Kad pieteicās Jēkabs, vecākie dēli un meitas bija sajūsmā. Viņi bērna dzimšanu uztver kā pozitīvu notikumu neatkarīgi no blakus apstākļiem, kas varbūt skāra manas attiecības ar bijušo sievu,” “Mammamuntetiem.lv” atklāj Pēteris Leiškalns un dalās atziņās par bērniem, ģimeni un tēva lomu.

Bērni motivē uz sasniegumiem

“Ar pirmo sievu apprecējos, kad mums abiem bija 18 gadu. Bijām jauni. Tad šķita, ka visi ceļi vaļā, esi vesels un stiprs, šķita, ka dzīvē viss ir iespējams, tāpēc daudz bērnu nelikās nekas ārkārtējs, kā to uztver mūsdienās. Mana vīzija bija tāda, ka mūsu ģimenē būs četri vai pieci bērni. Tā kā arī es esmu audzis piecu bērnu ģimenē, domāju, ka tas ir tikai normāli, ja ir tik daudz brāļu un māsu. Kad mums bija piedzimuši pieci bērni, drīz vien pieteicās arī sestais, un, ja godīgi, viens bērns vairāk neko daudz ikdienā nemainīja. Līdzīgi bija ar pārējiem. Ja esi pieradis pie deviņiem bērniem, tad kāpēc ne desmito? Katrs no viņiem ir īpašs un liela laime. Bērni palīdz īstenot sapni par labāku nākotni, jo vienmēr motivē uz sasniegumiem.”

Daudzbērnu ģimenē viens par visiem, visi par vienu

“Daudzbērnu ģimene – tā ir kā neliela kopiena, kurā viens ir par visiem un visi – par vienu. Pēc personīgās pieredzes varu teikt, cik labi ir tad, kad ir brāļi un māsas, uz kuriem vienmēr vari paļauties. Ja tagad varbūt kontaktējamies retāk, vienalga – esmu drošs, ka būs cilvēki, kas mani atbalstīs, kad vien vajadzēs. Bērni nekad nav pārmetuši, ka viņu ir tik daudz un ka kādam kaut kā pietrūktu. Vienmēr uztvēruši to kā pozitīvu dzīves apstākli – blakus ir tik daudz savējo. Vienmēr būs kāds, kas pažēlos, samīļos, atbalstīs.

Un tagad, kad pašiem ir savas ģimenes, liels pluss – ir, kas pieskata bērnus, ja tas nepieciešams. Piemēram, vecākā meita Linda ar vīru bieži dodas komandējumos, un kur atstāt bērnus? Pavisam vienkārši – kāda no māsām vai brāļiem noteikti varēs uzņemties šīs rūpes. Pats esmu šo iespēju izmantojis – lai gan reti, bet ir bijuši gadījumi, kad mani lielie bērni pieskatījuši manus pašus mazākos.”

Bērni ir lieli palīgi

“Bērni ir neatsverama palīdzība arī mājas darbos. 90. gados sākām būvēt sev māju, pašu rokām. Vecākajam dēlam bija 15 gadu, un abi kopā diezgan daudz paveicām. Savukārt meitas palīdzēja mammai mājas darbos – tīrīja, gatavoja ēst. Tas viss negūlās tikai uz maniem un sievas pleciem. Piecpadsmit gados dēls arī sāka pats pelnīt. Tajā laikā rakstīju laikrakstam “Atmoda”, un sākotnēji dēls palīdzēja man drukāt uz rakstāmmašīnas, vēlāk – pats sāka rakstīt un nodrošināt sev iztiku.”

Par daudzbērnu ģimenēm joprojām ir stereotipi

“Viens no nepatīkamākajiem stereotipiem par daudzbērnu ģimenēm ir tāds, ka tās ir nelabvēlīgas un vecāki visdrīzāk ir dzērāji. Ja godīgi – pa visu savu mūžu neesmu izdzēris tik daudz alkohola, cik cits varbūt vienā vakarā. Par laimi, maniem bērniem nenācās klausīties no citiem bērniem un apkārtējiem tamlīdzīgus pārmetumus. Varbūt tie arī izskanēja, taču viņi neņēma tos galvā, ļoti labi apzinoties daudzbērnu ģimenes plusus.
Kā viena no manām meitām stāstīja – viņas klasesbiedrene, kura bija vienīgais bērns ģimenē, pat apskaudusi viņu par to, cik jautri iet, kad ir brāļi un māsas. Tajā pašā laikā, ja kāds klases vai skolas biedrs kādu no bērniem aizskāra, viņam bija, kas palīdz tikt galā ar sarežģījumiem, – brāļi un māsas, ar kuriem varēja izrunāties, kas uzklausīja un palīdzēja atrisināt problēmas. Tā teikt, draugu viņiem netrūka, jo bija labi sabiedrotie cits citam.”

Būt daudzbērnu ģimenei izmaksā ļoti dārgi

“Būt daudzbērnu ģimenei nav finansiāli viegli. Īpaši mūsdienās – tas ir ļoti dārgi. Savā ziņā ir pareiza taktika, ja pāris vispirms uzlabo savu materiālo stāvokli un tikai tad domā par bērniem. Vienīgi statistika rāda, ka tad, kad šī materiālā labklājība ir sasniegta, bērni kaut kā nerodas. Tāpēc, kā ir pareizāk, nav iespējams pateikt, taču ir skaidrs: ja tev ir bērni, tad galvenais uzdevums – nodrošināt viņiem iztiku. Grozies, kā gribi, bet, ja tev ir bērni, rēķinies, ka vajag katru no tiem aprūpēt un nodrošināt, lai viņš ir paēdis un apģērbts.

Esmu strādājis par taksistu un sētnieku, bet mans sapnis bija kļūt par ārstu, tāpēc paralēli darbam vēl studēju medicīnu. Vēlāk arī strādāju par ātrās palīdzības feldšeri, kura alga bija nežēlīgi maza. Smieklīgi ir tas, ka ātrās palīdzības šoferis pelnīja četras reizes lielāku algu, savukārt man bija autovadītāja kvalifikācija, varēju būt viņa vietā, tomēr kādu laiku turējos pie saviem sapņiem. Taču šis laiks bija īss. Kļūt par ārstu – tā bija manas jaunības iegriba. Ātri sapratu, ka ar to nevaru ģimeni uzturēt.

Viena no izvēlēm, kas jāizdara, kad kļūsti par tēvu, – nevari atļauties strādāt to darbu, ko gribi, bet jādara tas, ar ko vari nodrošināt savu ģimeni. Vēl viens tēva uzdevums – samierināties ar valsts varas pārstāvju attieksmi pret ģimenēm ar bērniem. Zināms, ka pabalstu sistēma nav nekāda iepriecinošā, tāpēc gribot negribot jārēķinās, ka finansiālais atbalsts ģimenē tomēr ir un paliek vecāki.”

Ģimenei nepieciešams vismaz viens kopīgs vaļasprieks

“Tēvam – vienalga, kāda būtu rocība, – saviem bērniem ir jānodrošina pilnvērtīgs brīvdienu piepildījums. Varbūt finansiālu apsvērumu dēļ maniem bērniem nebija tik daudz lietu kā citiem, un dažādos aspektos viņi to izjuta, bet mums bija svarīgi, lai visai ģimenei ir viens hobijs. Galvenais, lai vismaz viena brīvdiena nedēļā tiek pavadīta visiem kopā ārpus mājas. Tas viņus vienmēr ir pozitīvi uzlādējis.

Laika trūkuma un arī finansiālās situācijas dēļ nebija iespējams katru bērnu sūtīt uz kādām īpašām individuālām nodarbībām talantu attīstīšanai, daudz vieglāk bija, ja mums visiem ir viena kopīga nodarbošanās, un tā bija slēpošana. Ziemā reizi nedēļā braucām uz Bulduriem slēpot uz kalna vai Bulduru mežā, no kura netālu dzīvojām, slēpojām ar distanču slēpēm. Meita stāstīja – par spīti tam, ka ar finansēm mums bija, kā bija, pabijām Karpatos, vasarās braucām arī ar ūdensslēpēm un piedalījāmies tādās aktivitātēs, ko citu ģimeņu bērni nemaz nebija piedzīvojuši. Kas ir pats labākais – slēpošana mūs vieno joprojām! Ik pa laikam ar kādu no bērniem un mazbērniem dodamies uz tuvāku vai tālāku klanu un baudām ziemas priekus.”

Tēvs ir atbildīgs par bērnu nākotni un izglītību

“Tēvs ir tas, kurš atbild par savu atvašu nākotni, tāpēc bērnos jārada apziņa, ka ir jāmācās. Pirmkārt, tas jārāda ar savu piemēru. Esmu ieguvis četras augstākās izglītības – kā ārsta palīgs, kā sociālais darbinieks un maģistra grādu gan tiesībzinībās, gan ekonomikā. Strādājot un audzinot bērnus, paralēli esmu studējis, tāpēc bērni vienmēr ir redzējuši, cik liela nozīme dzīvē ir izglītībai. Tas ir svarīgs instruments labākai nākotnei.”

Ar gadiem tētis kļūst sirsnīgāks

“Kad biju jauns, biju liels maksimālists un kā tēvs stingrāks savās prasībās, vecākie dēli un meitas auga diezgan lielā disciplīnā, ievērojot manu kārtību un noteikumus. Ar gadiem esmu kļuvis tolerantāks un sirsnīgāks. Jēkabam un Beatrisei (jaunākie Pētera bērni – “Mammamuntetiem.lv”) vispirms veltu mīļumu, un tikai pēc tam seko kādi audzināšanas noteikumi. Iespējams, esmu nonācis jau līdz vectētiņa filozofijai. Ja apgalvo, ka vecāku lieta – būt stingriem, tad vecvecāki ir tie, kas mazbērnus tikai mīļo, jo viņu audzināšana ir vecāku, nevis vecvecāku atbildība. Teorētiski jau piederu pie vecvecāku vecuma grupas, varbūt tāpēc pret saviem jaunākajiem bērniem tā arī izturos – mazāk stingrības un prasību, vairāk sirsnības. Ja vecākos bērnus vēl centos pats veidot par personībām, viņus stingri mācot un audzinot, tad jaunākajiem ļauju pašiem izaugt par personībām, kādas viņi vēlas būt.”

Ir vērts izmantot radu atbalstu

“Ja tev ir bērni, neaizmirsti uzturēt labus kontaktus ar saviem radiem! Viņi palīdzēs ne tikai grūtā brīdī ar atbalstu, bet arī, ja nu gadījumā kādam ir lauki, var bērnus pa vasaru aizsūtīt pie viņa. Tā es savējos pa vasaras brīvlaiku sūtīju pie māsas. Palīdzēja viņai lauku darbos un varēja izbaudīt lauku dzīvi, bet mēs ar sievu – atpūsties.”

Jo vairāk bērnu, jo grūtāk atcerēties gaviļdienu datumus

“Kad ir daudz bērnu, nav nekāds brīnums, ka ik pa laikam sanāk sajaukt bērnu vārdus. Lieni nosaukt par Elīnu vai otrādi. Arī jubilejas ir gadījies aizmirst. Proti, kad bērni bija mazi, tad gan ne, jo mazie jau paši ļoti labi atceras, kad ir dzimšanas diena, un vecākiem atgādina, ka šis datums tuvojas. Cits stāsts, kad bērni ir lieli. Un, ja viņu ir divpadsmit, katram divas svinamdienas gadā, mūsu pulkam vēl piepulcējas bērnu otrās pusītes un viņu bērni... Sanāk, ka mēnesī vismaz četras svinēšanas! Apsveikt katru – tas ir tikpat kā neiespējami, bet neviens no mums īpaši nepārdzīvo, ja nu kāds ir aizmirsis to izdarīt. Jebkurā gadījumā – apsveicēju loks ir tik plašs, ka var pat nepamanīt, ka kāds aizmirsis piezvanīt vai atsūtīt īsziņu. Kā arī – labi, ka ir tāds portāls “Draugiem.lv”, kas atgādina par kāda jubileju.

Turklāt, ja ir tik daudz bērnu un mazbērnu, tad ziemās mūsu saimei sanākt kopā ir praktiski neiespējami. Jo kur gan mēs tik daudz varam ietilpt? Varat iedomāties, kāds pūlis mēs esam, ja saskaita kopā vecāko bērnu ģimenes! Mūsu kopā sanākšana ir iespējama tikai ārā, pagalmā. Tāpēc vismaz vienam no visa bara ir jābūt tādai vietai, kur mūs visus uzņemt. Par laimi, meitai ir liels dārzs ar lielu nojumi un, protams, ar atrakcijām pašiem mazākajiem. Tad vismaz reizi gadā vasarā cenšamies visi satikties.”

Bērni ir dzīves lielākais prieks un lepnums

“Kas vispār dzīvē var dot prieku? Sievietes, daba, arhitektūra, mūzika, bet jāsaka, kā ir, – pati svarīgākā vērtība dzīvē un lielākais prieks, lai gan arī reizē lielākais rūpju objekts, ir bērni. Skaties, kā viņi aug, un priecājies, lepojies. Pat ja brīžiem klājas grūti, saproti, ka tā dzīvē notiek – pēc kāpumiem ir kritumi un viss nevar būt tikai rožu dārzs. Vērojot tagad pašu mazāko atvasi, kurai četri gadi, brīnos, ko tik viņa nav iemācījusies un prot savā vecumā. Esmu tēvs ar bagātu pieredzi, bet joprojām sajūsminos par katru no saviem bērniem. Viņi katrs izauguši un izaugs par brīnišķīgām personībām. Vislielākā veiksme kā tēvam – saprast, ka tavi bērni ir atraduši tikpat jaukas otrās pusītes sev blakus un mazbērni arī aug par gudriem un talantīgiem cilvēkiem.”