Viņi bija nomocīti mežonīši. Tagad ir jauki šuneļi
Tas notika 16. decembrī, kad pilnīgi visi – gan patversmes darbinieki, gan esošie suņi, gan četrkājaino jaunpienācēju bariņš no Viesatas - bijām šokā. Mēs, darbinieki, par to, ka pirmo reizi redzējām tādā ārprātā dzīvojošus suņus un pirmo reizi mums patversmē uzreiz nācās uzņemt 48 rējējus (plānots bija maksimums 20-25), “Labo māju” jau tobrīd esošie 100 rējēji bija pārsteigti, ieraugot tādu kvantumu mazu, baltraibu šuneļu, nu un paši atbraucēji bija izbīlī – kur nonākuši, kas nu tagad būs.
Todien Pārtikas un veterinārais dienests pielika punktu gadiem ilgušām šausmām kādas sirmgalves mājās Jaunpils novada Viesatas pagastā, kur suņi, nelaisti ārā, dzīvoja savos mēslos, vairojās, kodās, grauza kucēnus.
Vairāk iinformācijas atradīsiet šeit.
“Jaunpils šausmiņu” ceļš pretim normālai dzīvei
Nemaz neslēpsim, sākotnēji mūs visvairāk nomāca doma, ka dienā, kad suņi tiks konfiscēti un valsts juridiski nodos viņus patversmei, lielāko daļu dzīvnieku nāksies iemidzināt. Gadiem dzīvojot telpās un redzot tikai vienu sirmgalvi, suņi būs neadekvāti. Par laimi – lielu, lielu laimi - nu jau mūsu viesatnieki jeb kā nereti viņus ķircinoties dēvējām par “Jaunpils šausmiņām” (galvenoties neiedomājamo kaku kalnu dēļ, ko rējēji spēja “saražot”, bet kopēji tik spēja vākt) ir adekvāti! Dažs vairāk, cits mazāk, taču suņi ir socializējami un viņiem spēsim piedāvāt jaunu dzīvi. Nelielai daļai jaunā dzīve jau ir sākusies pirms pāris dienām, proti, uz mājām devušies vairāki kucēni, uz kuru juridisko brīvību nepacietīgi gaidīja jaunie saimnieki, taču vēl pulciņš suņbērnu gaida rokas, sirds un mājas piedāvājumu. Mājup devusies arī 8 gadus vecā Kerija, ceļa jūtīs tuvākajās dienās būs gadu vecā Minnija.
Atskatoties divu mēnešu pagātnē jāteic, ka pirmais mēnesis aizritēja smagi. Šuneļi par pēkšņo vides maiņu bija šausmās; viņus atblusot, attārpot – tas bija pielīdzināms varoņdarbam. Katrs no 40 pieaugušajiem rējējiem centās izvairīties no cilvēka, tomēr noķerts, no bailēm apčurāja, apkakāja kopējus, arī kost centās. Bet pret parazītiem bija obligāti apstrādājami un, mīļie, tās šausmas blusu, cērmju, lenteņu un citu mošķu veidā, kas no šuneļiem nāca nost un ārā, var pielīdzināt šausmu filmu biedējošākajiem skatiem...
Patversmē meklējām stūru stūrīšus, kuros rējējus izmitināt pa vienam, diviem, jo tikai nošķirti viņi sāka pārvarēt bailes, atvērties un atklāt katrs savas rakstura iezīmes. Tā dažu dienu laikā pāris agresīvākie kodējvīreļi, kuri pārējos uzvilka bailēs uzbrukt cilvēkiem, nošķirti drīz vien atklājās kā vislielākie bučmūlīši.
Par problemātiskāko socializācijas aspektu uzskatījām suņu iemācīšanu dabiskās vajadzības kārtot ārā, nevis kad ienāk prātā un kur ienāk prātā, kas varētu būt galvenais klupšanas akmens viņus, istabas sunīšus, iekārtot tālāk. Taču liels bija mūsu pārsteigums pamanot, ka nošķirti, liela daļa rējēju ne vien centās kārtoties vienā stūrīti, bet arī cietās līdz pastaigu laikam.
Nu bet iespēja iepazīt pasauli aiz patversmes durvīm – tas bija kaut kas! Daļa no suņiem bijīgi nāsīs vilka svaigo gaisu, daļa neizpratnē lūkojās uz sniegu un bikli bakstīja to vispirms ar ķepu, tad purneli, vēl daļa kā apburti lūkojās debesīs un sākumā baidījās no katras vēja pūsmas. Kad atkusnis peļķes “sanesa”, daži pa tām priecīgi spriņģoja kā ganībās izlaisti jēriņi.
Pirmo reiz apliktās kaklasiksnas sākumā visiem traucēja, tās centās nokasīt, norīvēt, viens otram nograuzt. Pirmie soļi pie pavadām lielai daļai bija šausmu notikums – neiešu, ne soli nesperšu, par grīdas flīzi kļūšu, tikai ne tās jocīgās auklas vilkts kur iešu. Nedēļām šuneļi tika uz rokām nesti ārā, par laimi visi viņi svarā līdz 10 kilogramiem.
Apēsti 450 kg barības, izmēzta pustonna kaku
Ja vien darba dunā mums būtu iespējams precīzi svērt un mērīt viņu apēsto un izvadīto laukā, tad skaitļi būtu precīzāki, nu bet aptuveni tas izsakāms šādi: divu mēnešu laikā vismaz 450 kilogrami sausās barības ir apēsti, pustonna kaku izšķūrēta, divi spaiņi padsmit centimetrus garu cērmju mudžekļu ir iznīdēti, vairākas garu nagu liekšķeres izslaucītas, visa patversme ar blusām aplaista un tad iznīdēto asinssūcēju skaitu kādā mērvienībā pat nav iespējams minēt. Ir izārstēts kašķis, demadekoze, ausu iekaisumi, sadakterētas savstarpējos kautiņos vēl mājās gūtās brūces. Šuneļi ir attārpoti, atblusoti, vakcinēti, čipēti, sakopti zobi, sterilizēti (teju visas kucītes bija grūsnas un, tā kā pieredze ar Mārupē konfiscētajiem Jorkšīras terjeriem liecināja, ka tuvradniecībā dzimuši kucēni visbiežāk ir kropli: neattīstīti, ar vilku rīklēm utt., tāpēc centāmies nepieļaut dzemdības, lai bērneļus nenāktos eitanizēt). Vienai sunītei alerģijas dēļ joprojām jālieto tikai alerģiskā barība un vēl jāturpina ārstēt ļoti smags ausu iekaisums.
Pa šo laiku trīs suņi ir eitanizēti: viens kucēns ar ģenētisku anomāliju – neesošiem dzimumorgāniem; viens kucēns, kuru nokāva parazītu kvantums, proti, pusdzīvs tika iemidzināts no organisma intoksikācijas un viena vecāka sunīte, kurai pie sterilizācijas atklājās audzēji ar dziļām metastāzēm un audu atrofiju.
Viena sunīte pasaulē laida četrus mazuļus, par laimi pilnīgi veselus, vēl divas ir gaidībās, jo viņu vecuma un veselības stāvokļa dēļ dakteri neiesaka sterilizāciju...
Vau-paldies jums!
Vēlamies teikt lielum lielu paldies par atbalstu un palīdzēšanu šuneļu uzturēšanā visiem, visiem, kuri decembra nogalē atsaucās mūsu palīdzības lūgumam! Segas, palagi, autiņi, avīzes – viss ir izlietots un nekādi uzkrājumi neveidojas joprojām. Kaklasiksnas sagrauztas un atkal jaunas apliktas. Barība, konservi – nu jūs jau paši saprotat...
Valsts par suņu pārturēšanu, kamēr ilga to konfiskācijas process, patversmei sedza izdevumus, tiesa, tikai atsevišķās pozīcijās, tāpēc bez maldināšanas varam teikt: bez cilvēku atbalsta naudā un graudā teju aplolot katru no bijušajiem “kakulāčiem” mēs nespētu.
Tāpēc “PALDIES!” par atbalstu Agitas Putānes, Saulītes, Kristapas, Bernardes, Zeltu, Strazdiņu, Rozēnu, Vilbergu, Stašānu, Klodānu, Laubergu, Timofējevu, Kovaļčuku, Proskūrovu un daudzām citām ģimenēm! Paldies daudzajiem darba kolektīviem un katram, katram individuālajam atbalstītājam, kurus visus nespējam nosaukt vārdā! Paldies arī mūsu pastāvīgajiem brīvprātīgiem par izpratni un iesaistīšanos, jo vairākas nedēļas patversmes ierastais dienas ritms bija izjaukts. Kā nekā līdz ar viesatnieku ierašanos “Labajās mājās” tika uzstādīts vēl nebijis vienlaicīgi uzturēto suņu rekords – 148! Paldies arī ziedotājiem Tukuma patversmei – sirmgalves mājās atstātās trīs sunītes ir sterilizētas!
Drīzumā patversmē uzsāksim Viesatu suņu socializājas kursu kinologa vadībā. Un te nu atkal bez brīvprātīgo palīdzības neiztiksim. Tāpēc, lūdzu, sekojiet informācijai un nāciet talkā šuneļus no mežonīšiem padarīt par “cilvēkiem”, proti, adekvātiem, audzinātiem suņiem. Mums ir vēl pāris sunīši, kuri komunikāciju ar cilvēku grib sākt caur košanu, ir vairāki, kuriem jāiemācās nebaidīties iet pa ielām, uzturēties svešu cilvēku pilnā vidē un daudz kas cits. Bez jūsu palīdzības suņu socializācijā daudziem “Labās mājas” var palikt par pēdējām mājām, jo gribētāju adoptēt uzvedībā neadekvātus suņus nav.
Vau-paldies mums!
Un visbeidzot. Parasti mēs, darbinieki, paši par sevi nerunājam. Strādājam un strādājam, uzmundrinājumu gūstot no apmeklētāju teiktā : “Paldies par darbu!” un laimīgajiem stāstiem no bijušajiem iemītniekiem. Taču šoreiz, tā teikt, izmantojot dienesta stāvokli, ļoti gribas pašiem ar sevi palepoties.
Neslēpsim, šoku par situāciju patversmēs nevarējām pārvarēt vairākas dienas, īsti pat nesaprotot, no kura gala sākt, ko un kā darīt. Tad sanācām kopā un lēmām: ejam vieglāko ceļu, proti, tikai pārturam dzīvniekus līdz konfiskācijai un tad viņus kā neadekvātus dakteri likvidēs vai tomēr “noliekam savas vieglās dienas” un pacīnamies par viņiem. Lēmums bija zibenīgs un vienbalsīgs. Pārpilnā patversmē atrast vietu teju 50 suņiem, nenobīties no viņu agresīvās uzvedības un mošķu pilnajiem izkārnījumu kalniem, nepagurt, neskatīties pulkstenī, ģimenēm Ziemassvētkos pateikt: es strādāju.... Bet mēs to izdarījām un izturējām! Kopā ar mūsu uzticamākajiem brīvprātīgajiem - paldies jums par steigšanu palīgā pēc saviem darbiem, par atliktajām gada nogales izklaidēm!
Kadru mainība patversmēs ir gana liela, jo darbs ir fiziski, morāli smags un niecīgi atalgots. Ir brīži, kad gadījuma cilvēki patversmē piestrādā, taču šobrīd atkal “Labajās mājās” ir komanda! Komanda, kas dzīvnieku labā kalnus var gāzt! Un arī tas nebūtu iespējams bez jūsu - mūsu atbalstītāju līdzdalības. Tāpēc, lai arī skan banāli, tomēr kopā mēs visi tiešām esam spēks par labāku dzīvi Latvijā arī suņiem un kaķiem!...
