Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121), Fid:13, Did:0, useCase: 0


Ko nācies pārdzīvot kaķiem. Mūsu mīluļu tumšā pagātne

Redakcija
Redakcija

Mājas... Mājīgums.... Kādas asociācijas izraisa šie vārdi? Ērts dīvāns, šūpuļkrēsls, mīksts paklājs, iespējams, arī sprēgājoša uguns kamīnā vai plītī... Un, protams, mazs kamolā saritinājies kaķītis, kas klusi murrā. Šis mīlīgais mājdzīvnieks jau sen tiek uzskatīts par pavarda sargātāju. Taču, pirms iekarot vispārīgu mīlestību, kaķiem bijis daudz kas jāpārdzīvo.

Nevienam nav noslēpums, ka kaķi cilvēki mīlējuši jau pirms simts un tūkstoš gadiem. Senajā pasaulē kaķis bija galvenā panaceja pret grauzējiem. Vēlāk tas tika godināts kā dzīvnieks, kas nes veiksmi un pat tika pielīdzināts dieviem- atcerēsimies senās Ēģiptes auglības dievieti Bastu.
Taču arī pirmie minējumi par kaķa viltību pieder senatnei. Ēzopa leģenda vēsta par kaķi, kas pārģērbies par dziednieku, lai iekļūtu pie vistām un aprītu tās. Šis stāsts savulaik tika piesegts ar mītiem par kaķiem- labdariem, kuru viltība, atšķirībā no Ēzopa varoņa, tika tulkota kā smalks prāts, nevis ļauna daba.

Viss mainījās līdz ar inkvizīciju laikmeta atnākšanu. Viduslaiku sākumposmā Eiropā kaķu populācija bija sevišķi izplatīta. Tur pūkainie radījumi tika ievesti jau tālā senatnē. Ar laiku kaķu savairojās tik daudz, ka cilvēkiem ne vienmēr bija iespēja tos turēt pie sevis mājās. Tā radās veseli bari klīstošu pūkaino bezpajumtnieku, kuri līdz ar žurkām pilsētniekos radīja nicinājuma un riebumu.

XIV gadsimta vidū sarakstītās poēmas "Vision of Piers Plowman" prologa vietā bija leģenda: peles, kas nogurušas no kaķa uzbrukumiem, nolēma tam pakārt kaklā zvaniņu, lai jau pa gabalu dzirdētu tā tuvošanos. tomēr nevienai pelei nebija drosmes tuvoties kaķim, lai izpildītu šo lēmumu. Un tad viena gudra pele teica: "Pat ja mēs uzkārsim šim kaķim zvaniņu kaklā, vai viņa kaķēns arī mums nevarēs tuvoties?"

Kad šī poēma parādījās, cilvēkiem prologa varoņi asociējās ar pie varas esošajiem ļaudīm: "kaķis" bija tolaik Anglijā valdošais karalis Edvards III, "kaķēns"- viņa mazdēls Ričards II, bet "peles"- vienkāršie ļaudis.
Gadsimtu vēlāk nekārtības ap Skotijas troni arīdzan bija savdabīgi leģendas atspoguļotāji: kad tika gatavota sacelšanās pret karali Jēkabu III un viņa favorītiem, grāfs Agnuss teica: "Es būšu tas, kurš uzkārs kaķim kaklā zvaniņu!" Un kaut arī notikumiem bija tīri politisks raksturs, kopš tā laika kaķis iemantoja ļauna un blēdīga radījuma reputāciju.

Sakari ar elles spēkiem, sātanisms, melnā maģija- tas viss tika piedēvēts iepriekš dievinātajam dzīvniekam. Pirmoreiz rakstībā pieminētajā soda izpildē par buršanos teikts: "Agnese Voterhausa un viņas meita Džoana tika pieķertas burvestībās kopā ar viņu kaķi, sauktu par Sātanu." Un līdz pat pēdējai eksekūcijai par buršanos, kas notika 118 gadus vēlāk pēc Voterhausu sodīšanas, kaķi, īpaši melnie, tieši tāpat tika pakļauti 'vajāšanām, spīdzināšanām un mokošām soda izpildēm.

Kaķa pakāršana vai sadedzināšana- šo sižetu kā uzvaras pār ļaunumu simbolu savās gleznās attēloja daudzi Renesanses laikmeta mākslinieki, piemēram, Breigels vecākais. Naida un māņticības uzliesmojums deva grūdienu arī literatūras attīstībai: bija uzrakstīts milzums pasaku un dzejoļu par raganām un viņu četrkājainajiem palīgiem. Pats slavenākais darbs- Boldvina poēma "Sargies no kaķa". Protams, ka "antikaķiskās" mākslas uzplaukums lika cilvēkiem aizmirst XIV gadsimta dzīvespriecīgo pasaku par nabaga Diku Vitingtonu, kuram tieši kaķis atnesa veiksmi un laimi.

Par laimi inkvizīcijas, ugunskuru un karātavu laikmetam pienāca beigas. Ļaudis pamazām pārstāja ticēt raganām un burvjiem, līdz ar to arī viņu attieksme vienam pret otru kļuva draudzīgāka un mazāk cietsirdīga. Tomēr kaķi nevarēja lepoties ar to pašu: ar viņiem apgājās tikpat cietsirdīgi kā iepriekš. Un tagad jau nevis par potenciālajiem sakariem ar pašu nelabo, bet gan māņticības dēļ, kura nekur nebija pazudusi. Piemēram, ļoti ilgi tika uzskatīts, ka jaunas mājas celtniecības laikā sienā iemūrēts dzīvs kaķis ir aizsardzības simbols pret grauzējiem, slimībām un pat laupītājiem. Un šis nebūt nebija vienīgais ticējums, kas skāra nabaga dzīvniekus.

Tikai XIX, XX un XXI gadsimtos kaķim tika atdota cilvēku cieņa un mīlestība. Kaķis atkal ir miera, laimes un ģimeniskuma simbols. Un ne tikai ģimeniskuma, daudzi tālbraucēji kuģi uz borta ņem kaķi, lai pievilinātu labu laiku un bezvēju. Bez kam kaķis ir vienīgais dzīvnieks, kuram ir atļauts atrasties gan kristiešu, gan musulmaņu dievnamos.

Paskatoties uz savu murrājošo mīluli, katrs no mums droši vien būs pārsteigts: kā gan kādreiz varēja neieredzēt tik brīnišķīgus dzīvniekus? Un vai tiešām ticējumi- tas ir tik svarīgi? Tomēr ieraugot melnu kaķi pārskrienam pār ceļu, arī mēs pārspļausim pār plecu. Tā teikt- drošs paliek drošs.

Tas ir inetersanti

Ja neticat, ka pasauli spēj mainīt viens vienīgs kaķis, tad acīmredzot neko neesat dzirdējuši par Ahmedabadu – kaķi, kura dēļ izcēlās skandāls starp ASV un Pakistānu, Sniedziņu – kaķi, kurš palīdzējis notvert dučiem noziedzinieku, un Tiblzu – kaķi, kas izbeidza veselas sugas pastāvēšanu.

Tie ir tikai daži no 100 kaķiem, kas aprakstīti šajā grāmatā, godinot kaķu ieguldījumu zinātnē, vēsturē, mākslā, valsts pārvaldē, reliģijā un citās jomās. Lasot uzzināsiet par siāmieti, kas sarakstījis divus pētnieciskos darbus fizikā, kaķi, kurš pabeidzis koledžu, un kaķeni, kas sarakstījusi fūgu. Iepazīsiet arī kaķus, kas iedvesmojuši izcilus literatūras un klasiskās mūzikas šedevrus, un peļu junkurus, kas izglābuši savu saimnieku dzīvi.

Grāmata "100 kaķi, kas mainīja pasauli. Patiesi stāsti par izciliem kaķiem" ir piemineklis visiem inteliģentajiem, drosmīgajiem un mīlošajiem kaķiem.

Grāmata izdota Apgādā Zvaizgne ABC un nopērkama visās Apgāda grāmatnīcās.