Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121), Fid:13, Did:0, useCase: 0


Cik maksā cilvēku nežēlība?

Redakcija
Redakcija

Cik maksā cilvēku nežēlība?
Foto: Rihards Apškrūms

Šis varētu būt Ziemassvētku stāsts, ja vien būtu noticis Ziemassvētkos. Taču tas notika oktobra vidū, kad kādā pēcpusdienā dēls pārnāca no skolas ar mazu kaķēnu azotē. Viņš kopā ar saviem klasesbiedriem bija izglābis mazo pūkaini no nežēlīgas vārnas asā knābja, kura centās sagādāt sev lepnas vakariņas. Taču, pateicoties bērnu labsirdībai un līdzcietībai, viņai tas neizdevās.

No nežēlīgas nāves kaķēns it kā izglābts, taču ko darīt tālāk? Nevar taču vienkārši aizdzīt vārnu un atstāt mazo murrātāju likteņa varā. It sevišķi, ja skaidri redzams- kaķēnam cilvēki nav sveši, viņš ar tiem jau ir saskāries un āra apstākļos īsti nemāk izdzīvot.

Tā nu padzirdījuši kaķēnu ar siltu pienu, nospriedām, ka tas jāved uz dzīvnieku patversmi, lai mazais pūkainais brīnumiņš varētu atrast sev jaunas mājas. Te gan jāpiebilst, ka tas nav nemaz tik vienkārši. Lielākoties dzīvnieku patversmes ir pārpildītas un labākajā gadījumā tiek uzņemti pamesti suņi, jo tiem ir vismaz kaut kāda cerība atrast jaunus saimniekus. Ar kaķīšiem ir citādāk, sevišķi, ja tas izrādījies sieviešu dzimtes...

Apzvanījuši vairākas Rīgas patversmes, sapratām, ka brīvu vietu pagaidām nav Taču mums ieteica vērsties Dr. Beinerta diennakts veterinārajā klīnikā (Rīgā, Ģertrūdes ielā 101), kur bez dažādām ārstnieciskām procedūrām tiek piedāvāts dzīvnieku arī izmitināt uz dažām dienām. Nu ko, domāts- darīts. Dodamies uz minēto klīniku. Nonākot tur, pēc ārsta apskates saprotam, ka viss nebūt nav tik vienkārši, kā sākotnēji šķita. Izrādās, mūsu mazajam bārenītim ir lauzts gūžas kauls un pakaļējā kreisā kājiņa ( tāpēc arī mazais pūkainis nespēja aizbēgt no vārnas knābieniem). Bet tādu kaķīti patversmē neviens neņems. Kā paziņo dakteris, ir tikai divi varianti- vai nu dzīvnieciņu iemidzināt vai arī veikt operāciju, kuras izmaksas valsts nesedz un tās nemaz nav lētas. Ko darīt? Dēla acīs asaras padara mīkstus vecākus, bet teikums- Kāpēc es pirku to dārgo riteni?- iedzen vieglā šokā arī vietējo personālu. Ir pilnīgi skaidrs, ka jaunais, ilgi krātais velosipēds, tūlīt tiktu mainīts pret kaķīša glābšanu, ja tas būtu izšķiroši un variantu vienkārši nav- iesim līdz galam.

Tikmēr uzsākam jaunu māju meklējumus mazulim, jo arī šai brīdī iespēja, ka mājās būtu 2 kaķi, vēl netiek izskatīta. Taču izrādās,- nevienam viņš nav vajadzīgs. Dažiem jau ir kaķis mājās, citi to negrib, jo baidās, ka dzīvnieciņš var uz mūžu palikt klibs, vēl citiem nemaz negribas domāt par kādu nelaimīgu dvēselīti- sak, savas rūpes tuvākas. turklāt vēl izmaksas un ņemšanās ...Patiesību sakot, saprotama lieta, jo diez vai mēs paši rīkotos savādāk, ja šādu kaķīti no malas kāds piedāvātu mums.

Tā nu pēc klīnikā dažām pavadītajām obligātajām pēcoperācijas dienām ņemam kaķēnu pie sevis. Jāpiebilst, ka mums jau ir sešus gadus vecs balts kaķis, kurš vienmēr mājās juties kā saimnieks un citas sev līdzīgas murrājošas radības vienkārši necieš (reiz bijām uz mēnesi pie sevis izmitinājuši radu kaķi, kamēr viņi devās tālākā ceļojumā. Toreiz mūsu baltais skaistulis kļuva ļoti nervozs, greizsirdīgs, dusmīgs un reizēm pat agresīvs- ne tikai pret nevēlamo viesi, bet arī pret mums.) Tāpēc baidījāmies, kā viņš šoreiz varētu reaģēt uz jaunpienācēju. Dakteris gan iedrošināja mūs, sakot, ka mazus kaķēnus lielie pūkaiņi uztver samērā iecietīgi.

Tā arī bija: sākumā nedaudz pašņāca, parūca, bet vēlāk abi sadraudzējās. Tagad mūsu ģimene kļuvusi lielāka. Kaķēns pie mums pavadījis jau gandrīz trīs mēnešus un krietni paaudzies. Pārciestas 2 operācijas- stieņa ievietošana un izņemšana, kā arī n-tās potes, regulāra, droši vien ne pārāk garšīgu, tablešu piespiedu rīšana, mazkustīga dzīve būrī ar kaitinošu "satelītšķīvi" ap kaklu. Mazā draiskule ir ļoti dzīvespriecīga, draudzīga un neizsakāmi mīļa kaķenīte. Mēs visi viņu esam iemīlējuši un priecājamies, ka izglābām mazo dzīvībiņu no nāves. Jo kas gan var būt svarīgāks par līdzcietību un mīlestību? Ne jau manta un nauda, kuru tik daudzi no mums uzcēluši uz pjedestāla.

Un lai gan mūsu mazajai jaunpienācējai pēc divām pārciestām operācijām ar veselību viss ir kārtībā, tomēr kliba viņa droši vien paliks uz mūžu. Kā minēja ārsts- neiroloģiska trauma. Un tas pateicoties nežēlīgiem cilvēkiem, kuri vispirms kaķīti paņēma savā paspārnē, bet vēlāk izmeta kā nevienam nevajadzīgu un apgrūtinošu krāmu. Kur un kā kaķēns guva traumas, mēs protams, nezinām, taču, traumas raksturs liecinot par kāju spērieniem.

To, ka kaķēns radis atrasties pie cilvēkiem un nemāk izdzīvot āra apstākļos varēja pamanīt uzreiz. Vņš arī labi zināja, kas ir kastīte ar smiltīm un kam tā paredzēta, ne reizi nenokārtojot savas dabiskās vajadzības uz paklāja vai grīdas.

Šai mazajai mincei turpmāk dzīvē viss būs labi, taču cik daudz tādu nelaimīgu, izmestu dzīvnieciņu aizies bojā, neviena nepamanīti un nepažēloti? Cik tad maksā cilvēku nežēlība? Cik nevainīgām dvēselītēm vēl jāaiziet bojā, lai cilvēki beidzot kļūtu labāki, bet, galvenais, atbildīgāki pret tiem, ko pieradinājuši?

Paldies Dr. Beinerta diennakts veterinārās klīnikas personālam! Par ļoti lētiem klīnikas pakalpojumus nenosauksi, bet par profesionāliem, zinošiem, kvalitatīviem un sirsnīgiem noteikti.

Nu jau draudzenes

Raksta autore: Iveta Apškrūma

Ieskaties! Tas ir interesanti!

Apgāda Zvaigzne ABC izsmalcinātais izdevums Kaķa grācija ir šī īpaši valdzinošā dzīvnieka slavinājums un aizkustinošs stāsts par kaķa tālo ceļu no dzīves savvaļā līdz mājas omulībai. Ar brīnišķīgām Astridas Herisones fotogrāfijām ilustrētajā grāmatā mākslas vēsturniece, publiciste un dzīvnieku eksperte Temzina Pikerela izklāsta notikumiem bagāto un trauksmaino kaķu vēsturi un iepazīstina ar vairāk nekā 50 kaķu šķirnēm.

Kaķi ir neizprotamākie un valdzinošākie mājdzīvnieki.