Viņa uzvarēja krūts vēzi. Patiess stāsts

Drukāt

Tas bija aptuveni pirms gada, kad kādā visai padrūmā un tumšā novembra vakarā pēkšņi izlēmu, ka man ir visas tiesības būt apvainotai uz dzīvi. Piezvanīju sen nedzirdētai draudzenei un kādas 15 minūtes absolūtā monologā, kas kategoriski necieš pātraukumus, sūdzējos par savām it kā likstām, kas, negaidīti uzbrukušas, traucē pilvērtīgi dzīvot. Kad mani runas plūdi beidzot bija izsīkuši, es it kā starp citu apvaicājos, kā klājas viņai. ‘’Manā dzīvē nekā īpaši jauna nav. Tikai ļaundabīgs krūts vēzis’’, telefona klausulē izdzirdu klusu atbildi.

Viņa uzvarēja krūts vēzi. Patiess stāsts

Uzziņai – ar krūts vēzi katru gadu pasaulē saslimst ap 1 miljons sieviešu. Ik pēc 2 minūtēm Eiropas Savienībā kādai sievietei tiek diagnosticēts krūts vēzis, ik pēc 6 minūtēm kāda sieviete no tā mirst. Latvijā krūts vēzis katru gadu tiek diagnosticēts apmēram 1000 sieviešu.

(dati no www.mdf.lv)

‘’Viss sākās ar to, ka, kādu rītu mazgājoties, krūtī pamanīju briestam cietu bumbuli, kas bija uzradies ļoti pēkšņi – it kā vēl vakar nekā nebija, bet šodien tas jau bija parādījies - nepārprotami uztaustāms un sajūtams’’, stāsta Ieva (vārds mainīts).

‘’Protams, mani pārņēma nelāgas priekšnojautas par nenovēršamo, taču vēl cerēju, ka pašdiagnostikā esmu kļūdijusies. Jau nākamajā dienā steigšus devos pie ginekologa un citiem speciālistiem uz kādu medicīnas iestādi, kuras nosaukumu negribu ne pieminēt, ne atcerēties, jo tur pēc paviršas apskates tika apgalvots, ka esmu pilnīgi vesela un ceļu nevajadzīgu vētru ūdens glāzē. Jāpiebilst, kā arī kopumā personāla attieksme pret mani kā pacienti, maigi izsakoties, bija visai nedraudzīga un nebūt ne pretimnākoša. Dievs vien zina, kas ar mani šobrīd jau būtu noticis, ja būtu paklausījusi viņu teiktajam!

Miera nebija un nemaldīgi likās, ka jāieklausās intuīcijā, bez tam eksistēja fakts – bumbulis krūtī taču bija! Devos uz ’’Veselības Centru – 4’’ pie daktera Arvīda Irmeja. Vispirms notika konsultācija un tika veikti dažādi, arī biopsijas izmeklējumi – ar tievas adatas palīdzību noņemts šūnu paraugs no dīvainā veidojuma krūtī tālākai, cistoloģiskajai izmeklēšanai. Pavisam drīz notika nākamā tikšanās reize, kad dzirdēju jau gaidāmos, skumjos un nepārsūdzāmos rezultātus – man tika konstatēts ļaundabīgs krūts vēzis.

Ar loģisko prātu apzinājos, ka, ja audzējs tiek diagnosticēts agrīnā stadijā, kā tas, pateicoties pašas operativitātei, bija manā gadījumā, tad ārstēšana lielākoties noris veiksmīgi. Bez tam sapratu, ka 21.gadsimtā no vēža nav jābaidās, bet ar to ir jācīnās. Un tomēr bija bail. Iznākot no ‘’Veselības centra 4’’, apsēdos uz tuvējā soliņa un tieši vienu stundu raudāju tik sirsnīgi, ka, iespējams, garāmgājējiem, kas to pamanīja, palika manis vienkārši žēl. Pēkšņi bija kļuvis absolūti vienalga, ko par mani domā radinieki un kolēģi, kādi man ir aizkavējušies, nenomaksāti rēķini vai cik liela ir neatdoto kredītu summa – vērtības bija mainījušās. Man vienkārši ļoti gribējās dzīvot!

Pēc četrām dienām jau biju Paula Stradiņa Klīniskās Universitātes slimnīcas Krūts slimību centrā, kur kopā ar ārstu konsīliju, pēc veikto izmeklējumu rezultātiem, izrunājām turpmāko ārstēšanas gaitu. Tā kā krūti ļoti gribēju saglabāt, pirms operācijas tika nolemts piemērot ķīmijterapiju, kas samazina audzēja izmēru un uzlabo tālāko ārstēšanu. Kopumā to izgāju četras reizes, izjūtot visas blakus plaknes – nogurumu, nelabumu, sliktu pasšajūtu, pilnīgi nekādas darba spējās, taču visu var izturēt, ja vien sevi tam saprātīgi un loģiski sagatavo. Dieviņš stāvēja man klāt –es satiku dakteri Viju Bērziņu, ar kuru izveidojās ļoti labs cilvēciskais kontakts, es viņai uzticējos, un mums viss izdevās.

Mani mati daļēji nogāja tieši Ziemassvētku vakarā, kad gribēju saposties, iegāju dušā, un tur arī no tiem atvadījos - it kā ļoti pēkšņi, bet tas mani nepārsteidza, jo biju tam emocionāli gatava. Frizieris, kas vienlaicīgi ir arī ļoti labs draugs, darbiņu paveica līdz galam, un tā es uz kādu laiku paliku pavisam kailu galvu. Pirmoreiz pamanīju, ka no dabas man ir dots glīts, apaļš pakausis, un viss iznāca pat labāk nekā varēja domāt. Iekāru ausīs garus auskarus, iezīmēju izteiksmīgas acu kontūras, uzkrāsoju lūpas un pati sev iestāstīju, ka "esmu skaista un apburoša visos niekos un sīkumos." Un uz priekšu!

Krūti saudzējošā operācija notika 24. februārī, kad dakteris Arvīds Irmejs ar juveliera precizitāti veica savu darbu, pie viena izņemot arī limfmezglus. Notikumu gaitu gan nedaudz aptumšoja fakts, ka paraleli biju guvusi arī stafilakoku infekciju – uzskrēja augsta temperatūra, bija fiziski grūti un sāpīgi, taču arī tas ir ārstējams un nieks, salīdzinoši ar dzīvības cenu. Un bez tam - Krūts slimību centrā strādā tik fantastiska medmāsiņa Dacīte, kurai esmu bezgala pateicīga gan par augsto profesionalitāti, gan par sirds siltumu un mīļumu.

Tālāk sekoja trīs nedēļu garie, mokošie gaidīšanas svētki par operācijas un gala analīžu rezultātiem, kuru rezultāts bija pārsteidzoši labs - tika konstatēts, ka metastāžu organismā vairs nav un audzēja šūnu arī nē. Varu tikai piebilst, ka izdzirdot šīs ziņas, aiz laimes gandrīz nožmiedzu dakteri!

Vēl tikai turpinājās ārstu nozīmētā staru terapija, ar apstarojuma intensitāti 50 greji, un kuras mērķis ir likvidēt organismā pašas niecīgākās audzēja šūniņas, lai tās neattīstītos tālāk vai vēlreiz par jaunu. Jāteic gan, ka atkal bija klāt visas iepriekšminētās, nejaukās blakus plaknes, un, pietuvinoties konkrēto procedūru beigām, uz krūtīm apdega un nogāja nost visa āda. Toties tās bija veselas, saglabātas un manas!

Apkopojot esošo situāciju, ar prieku nākas konstatēt, ka ļaundabīgā vēža vairs nav, āda ir izveseļojusies un mati, iespējams, ka par godu ķīmijas terapijām, ir atauguši cieti un sīki sprogaini. Kā gan citādāk, jo nēģerēnu mums rados, cik zināms, nav!

Dzīvei iegūtās mācības - nav tāda vārdiņa, kā "nevaru", ir brīnišķīgi, ja ir labi draugi, kas atbalsta pat vissūrākajās nedienās, un, neskatoties uz ne vairs padsmitnieces gadiem, ir grūti melot radiniekiem, kaut vai saudzējošos nolūkos.Dzīve patiešām ir brīnumaina - cīnies par to, jo tā ir tā vērta!''

Te nu Ievas stāsts ar laimīgām beigām ir galā. No savas puses vēl tikai gribu piebilst, ka smagā cīņa nebūtu ar tik labvēlīgu iznākumu, ja viņa kaut uz mirkli būtu zaudējusi optimismu, dzīvesprieku un ciešu ticību veiksmei, no kā mums visiem ir, ko mācīties.

1 2 38 komentāri

     [+] [-]

, 2010-11-22 23:13, pirms 7 gadiem
Stipra sieviete. Aizkustinošs stāsts. Priecājos, ka ar labām beigām.

     [+] [-]

, 2010-11-22 23:26, pirms 7 gadiem
Nu tad apsveicu ar otro elpu un otro piedzimšanu un novēlu izbaudīt dzīvi ar pilnu krūti!

     [+] [-]

, 2010-11-23 00:08, pirms 7 gadiem
Dzīve ir skaista...tāpēc par to jāpriecājas...

     [+] [-]

, 2010-11-23 02:20, pirms 7 gadiem
Apsveicu!

     [+] [-]

, 2010-11-23 02:32, pirms 7 gadiem
Ārstu vidū labi diagnostiķi ir reti sastopami, tādēļ zelta vērti

     [+] [-]

, 2010-11-23 09:34, pirms 7 gadiem
Jā, kritiskās situācijās ir ļoti svarīgi savākt prātu- cilvēks domā, bet Dieviņš dara! Cilvēka paša varā ir visu ar viņu notiekošo pārvērst sev vai nu par nolemtību vai svētību. Nolemtību mums nevajag,tapēc- mēs par svētību!!!!

     [+] [-]

, 2010-11-23 10:34, pirms 7 gadiem
No kurienes var sasmeltis tik lielu optimismu, domaju, ka iemesls iekrist depresija bija ne viens vien Priecajos par tādiem cilvekiem.

     [+] [-]

, 2010-11-23 12:23, pirms 7 gadiem
Paldies par šo stāstu, kas noteikti iedvasmos daudzas jo daudzas sievietes, dos viņām cerību un ticību sev un saviem spēkiem.

     [+] [-]

, 2010-11-23 12:23, pirms 7 gadiem
Ir ko mācīties!!

     [+] [-]

, 2010-11-23 14:13, pirms 7 gadiem
Aizkustinošs raksts, no kura patiešām ir ko pamācīties. Mīliet dzīvi un citus, mīļie cilvēki. Esiet saprotoši un pretimnākoši. Bet galvenais- neesiet vienaldzīgi.

     [+] [-]

, 2010-11-23 15:09, pirms 7 gadiem
Super stāsts! Ne katrs spēj tādā brīdī saglabāt ticību dzīvei, rītdienai un saviem spēkiem. Lai veicas cilvēkam un izdodas viss, kas iecerēts!
Un vēl - cik daudz nav tādu sieviešu, kas pēc pirmā ārsta apmeklējuma tā arī būtu nomierinājušās un nebūtu cēlušas "vētru ūdens glāzē".

     [+] [-]

, 2010-11-23 15:39, pirms 7 gadiem
Izlasīju vienā elpas vilcienā. Paldies, ka ir kāds kurš nebaidās runāt par tik "smagām" lietām, kas ir svarīgas katrai no mums.

     [+] [-]

, 2010-11-23 17:23, pirms 7 gadiem
Piekrītu Elgai - superstāsts! Prieks, ka ar labām beigām. Redz kā - ja pats sevi sargā, arī Dievs tevi sargā. Malacis Ieva, ka nepadevās, nenolaida rokas, bet cīnījās par savu dzīvību.

     [+] [-]

, 2010-11-23 17:40, pirms 7 gadiem
Ir taču mums Latvijā stipri cilvēki. Par tādiem būtu vairāk jāraksta, nevis par : zvaigznēm", kas vienu reizi piedalījušies kādā šovā un nu ceļ degunu gaisā, juzdamies kā nezin kas.

     [+] [-]

, 2010-11-23 19:20, pirms 7 gadiem
Viss jau pateikts, atliek tikai pievienoties

     [+] [-]

, 2010-11-23 19:42, pirms 7 gadiem
Prieks dzirdēt, ka mums ir arī labi un iejūtīgi ārsti. Noteikti piefiksēšu viņu uzvārdus, lai zinātu pie kā vajadzības gadījumā ieteikt griezties.

     [+] [-]

, 2010-11-23 20:01, pirms 7 gadiem
Tik tiešām ar šādiem cilvēkiem Latviajai jālepojas un nevis ar tiem, ko bieži redzam TV ekrānos.

     [+] [-]

, 2010-11-24 01:08, pirms 7 gadiem
Tik tiešām ar šādiem cilvēkiem Latviajai jālepojas un nevis ar tiem, ko bieži redzam TV ekrānos.
labi teikts

     [+] [-]

, 2010-11-24 06:16, pirms 7 gadiem
Daudz ko mācīties visiem tiem, kas ikdienā nemitīgi ''čīkst'' par savām problēmām un likstām, neatšķirot sīkumus no galvenā.

     [+] [-]

, 2010-11-24 10:09, pirms 7 gadiem
Jā, čīkstētāju mums netrūkst, tikai ko viņi ir izdarījuši, lai tā nebūtu? Lielāko tiesu varētu teikt, ka gandrīz neko. Gaida debesmannā, kad kāds uz paplātes pienesīs. Šeit reāls cilvēks, kas cīnās par savu dzīvi.

     [+] [-]

, 2010-11-24 11:35, pirms 7 gadiem
Labs raksts! Bez žēlošanās, bet reāls.

     [+] [-]

, 2010-11-24 11:37, pirms 7 gadiem
Jā, raksts tiešām labs. Sievietes!!!!! Rūpējieteies par savu veselību!!!

     [+] [-]

, 2010-11-24 20:25, pirms 7 gadiem
Iedvesmojoši!

     [+] [-]

, 2010-11-24 21:01, pirms 7 gadiem
neenormāli labs raksts!

     [+] [-]

, 2010-11-24 21:06, pirms 7 gadiem
paldies par pozitīvisma devu

     [+] [-]

, 2010-11-24 21:14, pirms 7 gadiem
vairāk mīliet sevi!

     [+] [-]

, 2010-11-25 16:18, pirms 7 gadiem
labs un bilde arī laba

     [+] [-]

, 2010-11-27 11:39, pirms 7 gadiem
Nu ka vienmer, satraucoss un aizraujoss rakstins!

     [+] [-]

, 2010-12-02 17:38, pirms 7 gadiem
Sirsnīgi uzrakstīts.

     [+] [-]

, 2010-12-02 20:53, pirms 7 gadiem
Fantastisks stāsts, ļoti, ļoti patika, pat asaras sariesās acīs.

     [+] [-]

, 2010-12-09 09:09, pirms 7 gadiem
Lasu un izjūtu katru vārdu, it kā tos būtu es pati rakstījusi. Cīnos un eju tādu pašu ceļu. Vēl tikai palikusi starošana. Lai veicas tev un man!!!

     [+] [-]

, 2010-12-11 12:21, pirms 7 gadiem
ieva rakstīja: Lasu un izjūtu katru vārdu, it kā tos būtu es pati rakstījusi. Cīnos un eju tādu pašu ceļu. Vēl tikai palikusi starošana. Lai veicas tev un man!!!
Lai veicas tev, Ieva. Turēšu īkšķus par tevi. Lai veicas visiem, kas cīnās!

     [+] [-]

, 2010-12-12 00:43, pirms 7 gadiem
Paldies par ļoti jauko, ticību un iedvesmu dodošo rakstu!

     [+] [-]

, 2010-12-14 00:10, pirms 7 gadiem
Vienam man tuvam cilvēkam pēc ārstu teiktā, šāda cīņa stāv priekšā. Lai Dievs ir ar viņu un ar visiem, kam tas nepieciešams.

     [+] [-]

, 2010-12-14 13:42, pirms 7 gadiem
Varbūt redakcija var noorganizēt tikšanos ar raksta meiteni tām meitenēm,kuras procesā vai kurām viss vēl priekšā? Tas esot vislabākais atbalsts- parunāties ar kādu,kas tam gājis cauri.
1 2 38 komentāri

Tev jābūt autorizētam,