Latgale- tu dvēselīte mana (3.daļa)

Drukāt

Autore: Broņislava Ošāne

Latgale- tu dvēselīte mana (3.daļa)

Kara un pēckara gadi
Kara gadus kaut kā pārdzīvojām, jo bijām tālāk no kauju vietām. Vecāki ar politiku nenodarbojās, represijas neskāra. Mēs skolojāmies, vecāki strādāja. Atmiņā palicis tikai viens spilgts gadījums, kas tikko nepaņēma tēva dzīvību.

Bija otrreizēja krievu okupācija. Mūsu mājās apmetās karavīri, visi runāja krieviski. Arī mēs, bērni, daudzmaz pratām šajā valodā sazināties, jo apkārtnē bija krievu cilvēki, par kuriem neko sliktu nevaru teikt. Šajā gadījumā kāds no karavīriem sāka apskatīt mūsu nelielās bibliotēkas skapīti un uzšķīra ierakstu: "Lai dzīvo Ulmanis, lai sprāgst Staļins!" Karavīrs, laikam virsnieks, izveda tēvu ārā un notēmēja pret viņu. Piesteidzās otrs, sāka runāt latviski, apspriedās un pagaidām ieroci nolaida. Tēvs šo ierakstu nebija redzējis, bet, protams, domas bija raksturīgas ģimenes noskaņojumam. Neko darīt, jāmirst. Izsteigusies māte, abi sākuši lūgties. Beidzot ticis piedots, tikai liels gaļas gabals aizceļojis uz krievu ugunskuru, un tēvs "uzšāvis" man, jo es esot rakstījusi.

Vislielākais trieciens bija kolhozu dibināšana. Tēvs nosirmoja trijās dienās, kad viss viņa mūža darbs tika izpostīts dažu dienu laikā. Tehniku, lielāko daļu no ēkām (ko vēlāk izdevās izpirkt) atņēma uzreiz, protams, arī zemi, lopus. Cik nepastāvīgs jēdziens ir manta! Nelielajā kolhozā "Spožā saule" par priekšnieku kļuva kaimiņš, kurš nejēdza pat malku ziemai sagatavot, bija bez izglītības.

Izsūtīšana no Smelteriem
No Smelteru sādžas 18 saimniecībām izsūtīšanai bija paredzētas četras. Mālnieku, čaklu saimnieku aprūpētas, saimniecības ļaudis labi cilvēki bija brīdinājuši, un viņi aizbēga pie radiem. Pastari, mūsu radinieki, pat izveda mantu un aizbēga, vēlāk uzcēla māju Salaspilī. Turku ģimeni izveda. Cilvēki raudāja par veco māti, kura jau gadiem bija gulējusi uz gultas. Iesvieduši kā malkas bluķi mašīnā.

Izvešanai bijusi paredzēta arī mūsu ģimene, bet Dievs pasargāja tēva tālredzības un gudrības dēļ. Lai gan kāds kaimiņš uzstājis par izvešanu (ir taču jauki apmesties uz dzīvi labākās mājās), tomēr laikam Sudniks izsvītrojis. Viņš, šķiet, bija ciema priekšnieks. Kāpēc izsvītroja? Es vēl tagad atceros, ka mūsu mājās bieži ieradās uz ciema padomi atbraukušie vīri. Viņi skaļi čaloja pie kūpošām bļodām. Kā zobu sāpes bija jācieš šī "ciemošanās". Liekas, tieši šī laipnā uzņemšana pasargāja mūs no tālā ceļa.

Tikai vēlāk es sapratu, ka "zārks jau nevar palikt tukšā". Izveda ļoti nabadzīgu, purvā dzīvojošu daudzbērnu ģimeni. Ja citus izsūtīja par to, ka saviem spēkiem bija iekopuši saimniecības, tad kāpēc šo, nabadzīgo, ģimeni? Iepriekš māsa bija stāstījusi ka kādā ciema padomes ballē šīs ģimenes māte- skaista, šiverīga sieva, esot dejojusi un sērusi ar kāju pašam Sudnikam. Vai tā bija, vai nebija, var tikai minēt, tomēr daudzos gadījumos nostrādā arī emocionālais faktors.

Vēl par kādu gadījumu, kas iedragāja tēva veselību. Labības šķūnī viņš bija atradis kasti ar patronām un apracis to, brīnīdamies, no kurienes tā radusies. Drīz baltos tērpos ieradās miliču grupa un sāka kaut ko meklēt. Tēvu tūlīt arestēja, grūstīja, māsu trenkāja pa visu māju, lika ieroci pie krūtīm, ņirgājās. Māsa no pārdzīvotā vēlāk slimoja. Māte no izbīļa nevarēja pat parunāt, tomēr izrāva no rokām kādam vīram skapī salaupīto drēbju klēpi.

Miliči izbakstīja sienas, sašķemboja grīdu, salauza pat mēbeles, bet neko neatrada. Tēvs pēc kādām četrām dienām atgriezās galīgi nomocīts, kādu nedēļu tikai gulēja. Dievs mūs bija paglābis, jo vēlāk pie šķūņa durvīm uzgājām pilnīgi atklāti redzamu sarūsējušu šauteni, sazin, no kādiem laikiem. Pēc gadiem pie mums ieradās kāds pavisam pavecs vīrs un atzinās, ka viņš ir šīs "izrādes" vaininieks. Lūdza piedošanu.

1952.gadā beidzu Preiļu vidusskolu, kad atgadījās liela nelaime- arestēja brāli. Pie mums darbojās mežabrāļi, citi tos sauc par nacionālajiem partizāniem. Tie bija puiši, kuri negribēja dienēt sarkanajā armijā. Dzīvoja mežos un mājās. Dažus no viņiem nošāva, liķus nometa Preiļos pie baznīcas un pat mūs, skolēnus, dzina skatīties uz nonāvētajiem cilvēkiem, kam bija piestiprināts uzraksts "bandīts". 1952.gadā saņēma ciet veselu mežabrāļu grupu, no viņiem uzzināja arī par atbalstītājiem. Tos tiesāja veselām ģimenēm. Arī manu brāli. Māte, atbraukusi no tiesas sēdes Rīgā, stāstīja, ka brāli apvainojot par mežabrāļu atbalstīšanu. Viņš toreiz strādāja par rēķinvedi vietējā kolhozā, viens pats veica visus rēķinus, pat attiecīgas izglītības nebija. Brālim, piedraudot nošaut, esot likts izsniegt labības maisus mežabrāļiem. Ne visai sen bija nošauts un purvā nomests kaimiņu- Ozoliņu sādžas- Gribustu mājas saimnieks. Nezinu, kas bija labāk,- tikt nošautam vai izciest 25 gadus Vorkutā. Pēc četriem ar pusi gadiem brālis atgriezās, bet kas atdeva veselību. Arī viņa mantas daļa bija konfiscēta.

Kolhoza darbos neko daudz nemaksāja, bet tomēr tēvs, paklausot maniem asarainajiem lūgumiem, atļāva man doties uz augstskolu Rīgā. Mīļais tēvs, paldies tev par visu! Lai gan bija daudz grūtību, pavisam maz līdzekļu, tomēr universitāti es beidzu un 36 gadus nostrādāju par skolotāju. Mani atbalstīja māsa, kura bija devusies uz Rīgu un cauri visām grūtībām izlauzusi ceļu dzīvē. Otra māsa apprecējās ar brīnišķīgu cilvēku, bija laimīga un laba. Vēl tikai gribu pieminēt, ka Elstu ģimenes vārds manās dzimtajās mājās izzuda arī šoreiz. Tagad tur dzīvo labi cilvēki ar svešām asinīm. Tomēr paldies viņiem, ka mājas netika pārvērstas par graustu vai nojauktas, kā tas noticis ar desmit no Smelteru sādžas 18 saimniecībām.

Turpinājums sekos

Latgale- tu dvēselīte mana (1.daļa)

Latgale- tu dvēselīte mana (2.daļa)

     [+] [-]

, 2010-08-23 12:40, pirms 8 gadiem
interesants dzīvesstāsts

     [+] [-]

, 2010-08-23 13:52, pirms 8 gadiem
Jā, skumji dzīvesstāsti, žēl, ka cilvekiem bijis japiedzīvo tik daudz stresa

     [+] [-]

, 2010-08-23 14:38, pirms 8 gadiem
žēl gan

     [+] [-]

, 2010-08-23 23:36, pirms 8 gadiem
Gaidīsim turpinājumu, lasām kopā ar vīru. Arī mūsu radiem un vecākiem ir līdzīgi likteņi.

     [+] [-]

, 2010-08-24 17:34, pirms 8 gadiem
Man patika lasī

Tev jābūt autorizētam,