Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource1 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource1), Fid:69, Did:0, useCase: 0

Skumjš stāsts par Edgaru, Annu, Puiku un mīlestību

Skumjš stāsts par Edgaru, Annu, Puiku un mīlestību
Foto: Iveta Apškrūma

Šī stāsta notikumi sāka risināties pagājuša gadsimta 50-to gadu vidū. Tas bija īpašs laiks. Mana stāsta varoņi- Edgars un Anna ir reālas personas, kara laika bērni, kuru vārdus esmu nomainījusi ētisku apsvērumu dēļ. Edgars jau laiciņu nav blakus savai Annai un ir viņas sargs un patvērums tikai domās. Anna dzīvojas pa svešiem kaktiem, kur nu kāds no radiņiem ir ar mieru viņu izmitināt, jo pašu ilgotais, gaidītais un lolotais dēls viņu ir izdzinis no mājām. Viņa gribētu atgriezties mājās, tikai nezin kā. Cerība jau pazūd pēdējā un Anna vēl ilgojas un cer.

Viņi satikās diezgan pavēlu. Tā nebija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Viņi viens otru ieraudzīja tikai tad, kad meita Edgaram teica:” Tēti, Anna Tev būs laba sieva, viņa par Tevi rūpēsies!”. „Jā, varbūt tiešām,” –Viņš nodomāja pie sevis un ciešāk ieskatījās Annai acīs. Nebija jau tā, ka tur nebūtu ko pamanīt- pretī smaidīja un uzdzirkstīja pāris skaistu brūnu acu, tās izstaroja mīļu mieru un sievišķīgu siltumu.
Edgaram aiz muguras bija viena laulība, viņš audzināja meitu, sievu bija paņēmusi smaga slimība. Viņam bija sāpīga pieredze, bet viņš zināja arī par saldajiem laimes mirkļiem. Galvā domas maisījās un jaucās, jo atmiņās atgriezās skaistie brīži kopā ar mirušo sievu un dvēseli urdīja sajūta, ka vēl taču viss nav beidzies, dzīve turpinās! Viņa, mana mīļa, mana pirmā, mana aizgājusī, taču gribētu, lai es esmu laimīgs! Tad kāpēc man tādam nebūt!? Un viņš nolēma sākt vēlreiz.

Anna ar prieku teica Edgaram : ”Jā!”. Kāzas bija nelielas un klusas- pēc reģistrācijas tikai vakariņas mājas kārtībā, kur parastajam ēdāju pulkam, kas paši vien un sievas vecāki, tik vien kā piepulcējies līgavaiņa brālis.
Var jau teikt, ka tās bija aprēķina laulības, bet nenoliedzami uz savstarpēju cieņu un uzticību balstītas. Edgaram vajadzēja sievu, kas rūpētos par viņu un palīdzētu izaudzināt meitu, bet Anna, kā īstena krievu sieviete, ļoti vēlējās piepildīt savu sievišķīgo sūtību un mīlēt, mīlēt, mīlēt un rūpēties. Pamazām dzīve iegrozījās, Edgars kāpa pa karjeras kāpnēm, jo strādāja lielā enerģētikas uzņēmumā un bija labs un zinošs inženieris, uzlabojās materiālā situācija. Uzņēmums piešķīra jaunajai ģimenei dzīvokli un drīz jau arī Puika bija klāt. Kā riktīgā ģimenē pienākas, pienākums izpildīts! Annai tad jau bija pie 40. Dēls tika gaidīts, lolots, mīlēts, lutināts- puteklis viņam neuzkrita un ja nu kas trūka, tad tikai putna piens!

Laiks gāja, Puika auga. Slīpēts. Labi saprata un zināja, ka tiek mīlēts, ka vectēvs ar vecmāmiņu viņu dievina, mamma bezgalīgi mīl, visu piedod, visu saprot un atļauj. Ar tēvu gāja grūtāk, bet arī tur metode atradās - vecvecāki un mamma bija atsaucīgi uzklausīt par bargo tēvu, kurš mēģina neļaut, iebilst vai ierobežot jaunā cilvēka vēlmes, kaprīzes un iegribas. „Nu ko tu to Puiku moci! Liecies mierā, gan jau tāpat izaugs!” – tā teica žēlotāji. Viņi cerēja, ka viss labais, kas tiek dots, kādreiz arī tiks atdarīts, ka mīlestības grauds tiek sēts auglīgā augsnē. Kļūdījās.
Puika izauga īsts elles iemiesojums. Viņš pievilka visu slikto, kas tik bija – draugus dzērājus, narkomānus, dīkdieņus. Pats arī visu labprāt pamēģināja un viņam tā lieta iepatikās. Meloja. Klaiņoja. Iekūlās visādās nepatikšanās. Skolā negāja, mācīties negribēja. Vecāki puiku valdīt vairs nevarēja. Kā pestīšana nāca ziņa, ka puika precēšoties - esot sievu noskatījis un pašiem arī tūlīt būšot mazulis. „Paldies Dievam!”- tā nogurušie vecāki,” Redz cik labi, dēls nācis pie prāta!” Kāzas tika vīkšītas ar godu, jo nu jau viņi varēja atļauties savu vienīgo, mīlēto, loloto, nodot drošās rokās, kuras samīļos, aprūpēs un sargās. Jaunizceptā vīramāte ar padomu neskopojās : ”Tu te daudz apkārt neskaties, Tev par vīru jāgādā, bērni jādzemdē, pavards jāsargā!” Jaunā sieva solījās censties cik vien viņas spēkos un dzīve sākās.

Pamiers nebija ilgs. Puikam apnika ģimenes dzīve un pārmaiņu laiki ienesa ātras pārmaiņas jaunajā ģimenē. Sieva neizturēja, jo viņai bija kauns. Puika ik pa laikam iekaustīja savu sievu, jo tā, redz, izrādījās neapķērīga! Viņam apnika tā svešā sieviete, kura prasa naudu, stāsta, ka bērns grib ēst un, ka par dzīvokli jāmaksā, jo parādi krājas! Prasa naudu viņam, kurš savā dzīvē nevienu rubli-ne krievu, ne latviešu, nav nopelnījis! „Stulba Tu esi!” viņš auroja ” Nauda nav jāpelna, tā jāprasa manai mammai!” Kā ar pātagu skaldīja: ” Prasi mammai! Nesaki tēvam!” Un, lai nedomā atkal runāt, šāva ar dūri. Punkts. Viss. Saruna izbeigta.

Pārmaiņas skāra arī Edgaru un Annu. Viņi tagad bija pensionāri, kuru pensijas nebūt nebija milzīgas. Veselība abiem spēcīgi sašķobījusies- Annai kļuvušas švakas acis, bet Edgaram – vēzis. Tā jau vārētu dzīvot un iztikt, bet Puika prasa- naudu vajag! Kārtējā sieva, kārtējā ģimene, kārtējais nesaprotamais bizness un tad vēl kredīti, kurus Puika bankās paņēmis- visam vajag naudu! „Mammu, dod!”- auroja četrdesmitgadīgs vīrietis. Viņš nedzirdēja, ka vecākiem nav. „Kā nav!? Visu laiku bija, jābūt arī tagad! Velc arā visu, ko esi sabāzusi zeķē!”- viņš brēca. „Ak tad nedosi!? Tūlīt Tu man atdosi visu!” Viņš sita. Plēsa aiz matiem, spārdīja ar kājām. Atņēma maciņu un tajā atlikušo pensiju naudiņu. Tā viņš sāka praktizēt ik pa brīdim. Nelīdzēja labu kaimiņu aicinājumi vērsties policijā, rakstīt iesniegumus. Anna cerēja, ka tas beigsies tāpat kā iesākās- pēkšņi. Tā nenotiek.

Atrisinājums šai lietai ir nežēlīgs.
Intuīcija vecīšiem pareizi bija teikusi priekšā. Policija nepalīdzēja. Kad Puika kārtējo reizi ārdījās un sita Annu, Edgars zvanīja un lūdza palīdzību, viņam atbildēja: ”Ģimenes lietās nemaisāmies! Ja jūs nositīs, uzsāksim krimināllietu!” Edgars gāja pie kaimiņiem pēc palīdzības. Par šo uzdrošināšanos Puika viņu nežēlīgi sodīja. Ja līdz šim viņš sita tikai māti, jo tēvs no slimības jau bija gandrīz bezspēcīgs, tad šoreiz viņš tēvu vairs nežēloja. „ Tu ,veco kropli!” viņš bļāva „ Līdīsi pie kaimiņiem!? Nekur Tu vairāk nelīdīsi! Nositīšu!” Kaimiņi sadzirdēja , kad dēls Edgaru, nogāzis kāpņu telpā, aiz kājām vilka uz pirmo stāvu, un izsauca policiju. Puika, saprata, ka pāršāvis pār strīpu, aizmuka.
Atbrauca dakteris, aprunājās, nomierināja, zālītes iedeva. Itkā jau viss kārtībā. Tikai Edgara dvēsele salūza. Viņš nevarēja pārdzīvot to kaunu, ka viņa paša mīlētais, lolotais Puika...Viņa Puika... Šitā... aiz kājām... pa kāpnēm...”Par ko, dēls? Par ko? Vai maz Tev devu? Vai ko liedzu?”
Salauztā dvēsele vairs nespēja ar slimību cīnīties un tā uzvarēja. Edgars aizgāja. Anna, bailēs par savu dzīvību, aizgāja no mājām, jo mīļais dēls pārcēlās uz dzīvi vecāku dzīvoklī, un nu klīst pa radu kaktiem. Neviens jau nesaka, ka viņas klātbūtne apgrūtina, bet viesmīlībai ir robežas un ciemiņiem arī gods jāprotas... Tikai, kurp tālāk? Atgriezties mājās, Annasprāt , nozīmē labprātīgi doties nāvē, bet tādu grēku darbu negribas uz savu dvēseli ņemt, jo tad tajā saulē Edgaru vairs nesatikt? Stāsts vēl turpinās.

Šis ir skumjš stāsts par mīlestību, kas mūsu prātos un apziņās mājo kā skaistākās un cēlākās jūtas kādas vien piemīt cilvēkam. Šīs jūtas iedvesmo, rada, veicina! Dzīve pierāda, ka ne tikai skaisto un labo. Šī mūžīgā gudriniece dzīve pierāda, ka mīlestība var būt pārāk liela un tad tā kļūst draudīga un draudoša- tāda pārprasta mīlestība. Tādas ir manas pārdomas.
Šo vēstījumu es veltu sava vecā labā drauga Edgara piemiņai cerībā, ka viņa skumjā pieredze kādam noderēs vai radīs pārdomas!

     [+] [-]

, 2010-11-19 07:37, pirms 8 gadiem
Skumji un pat ļoti

     [+] [-]

, 2010-11-19 08:57, pirms 8 gadiem
pat kamols kaklā sakāpa

     [+] [-]

, 2010-11-19 10:52, pirms 8 gadiem
Māti žēl - audzina bērnu, mīl, lolo un ko saņem pretī?

     [+] [-]

, 2010-11-19 10:57, pirms 8 gadiem
Ne velti saka: nepateicība, pasaules alga...

     [+] [-]

, 2010-11-19 13:44, pirms 8 gadiem
Ziniet,kas ir visskumjākais- vienaldzība! Ja lūdz palīdzību- nedrīkst atteikt!!!!! Nabadzība un līdzekļu trūkums nedrīkst būt iemesls atteikumam! Varbūt šāda traģēdija nebūtu notikusi?

     [+] [-]

, 2010-11-19 20:52, pirms 8 gadiem
Forša, protams, pēdiņās, ir mūsu policijas attieksme. Par ko viņiem vispār algu maksā? Ja reiz neko nevar izdarīt, tad ne par ko nav jāmaksā.

     [+] [-]

, 2010-11-20 01:17, pirms 8 gadiem
Vai tiešām neviens nevar palīdzēt nabaga sievietei? Kā tad ar Edgara pieminēto meitu, kas tik ļoti gribēja tēvu apprecināt? Vai tad viņa nevar parūpēties par nabaga veco sievieti, kas gadiem viņas tēvu bija aprūpējusi, apmazgājusi utt.

     [+] [-]

, 2010-11-20 21:35, pirms 8 gadiem
ko domā dēla sieva, vai tā tāda pati bezsirde?....

     [+] [-]

, 2010-11-22 01:10, pirms 8 gadiem
kono rakstīja: ko domā dēla sieva, vai tā tāda pati bezsirde?....
a kas tai kaiš, viņai droši ka interesēja savu fāteri pie vietas nokārtot, lai pašai nav uz kakla, fāters nav pārējais uz viņu neattiecas

     [+] [-]

, 2010-11-24 22:46, pirms 8 gadiem
Un viss ir pavisam vienkārši - patiesība, kas nebūt nav ne jauka, ne skaista.

     [+] [-]

, 2010-11-25 00:53, pirms 8 gadiem
ļoti cilvēcīgs un labs raksts

     [+] [-]

, 2010-11-25 11:29, pirms 8 gadiem
Raksts labs, taču skumji, ka nākas rakstīt par tādām lietām. Tas nozīmē, ka ļaunums nav izni'dēts, ja dēls pret saviem miesīgiem vecākiem tā var izturēties.

     [+] [-]

, 2010-11-25 12:26, pirms 8 gadiem
Briesmiigs liktens tiem cilveekiem.

     [+] [-]

, 2010-11-27 18:07, pirms 8 gadiem
Es visu laiku dzīvoju līdzi šiem cilvēkiem, kamēr lasīju.

     [+] [-]

, 2010-11-27 18:25, pirms 8 gadiem
bailīgi

     [+] [-]

, 2010-11-28 17:23, pirms 8 gadiem
Kāds ir iespējamais maksimālais cilvēka pacietības mērs?

     [+] [-]

, 2010-11-28 17:49, pirms 8 gadiem
Reizēm, kad mēs uzzinām visu stāstu, mēs pārstājam nosodīt.

     [+] [-]

, 2010-12-02 19:49, pirms 8 gadiem
Skaidrs ir tas, ka nekas nav skaidrs.

     [+] [-]

, 2010-12-02 20:03, pirms 8 gadiem
Nu jā, bet piespiest pogu un šito visu izmainīt jau vairs nevar.

     [+] [-]

, 2010-12-11 12:19, pirms 8 gadiem
Tiešām skumjš stāsts. Sirds sāp, lasot to visu. Ir bēdīgi, kad cilvēki nenovērtē to, kas viņiem - šajā gadījumā dēls nav novērtējis savu vecāku mīlestību. Viņš nav sapratis, ka bez vecākiem nevienam citam pasaulē viņš tā īsti nav vajadzīgs, it sevišķi tāds, kā viņš- dzērājs un psihopāts.

     [+] [-]

, 2011-01-11 21:10, pirms 8 gadiem
nabaga cilvēks..

     [+] [-]

, 2011-01-29 19:18, pirms 8 gadiem
Žēl sievieti.

     [+] [-]

, 2011-02-08 18:53, pirms 8 gadiem
tā ir traģēdija...

     [+] [-]

, 2011-02-08 19:36, pirms 8 gadiem
viss sākas ģimenē!




" Varbūt mēs tā esam pieraduši skriet darbā, ka drusku brīvības mūs jau traucē."
/ Ēriks Marija Remarks /






Http://www.RezervesDALAS24.Lv