Vienkārši tētis apprecējās trešo reizi...

„Nē, nu nekas tāds jau nenotika! Vienkārši Tētis apprecējās trešo reizi!” – tā savu stāstu sāka Andris, kurš jau ilgu laiku nedzīvo mūsu valstī, taču regulāri šeit ciemojās, lai satiktos ar savu Tēti. Arī Tētis regulāri ciemojās pie dēla Ukrainā, gan lai dzimtenē pabūtu, gan mazbērnus samīļotu. Andra vecāki izšķīrās, kad viņš vēl bija mazs, bet, gods kam gods, viens par otru sliktu vārdu neteica un dēlu abi vienlīdz stipri mīlēja un rūpējās. Dēls atbildēja ar to pašu- ar mīļumu un cieņpilnu attieksmi pret abiem saviem vecākiem. Arī Tēta otrā sieva, kuras nāve veicināja sekojošo notikumu virpuli, dēlu vienmēr mīļi sagaidīja un uzņēma. Taču dzīvē notiek arī mazliet neticamas lietas, par ko ikdienā nemaz neaizdomājamies!

Drukāt

Kādā jaukā diena, kad dēls zvanīja Tētim, kuram tobrīd strauji tuvojās astoņdesmitā jubileja, lai aprunātos kā dzīve rit, kāda pašsajūta un vai ko nevajag līdzēt, Tētis moži klausulē ziņoja, ka esot apprecējies! Ar Svetu!? Jā, jā, ar to pašu mutīgo kaimiņieni, kas pēc vārda azotē nemeklēja, vienmēr visu redzēja un zināja! Uz jautājumu, kāpēc tad neko nestāstīja par šādiem nodomiem nesenajā sarunā, Tētis skaidroja, ka Sveta neesot gribējusi, ka kāds uzzina pirms svinīgā notikuma. Viņa arī savam dēlam neko neesot teikusi! Viņš bija priecīgs, jo Sveta, kas krietnu sprīdi jaunāka un mundrāka, solījusies par viņu rūpēties un ikdienas darbus dalīt. Andris Tētim un viņa jaunajai sievai rāmi vēlējis laimes un noprātojis par to, ka nav jau ko iebilst- vecuma galā viens otru atbalstīs un laimīgi savu laiku nodzīvos. Šodienas acīm raugoties ne Andris, ne Tētis pat nevarēja iedomāties, kāds pavērsiens viņus gaida nākotnē!

Iekļuvusi sievas kārtā, Sveta sāka šiverēties! Kā nekā viņas vīram piederēja labiekārtots divistabu dzīvoklis kādā nepavisam ne sliktā Rīgas vietā. Viss bija pārdomāts līdz sīkumam. Svetai pēkšņi dzīvoklī nekas nepatika un nebija labi –logi, durvis, grīdas, griesti – viss jānomaina!!! Katli , pannas, šķīvji, bļodas- viss jāizvāc pa tīro un jāgādā pa jaunu! Tas, ka pašu ģimenē naudas šādiem pasākumiem nepietiek, netraucēja. Mierinoši vārdi: ”Neuztraucies, mans dēls, mans Sašeņka, iedos!” Iedeva, bet ne jau tāpat vien.

Andris kā ierasts, regulāri zvanīja Tētim, bet nu situācija bija dīvaini mainījusies. Ja pie telefona pirmā gadījās Sveta, Tētis nekad netika pieaicināts. Vai nu gulēja, vai bija izgājis... Ja sagadījās tā, ka Tētis bija mājās viens, viņi varēja izrunāties par visu. Arī par Tēta jauno ģimeni. Skumji, bet viņš atzina, ka ir kļūdījies un jūtas vīlies. Sacīja, ka nogurst no jezgas, ko rada viņa sieva. Vientuļš un noguris- tāds viņš bija. Andris aicināja Tēti pie sevis, bet Tētis teica, ka vecu koku vairs nevar pārstādīt un jādzīvo tā, kā ir- cik nu vairs ilgi palicis.

Tēta astoņdesmit gadi un jaunā dzīve lika sevi manīt – veselība sāka pasliktināties. Zīmīgs fakts, bet nu neviens te nelikās pārsteigts par tik strauju notikumu gaitu! Sveta šādai situācijai bija gatava! Kad laulātais draugs kļuva pavisam vājš, Sveta ataicināja zvērinātu notāru, kurš jau iepriekš, pēc viņas lūguma un norādījumiem, bija sagatavojis testamentu ar kuru visu savu mantu Tētis novēlēja nevis savam dēlam Andrim un mazbērniem, bet gan Svetas Sašeņkam. Vai viņš saprata, ko parakstīja? Tas paliek uz darbojošos personu sirdsapziņas. Liecinieki, kā tam pēc likuma esot jābūt, arī bija. Viss kā nākas. Pāris dienas pēc testamenta sastādīšanas, Tētis nomira. Sveta vēl pēc dažām dienām par šo notikumu dēlam paziņoja- piezvanīja uz viņa mājām, pateica, ka Tētis miris. Andris par bērēm jautāja, bet viņa teica, ka viss jau esot izdarīts- nobērēts un aprakts. Jautāta par ziņas kavēšanos, Sveta izmeta dīvainā tonī: ”Ko, vai tad gribēji braukt uz bērēm!?”...

Pagāja piemiņas laiks un Andris Svetai telefona sarunā jautāja par Tēta atstāto mantojumu, atstāstot sarunu, kurā Tētis bija teicis, ka dēlam un mazbērniem paliks dzīvoklis, jo, Andrim augot, viņš neko daudz ar naudu mātei nepalīdzēja, tad vismaz dzīves beigās gribot ko labu darīt. Tā kā Andris viņam vienīgais dēls un Sveta to zinot, tad nekādus papīrus nevajagot – tā Tētis stāstījis. „Un Svetočkai taču pašai šajā pat mājā jau ir divi dzīvokļi-pašai un dēlam- kam viņai trešais? Viņa palīdzēs šo dzīvokli pārdot un redz, būs Tev naudiņa.” Sveta atcirta klausulē, ka tās esot muļķības, jo viss norakstīts viņas Sašeņkam. Lieki teikt, ka šī nu bija beidzamā saruna. Sveta ar Andri kopš tā brīža vairs nekontaktējās.

„Kā tur bija, kā nebija un vai vispār bija..”- tādas domas Andrim tagad domājamas. Kamēr viņš aprada ar domu, ka Tēta vairs nav un kamēr beidzās piemiņas laiks, Sveta rīkojās! Tagad abi kopā ar dēlu Sašeņķu, jo mirušais visu savu mantu, kas viņam piederēja dzīves laikā vai varētu piederēt nākotnē, bija ar testamentu novēlējis savas trešās sievas dēlam. Notārs darīja savu darbu un noteiktā kārtībā izsniedza mantojuma apliecību. Visos reģistros nu īpašnieks bija Sašeņka. Sveta jutās labu darbu izdarījusi, bet Andris, svešumā dzīvodams un mūsu valsts likumus nezinādams, jau bija samierinājies ar notikušo.

Pavisam drīz pēc skumjā notikuma ciemos pie brāļa dēla Ukrainā ieradās Onkolis, viņš Andrim cirta niknu pļauku: ”Lupata! Tev pienākas mantojums, jo Tu esi sava Tēta vienīgais dēls un tātad viņa neatraidāmais mantinieks! Rīkojies!” Viņš teica daudz skarbu vārdu par Tēta sievu, jo Onkolis ar Tēti dzīvoja vienā mājā, tikai katrs savā stāvā. Sveta visādi centās traucēt brāļu attiecībām, tāpat pie telefona neaicināja un ciemos nesauca. Reti izdevās kādu vārdu pārmīt. Kad Andris Onkolim izstāstīja par testamentu ,tas kļuva pavisam pikts un apsolīja visu nokārtot! Andris izsniedza Onkolim pilnvaru darbībai un viss sāka risināties!

Onkolim arī astoņdesmit ar astīti, bet dod Dievs, katram tik gaišu prātu un labu veselību kā viņam! Onkolis nolīga juristu, kurš izpētīja mantojuma lietu. Izrādījās, ka Sveta un Sašeņka notāram nemaz nebija pateikuši, ka viņiem zināms par vēl kādu iespējamu mantinieku!

Onkolis savāca materiālus, iesniedza prasību tiesā . Pirms tiesas sēdes jauniegūtā radiniece izlikās, ka Onkolis viņai svešs un nepazīstams. Tiesas sēdē tiesnese pirms lietas izskatīšanas uzrunāja pušu pārstāvjus un ieteica vienoties par mierizlīgumu, skaidri norādot, ka neatraidāmajam mantiniekam ¼ daļa no mantojuma pienākas pēc likuma un šī tiesība netiek apspriesta. Vienošanās tika panākta, jautājums atrisinājās, Andris saņēma to, kas viņam pienākas pēc likuma kā neatraidāmajam mantiniekam. Labi, ka Andri atbalstīja radi, kas dzīvo Latvijā un par to viņš ir ļoti pateicīgs. Viss varēja būt pavisam citādi, ja Tētis un Andris būtu iepriekš konsultējušies pie jurista, pārrunājuši visu un vienojušies par rīcību- Andrim nebūtu jācīnās tiesā un, iespējams, nebūtu jāsaņem tika ¼ daļa no mantojuma.

Jautrākais šajā stāstā ir tas, ka bēdu sagrauztā atraitne jau noskatījusi nākamo laimīgo un, iespējams, vientuļo līgavaini cienījamos gados un atkal plāno stūrēt laulības ostā! Jā, īstai mīlestībai šķēršļu nav. Bet varbūt tas ir bizness!?

Drukāt

     [+] [-]

, 2012-08-01 19:38, pirms 4 gadiem
"Kļūdīties ir cilvēcīgi!"-teica ezītis un nokāpa no kurpju birstītes...
Ļoti pamācošs raksts- gan tiem,kuri dzīvo vieni, gan lētticīgajiem,kas tic mīlestībai,gan bērniem,kuri attālināti mīl savus vecākus, gan tiem,kas aizvien nav sakārtojuši savas lietas un domā,ka dzīvos mūžīgi.

Tev jābūt autorizētam,