Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource1 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource1), Fid:69, Did:0, useCase: 0

Latgale- tu dvēselīte mana (2.daļa)

Latgale- tu dvēselīte mana (2.daļa)
Elstu ģimenes galva Pēteris Elsts ar sievu Ksaveriju un savu pirmdzimto- dēlu Jāni pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados.

Autore: Broņislava Ošāne

Dienas gaitās teciņiem vien
Manai mammai bija jāņem iegātnis. Un tas izrādījās Pēteris Elsts no Grovāniem. Mūžu viņi aizvadīja vienā darbā. Neteiktu, ka dzīvoja ļoti saticīgi, jo tēva vārds bija likums, kas jāpilda, lai saimniecība tiktu uz augšu. Māmuļas sievišķīgās vēlmes tika atstātas otrā vai trešā plāksnē. 1924.gadā piedzima pirmais bērns- dēls un pēc tam četras meitas.

Māmuļa bija veselīga, stipra. Nodzīvoja 93 gadus. Ļoti sabiedriska un labvēlīga, ne velti viņai bija deviņi krustbērni. Viņa gāja ciemos un pati labprāt uzņēma ciemiņus. Bija liela dziedātāja, zināja ļoti daudz dziesmu. Teica ka vismīļākā dziesma esot: "Ak, cik tās puķītes skaistas, mierīgi dārziņā zied, ziedēju kādreiz es skaista, mierīga bij' mana sirds." Manās ausīs vēl skan viņas dziedātās Dieva dziesmas pie krucifiksa, kad siltos un smaržigos maija vakaros uzsāka: "Marija, Marija, par sauli spūdruoka, mēnesi skaistuoka, par visu cīneiguoka..."

Viņa nekad negāja lēniem soļiem,- teciņiem vien, teciņiem vien kaut vai pāri pagalmam. Ne jau velti vecumā viņas kājiņas nogura, triljoniem soļu atstājušas aiz sevis. Viņa bija audēja, adītāja, vērpēja. Atceros stelles istabā un to, kā mēs, bērni, tinām saivas. Abas ar vecmāmuļu nenogurstoši gādāja par apģērbu, ēdienu. Smags izvērtās māmuļas mūžs, kad viņa palika viena, jo tēvs nomira, bet dēls un meitas bija savās dzīves gaitās.

Dzīve ritēja normālu gaitu līdz 1940.gadam. Saimniecība zēla, īpaši Ulmaņlaikos, trīsdesmitajos gados. Iztikām ar savas ģimenes darbaspēku, izņemot sezonas strādniekus- linu plūcējus, linu kulstītāju un grāvraci. Tēvs bija ļoti praktisks, gudrs un strādīgs saimnieks. Lielākos ienākumus guvām no liniem, arī no labības, piena.

Ar darbu tikām pie turības
Es apbrīnoju un vēl šodien brīnos, kā varēja visu paveikt. Zemes bija tikai 24 hektāri, pakāpeniski tika pirkti jauni zemes gabali. Vecāki uzcēla mājas- visas vajadzīgās celtnes- labības šķūni ar riju un zirga ratu novietni, pelavnieku, salmu māju, siena šķūni, malkas piebūvi, pirti, dzīvojamo māju, klēti, sakņu novietni, darbnīcu, kūtis atsevišķi govīm, zirgiem, aitām, cūkām. Bija sagādātas lauksaimniecības mašīnas- labības, zāles pļāvēji, grābeklis, kuļmašīna, linu maļamā mašīna, vētījamās iekārtas.

Bez visiem citiem darbiem tēvs vēl paspēja iekopt dārzu, izpļaut grāvjus, sasiet žagaru kūlīšus un padarīt daudz ko citu.

Mēs, bērni, bijām visos darbos līdzi. Ganu gaitās, tikko spējām to darīt, un visos pārējos. pēc labības novākšanas tīrumā lasījām vārpas. Vēl tagad domāju, labi, ka ir kombaini, bet cik vārpu paliek uz lauka. Manā bērnībā katra vārpiņa nonāca labības šķūnī.

Jau desmit gadu vecumā biju priecīga linu plūcēja. Man patika, lai gan tas bija visai smags darbs. Gandrīz vai neticu, ka mamma trīs dienas pirms manas piedzimšanas septembrī vēl gāja darbā līdzi plūcējām.

Astoņu gadu vecumā labprātīgi piedalījos linu malšanā. Cēlos trijos naktī un dzinu zirgu, lai varētu darbināt maļamo mašīnu.

Rakstot šīs atmiņas, es domāju, kā ir šajos laikos, cik maz strādā cilvēki. Negrib strādāt, bet grib saņemt- tas taču lielā mērā ir tiesa. Arī tāpēc tās lielās vaimanas, ka grūti laiki. Ja visi godprātīgi strādātu, cik pārtikuši mēs visi būtu. Ja mums būtu godprātīga attieksme, nebūtu kā kolhozu laikos- neaparti zemes stūri, vietām arts, vietām- nē. Pie tā, protams, pieradināja sistēma, ka nestrādājam sev, bet visiem. Nebūtu pa roku galam izdarīta meliorācija, kad rezultātā ūdens tek uz pretējo pusi, kā tas ir, piemēram, pie mums.

Es apbrīnoju tēvu un mūs visus,- nemaz nebija grūti. Tādu saimniecību un tādu darītāju manā dzimtajā pusē bija daudz. Neatceros, ka no apkārtējām mājām kāds būtu gājis kalpu gaitās. Bija, protams, izņēmumi, kuri pēc tam, padomju laikā, tika pie lielākas teikšanas. Iznāca tā,- jo slinkāks, jo vairāk proletārietis, un pēc tam- lielāks vīrs.

Piedzīvojām arī krīzes situācijas. Tēvs kaimiņam aizdeva lielu naudas summu, par ko iegādāties saimniecību. Tas paņēma naudu un pazuda. Arī no galvotāja nekā nevarēja paņemt, jo viņam nekā nebija.

Turpinājums sekos

Latgale- tu dvēselīte mana (1.daļa)

     [+] [-]

, 2010-08-23 23:37, pirms 8 gadiem
Mūsu tauta ir apbrīnojama savas pacietības dēļ.




" Varbūt mēs tā esam pieraduši skriet darbā, ka drusku brīvības mūs jau traucē."
/ Ēriks Marija Remarks /






Http://www.RezervesDALAS24.Lv