Latgale- tu dvēselīte mana (1.daļa)

Drukāt

Raksta autore: Broņislava Ošāne

"Latgale- tu dvēselīte mana" tā savā brīnišķīgajā dzejolī, vēlāk dziesmā, saka mana studiju biedrene Marta Bārbale. Protams, kas var būt tuvāks, neatņemamāks un mūžīgāks par dvēseli. Bet es teikšu īsi un vienkārši: "Latgale man ir kā sirds un asinsrite", jo sirdi es iemantoju Latgalē, un visi mani asinsradinieki dzimuši mūsu kopējā dzimtenē.

Latgale- tu dvēselīte mana (1.daļa)

Raksta autore: Broņislava Ošāne (dzimusi Elste)

Preiļu puses ļaudis izturēs!

Es dziļi cienu mūsu Latviju, lepojos, ka esmu latviete, patīk labskanīgā latviešu valoda, simboli, dainas, daba, māksla, bet visvairāk krietnie Latvijas cilvēki. Un tomēr, tikko dzirdu Latgales vārdu, viegls siltums ielaužas sirdī. Uzklusot ko sliktu par to, sirdī iedur sāpe. Latgale man ir kā māsa, kā māte, kura gaida savu meitu mājās. Jau ārēji Latgale ir skaista- "aizmigusi princesīte", kura sagaidīja savu modinātāju. Skaista princesīte ar ezeriem, kur "saulei vērties matus pinot" (J. Rainis), ar zilacainajiem linu laukiem, kuri ir tik labvēlīgi Latgales zemei, pakalniem, birzīm, ar to, kas patīk tūristiem. Bet visvairāk jauka ar labajiem, dvēselē skaistajiem ļaudīm.

Es lepojos ar latgaliešu garīgo stiprumu. Kurš no citiem novadiem visos laikos spēja nosargāt tā savu ticību, baznīcu, kapus, tikumus? Viņi zināja, kas ir grēks, Dieva bauslības. Latgalē neiznīcināja nedzimušas dzīvības, tāpēc bija lielas ģimenes. Cilvēki neatļāvās pārkāpt baznīcā saņemto svēto laulības sakramentu, prata viens otram piedot un nešķīrās, kā to tagad bieži dara sīkumu dēļ, jo bija devuši solījumu palikt kopā priekos un bēdās. Ar šo teikto es neatklāju neko jaunu, tikai gribēju pieminēt to, jo tas attieksies uz tālāk rakstīto un ir raksturīgs Latgalei, manai dzimtajai pusei un tās cilvēkiem.

Par savu dzimto pusi vistiešāk saucu Smelteru sādžu Preiļu pagastā. Stāsts būs par manu dzimtu galvenokārt pagājušajā gadsimtā. Nedrīkst būt, ka tik lielisku cilvēku dzīvesstāsti nogrimtu vēstures aizmirstībā bez jebkādas pieminēšanas.

Es dziļi ticu, ka Preiļu puses ļaudis būs tie, kas nevaimanādami izies cauri krīzes grūtībām un piedzīvos daudz laimīgākus laikus. Ar prieku lasu, ka Preiļu slimnīcā no darba neatlaidīs ārstus un viņiem nepazeminās algas, lasu par jauniem ceļa meklējumiem dažādos saimnieciskos jautājumos. Nevaru aizmirst, ka "Turība" pārdzīvoja juku laikus un joprojām palika kooperatīvs. Arī tagad pavīd doma, ka jāveido kooperatīvi, lai izdzīvotu. Preiļu puses ļaudis izturēs!

Liktenis vecmāmuļu nežēloja

Bet nu par pamācošo, par vēstures rata malto manu ģimeni, radiem, Elstu dzimtu, manas ģimenes ciltskoku.

Es piedzimu kā piektais bērns Pētera un Ksaverijas Elstu ģimenē pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Mēs toreiz bijām astoņu cilvēku ģimene- vectēvs ar vecomāti, vecāki un četri bērni (viena no māsiņām nomira). Var ticēt, var neticēt, bet māmuļa kādreiz ieminējās, ka šo ģimeni skārusi melnā maģija. Notika tā, ka paaudzē pēc paaudzes sievietēm bija jāņem iegātņi, jāpazūd uzvārdam un īstajiem dzimtas sekotājiem.

Pēc savāktajām ziņām zinu, kā dzīvojusi Pastaru ģimene, kurā piedzimušas četras meitas. Trīs izprecinātas, bet mana vecmāmuļa palikusi mājās. Viņa apprecējusies ar Donātu Beču no Karulāniem, kas mājās ienācis par iegātni. Atceros savu bezgala mīļo vecmāti un apbrīnoju, kā viņa izturēja likteņa sitienus. To uzzināju pēc gadiem, bet vecomāti atceros kā šodien. Viņa nepārtraukti strādāja, arī tad, kad bija slima. Ģimenē neviens nemēģināja otra gaitas atvieglot, jo bija jāiegulda spēki, lai saimniecība tiktu uz augšu. Mana mīļa, mīļā vecmāmiņa- irbīte, klusējot panesa visu. Viņa nomira 83 gadu vecumā, kad biju studiju brīvdienās mājās. Nevaidēja, nekurnēja. Tikai atvadoties cēla acis uz mums.

Foto: Broņislavas vecmāmuļa Agate Beča (dzimusi Pastare)

Vai cilvēks var vienkārši aptvert, ko viņai mūžā nācās izturēt? Gadsimtu mijā bija piedzimusi mana mamma- pirmā ģimenē, bet pēc tam vēl astoņi bērni, un visi 3-4 gadu vecumā nomiruši. Astoņas kapu kopiņas, astoņas lielas sāpes, kas bija jāiztur. Varētu domāt, ka tā bija asins nesaderība. Kas gan tajos laikos varēja zināt, vai atrast vainu.

Bet varbūt, ka tas bija lāsts, kurš neļāva dzimtu turpināt? Tagad ar mīlestību atceros vecmāmuļas mācības ticībā, dažādus stāstus. Viens no tiem dziļi iespiedies atmiņā. Pa pasauli braukāšot antikrists ar zirgu mēslu vezumu. Visi domāšot, ka tie ir dārgumi. Tikai vēlāk cilvēki ieraudzīšot patiesību. Patiešām, vai tā nebija ateistiskā acu apmānīšana cauri pusgadsimtam? Arī es ticēju Ļeņina un Staļina (vecmamma savā vienkāršojumā teica- Leleņš un Skaleņš) viltus mācībām. Viņas iemācītos pātarus atceros vēl šodien. Tavu ciešanu dēļ, mīļo vecmāmiņ, es saku tev paldies par tavu mūžu un vēlu tev mūžīgu dusēšanu un gaismu tai saulē.

Vectēvs Donāts bija liela auguma skaists vīrietis, ar ūsām un neiztrūkstošu pīpi zobos. Viņš strādāja un strādāja, īpaši pie liniem, malkas un citos darbos.

Turpinājums sekos

Latgale- tu dvēselīte mana (2.daļa)

     [+] [-]

, 2010-08-10 14:36, pirms 8 gadiem
Aizraujošs dzīves stāsts, ļoti gaidīšu turpinājumu

     [+] [-]

, 2010-08-10 14:50, pirms 8 gadiem
jā viņa spēj saskatīt tieši labo

     [+] [-]

, 2010-08-10 15:47, pirms 8 gadiem
Oho! Kāds interesants raksts!

     [+] [-]

, 2010-08-10 15:58, pirms 8 gadiem
Paldies! Interesanti lasīt!

     [+] [-]

, 2010-08-10 16:12, pirms 8 gadiem
ļoti spēcīgs raksts

     [+] [-]

, 2010-08-10 16:17, pirms 8 gadiem
Manuprāt, vairāk šādus rakstus vajadzētu

     [+] [-]

, 2010-08-10 21:54, pirms 8 gadiem
jā, interesanti ir cilvēku likteņi...

     [+] [-]

, 2010-08-11 02:52, pirms 8 gadiem
kad būs turpinājums?

     [+] [-]

, 2010-08-11 10:43, pirms 8 gadiem
Par vecmāmuļu izlasīju pāris reižu; bija cilvēkam grūta zdīve.

     [+] [-]

, 2010-08-12 01:22, pirms 8 gadiem
kad būs turpinājums?

     [+] [-]

, 2010-12-24 09:47, pirms 7 gadiem
..jā mana vecāmāte Jezupata arī izdzīvoja līdzīgu likteni..ticīga un uzticīga līdz mūža galam...savas sāpes veltīja Dievam par godu..un lepojās,ka ir latgaliete, kaut gan māte bija poliete,bet tēvs latgalietis.
..bija savaldīga,klusa un bijīga,strādīga un atelpas brīžus ziedoja Dieva vārdam..viņas lūgšanas arī palīdzēja saglabāt ticības garu mūsu ģimenei ateisma laikā...lai Dievs svētī viņu mūžībā!Pateicība Dievam par līdzcilvēkiem,kuri neļauj atdzist ticības garam!..

Tev jābūt autorizētam,