Kādos purvos bridīsi, tādus večus dabūsi!

Negribu šobrīd sīki kavēties pie iemesliem, kāpēc savulaik nolēmu ar daiļskanīgu niku ielogoties kādā pazīstamā seksa portālā, vien teikšu – tādi bija, un pietiekoši pamatoti. Lielu lomu šai pasākumā nospēlēja arī vienkāršā, sievišķīgā ziņkāre, jo no daudzām draudzenēm biju dzirdējusi veselu virkni satriecošu, satraucošu, smieklīgu un arīdzan foršu pastāstu par to, kā TUR viss notiek vai arīdzan nenotiek, tāpēc nolēmu – dzīves izzināšanai un dažādošanai arī man tajos ir jāieskatās.

Aptuveni gadu periodiski un ar iepauzēm turpināju ganīties kādā draiskā portālā, taču uz tikšanās reizēm ar fiksā seksiņa kārotājiem ‘’neparakstījos’’, kā arī savus foto pa labi un kreisi nesūtīju – baidījos taču, ka, būdama šķietami ķītra un godīga namamāte, varu ‘’uzrauties’’ uz kādu paziņu, kas nedarīs godu manai reputācijai, jo Rīga un Latvija, kā zināms, ir sasodīti mazas. Bez tam – nevienu ievērības cienīgu eksemplāru, ko varētu aplaimot ar savu klātbūtni un ne tikai, likās, ka virtuāli tā arī nesastapšu, līdz beidzot...

Nu jā, tikko biju atgriezusies no skaista, bezrūpīga atvaļinājuma, vienlaicīgi esot lieliskā emocionālā un fiziskā formā, un pēc paliela pārtraukuma, apsēžoties pie datora, atkal virtuāli iemetu acis ‘’aizliegtajā auglī’’ ar nepārprotami viennozīmīgu nosaukumu katram, kurš prot lasīt un nedzīvo pārliekās ilūzijās par cilvēku patieso dabu. Starp daudzajām, momentāli saņemtajām vēstulēm kāda man patiesi likās saistoša, un tā pēc aptuveni nedēļu garas sarakstes ļāvos pierunāties, un devos uz pirmo randiņu.

Mūsu attiecības iestiepās vairāk kā gada garumā. Pavisam drīz abi izdzēsām savus profilus no TĀ portāla un pēcāk sarunās bieži pieminējām – re, kā tomēr gadās, ka patiesos cilvēkus var sameklēt necilā metāla kastē pat bezgala vulgārā vietnes zemē. Abi bijām precēti, tikšanās reizēm bija grēka saldā indes garša, taču ikdienas neiztrūkstošās vēstules, kas nebeidzās turpināties, šķietami neiespējamajai savienībai viesa dīvainu stabilitātes sajūtu. Pilnīgi skaidri apzinājos, ka mūžīgi tas tā nevar turpināties. Jutos laimīga un nelaimīga vienlaikus, vēl jo vairāk tad, kad kopīgi sākām pārspriest iespēju šķirties no jau esošajām laulībām un turpmāk būt kopā ‘’pa īstam’’.

Sievietes intuīcijā ir jāieklausās. Tieši tad, kad viss likās pārāk skaisti, lai būtu patiesi, un no dienas uz dienu pārliku sarunu ar vīru, lai informētu par savu izšķiršanās soli, jaunajās attiecībās sajutu ''falšumu'' un izlikšanos – nu nebija kaut kas vairs īsti lāga! Pilnīgi spontāni par jaunu un ar citu niku ielogojos seksa portālā, un tur atkal priekšā satiku mīļoto Draugu, kura dēļ jau biju gandrīz gatava pamest ģimeni. Ko lai saka – suns spalvu met, taču tikumu – nē! Tomēr pirmais apstulbums bija tik milzīgs, ka bezmaz vai nolēmu doties pie viņa sievas, apkrist meitenei ap kaklu, pavēstīt– mīļā, viņš taču krāpj mūs abas! – un sievišķīgā solidaritātē kopīgi izraudāties. Tāpat arī pēkšņā apskaidrībā atcerējos simtiem nodevīgu sīkumu, kas liecināja, ka es neesmu viņam vienīgais sānsolis, un ka to man jau sen vajadzēja saprast, ja vien nebūtu gribējusi redzēt tikai to, ko gribu redzēt un dzirdēt vien to, kas manām ausīm likās tīkams. Bez tam sapratu, ka visas skaistās runas par kopīgo nākotni ir tikai un vienīgi tukšas pļāpas bez rīcības seguma, kurām biju paspējusi noticēt. Nu ko, muļķei muļķes bēdas.

Mans rīcības plāns bija skaidrs un īss. Pavisam ātri izdevās izprovocēt Draugu uz saraksti ar savu viltus profilu, un nepagāja ne divas dienas, kad biju paguvusi kā jauniepazītā meitene aizsūtīt viņam, manuprāt, ārkārtīgi neglītu un neiekārojamu Google sameklētu foto, uzrakstīt kaudzi primitīvu vēstuļu, kas bija pārpilnas ar gramatiskajām kļūdām, pastāstīt, ka manam telefonam ir beidzies kredīts un tāpēc neesmu sazvanāma, apjautāties, vai pēc seksa nevar izpalīdzēt ar naudiņām utt., un finālā - sarunāt konkrētu randiņu patālā un ārkārtīgi nepievilcīgā rajonā, kur manis norādītajā adresē kāda nama dzīvoklī patiesībā atradās ārsta – venerologa prakse.

Tobrīd man likās, ka visu notiekošo it kā vēroju no malas, un līdz pašam pēdējam brīdim neticēju, ka mans gudrais, labi izglītotais un pievilcīgais Draugs ir spējīgs ''uzķerties'' uz tik lētu provokāciju! Un tomēr tas tā notika. Piedevām visu laiku paralēli, it kā nekas nebūtu noticis, arī es pati turpināju ar viņu sarakstīties un sazvanīties. Neīsti lišķīgais mīļums turpinājās! Līdz brīdim un kopīgi nozīmētajai stundai, kad Draugs lēca savā dzelzs rumakā, lai dotos pretim jaunām uzvarām, nenojauzdams, ka uztrāpīs daktera kabinetam.

Man atlika vien uzrakstīt pietiekoši pazemojošu un ironisku atvadu vēstuli no īstās ‘’sevis’’, kur tika atklātas visas kārtis, steigšus izdzēsties no visiem saziņas portāliem, kā ari nobloķēt pārējās komunikāciju iespējas, lai sev pateiktu – finita la comedia, šo Neromānu esmu beigusi kā uzvarētāja!

Un tomēr turpinājums bija nedaudz citāds. Pēc pāris dienām tiku sagaidīta pie mājas, kur notika meksikāņu seriālu cienīga izskaidrošanās ar dūru vicināšanu, kā rezultātā ieguvu zilu aci...Pat nemēģināšu paskaidrot, kā es tobrīd jutos, vien piebildīšu, ka līdz tam neviens cilvēks dzīvē man nebija pieskāries varmācīgi. Nu neko, nācās kādu laiku panēsāt saulesbrilles…

Gūtās atziņas un mācības? Nevajag tīšā prātā ‘’čakarēt’’ karmu, jo par visu ir jāsamaksā. Un vēl – kādos purvos bridīsi, tādus večus dabūsi! Vienkārši, skaidri un bez ilūzijām.