Mana dārzeņu pārdevēja

Viņa ir mana dārzeņu pārdevēja kādā no Rīgas tirgiem, kur ar pašcieņu paudošu stāju īsteni karaliskā diženumā valda pār kartupeļu, burkānu, kāpostu un citu pašmājās audzēto labumu krāvumiem un vienlaikus pircēju prātiem - stāstot, iestāstot, apburot un pārdodot. Apveltīta ar vienlīdz asu prātu un mēli, nevainojamu humora izjūtu un to, ko mūslaikos mēdz dēvēt par harizmu, viņa cilvēkus pievelk kā magnēts. Ap viņu un pie viņas vienmēr pulcējas un piestāj - arī tad, ja neko nepērk, jo ticiet man, parunāties ar šo kundzi reizēm ir daudz jēgpilnāk un iedvesmojošāk kā čatot internetā, skatīties TV ziņas vai pārlapot avīžu slejas. Jo nekā gaiša tur pēdējā laikā nav.

Mūsu pazīšanās aizsākās kādā izgājušās vasaras neprātīgi svelmainajā dienā, kad pašā rīta agrumā izskrēju tuvējo tirgu, lai iegādātos pārtikas krājumus ģimenei, pirms kopīgi dotos prom no saules uzkarsētās pilsētas. Nesteidzīgi un vērtējoši virzījos pa šaurajām ejām starp apskatei un iegādei izkrautajām precēm, līdz tiku uzrunāta no kādas ņipras pensijas vecuma kundzītes, kura diezgan neatlaidīgi uzstāja nopirkt redīsus.

‘’Nesmuki redīsi’’, acumirklīgi izvērtēju situāciju un it kā pie sevis, bet tomēr pietiekoši skaļi attraucu. Mierīgi grasījos turpināt ceļu, taču izdzirdu zibenīgu atbildi:

‘’Pati tu esi nesmuka!’’

Sarāvos kā dzelta un sadusmota apstājos, jo skaistā brīvdienu rītā nosaukt mani par ne pārāk glītu – tas nu gan likās stipri par nekaunīgu un daudz... Godīgi jāteic, ka torīt mūsu tērzēšana ievilkās krietnas pusstundas garumā, izrunājot visplašākās sarunu tēmas, sākot ar neierastajiem laika apstākļiem, tuvējām vēlēšanām un visbeidzot ar prezidenta frizūru un viņa kundzes kleitām. Kā fascinēta klausījos, piedalījos un līdz zemei locīdamās kopā smējos par trāpīgajiem izteicieniem, asprātīgajiem secinājumiem un citām dzīves gudrībām, un tikai mājās pārnākot konstatēju, ka no jauniegūtās paziņas esmu iegādājusies ne vien redīsus, bet arī veselu kaudzi citu ienākušos dārzeņu, piedevām tādos apjomos, it kā priekšā būtu nevis divas brīvdienas, bet nākamais pasaules karš.

Es turpinu pie viņas iepirkties. Lai arī ar gardu muti notiesāti, viņas pārdotie dārzeņi turpina priecēt visu ģimeni cauru gadu, par redīsiem torīt man tomēr izrādījās taisnība. Tie bija ne vien neglīti, bet arī tārpaini un negaršīgi, un nācās tos izmest. Ko arī izdarīju, smiedamās par to, cik apburoši un eleganti viegli esmu piejaucēta, un šķiet, ka uz ilgu laiku.

Taču ne par redīsiem ir šis stāsts. Bet par cilvēkiem, kurus Dievs sūtījis uz zemes virsas, lai ik dienas liktu citiem pasmaidīt.