Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource1 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource1), Fid:69, Did:0, useCase: 0

Latgale- tu dvēselīte mana (4.daļa- noslēdzošā)

Drukāt
Latgale- tu dvēselīte mana (4.daļa- noslēdzošā)
Broņislavas Ošānes māte un tēvs kopā ar meitu ģimenēm un dēlu 50-ajos gados Smelteros. Broņislava ar brāli aizmugurē.

Autore: Broņislava Ošāne

Kuplās dzimtas vadīja tikums un darba mīlestība

Bet nu par tēva dzimtu. Grovānos pāri par 100 gadiem nodzīvoja man otrā vecmāmuļa Elizabete Elste. Ar vislielāko apbrīnu varētu vērtēt šo stalto, skaisto, kādreiz it kā no Sakstagala nākušo sievu. Vectēvam Pēterim bijuši brāļi Ludvigs, Paulis un māsa Veneranda. Tiem- savas saimniecības, kuru sen vairs nav, un ļoti maz kas saglabājies no ģimenēm. Tikai kapu kopiņas. Arī vectēvs 1935.gadā šķīrās no dzīves, atstājot sievu ar sešiem dēliem un divām meitām, kurus tomēr bija paspējis nodrošināt. Mana apbrīna galvenokārt attiecas uz to, kā varēja izkārtot, lai visiem daudzajiem bērniem būtu nodrošināta pārtikusi dzīve. Kādi padomi, kādi tikumi un likumi te tika izmantoti. Bērni un bērnubērni nekļuva par nabagiem, neviens nebija krimināli sodīts, visi bija krietni, samērā turīgi, ticīgi. Vecākais dēls Pēteris atnāca pie manas mammas. Diviem dēliem Alfonam un Aloizam sadalīja saimniecību. Alfons palika uz vietas, apņēma krietnu, skaistu sievu Broņislavu. Piedzima pieci dēli. Jāpateicas mātes gudrībai, pašaizliedzībai, ka tie tika skoloti, krietni audzināti. Jānis, Alberts ieguva augstskolas izglītību, nepalika bez izglītības arī Pēteris, kurš izrādījās ļoti gudrs, praktisks saimnieks, arī kolhoza vadītājs, kurš visiem spēkiem centās glābt saimniecību, lai nenodarītu pāri saviem ļaudīm. Agri mira trīs dēli, atstājot ģimenes ar atvasītēm. Pētera sieva ir cilvēks ar izcilām runas dāvanām, apskaužamu humoru, lieliska māte un saimniece.

Aloiza ģimenē ir divi dēli un meita. Visi dzīvo Rīgā, ir krietni cilvēki. Lonija un Vitālijs ieguva augstāko izglītību, arī Juris dzīvē labi iekārtojies.

Izidoram vajadzēja iegūt komercizglītību. Viņš darbojās vadošā amatā, vadīja uzņēmumus Rēzeknē, bija Pilsrundāles pienotavas vadītājs, dzīvoja arī Siguldā. Viņa sieva (Izidors pāragri mira) Anna bija no mācītāju Grišānu dzimtas. Skaistā, ticīgā sieviete izaudzināja divus dēlus.

Traģiskāks liktenis bija dēlam Staņislavam, kuram tika nopirkta Pieniņu, varētu teikt,- pusmuiža, ko vēlāk izmantoja padomju vara, jo ģimeni izsūtīja uz Sibīriju. Agri nomira pirmā sieva Tekla, kura ieguldīja savu pūru Pieniņu saimniecībā un atstāja divus bērnus. Otrā sieva ar bērniem atgriezās pie vīra Staņislava, kurš Rīgā pa to laiku sagādājis mitekli, jo pats bija izglābies no izsūtīšanas. Agri mira dēls Rihards, bet Leonards, Genovefa un Lidija dzīvo Rīgā. Jaunākais Elizabetes dēls Donāts bija uzsācis studijas Tautsaimniecības augstskolā, bet nebeidza un jaunās okupācijas sākumā aizbrauca uz ASV un iekārtojās Kalifornijā.

Meitai Veronikai tika ieteikts apprecēties ar poļu tautības vīru Jermoloviču. Viņi krietni saimniekoja, izaudzināja divus dēlus, viens gan tika aizrauts kara gaitās. Dēls Alberts atrada lielisku sievu, un dzimtu turpina jaunākās paaudzes.

Ne reizi vien esmu domājusi, vai ir ideāli cilvēki. Šķiet, ka pie tādiem varētu pieskaitīt tikko minēto Veroniku un arī manas māsas vīramāti. Laikam jau viņu dzīves pa pareizajām sliedēm virzīja ticība.

Otra Elizabetes meita Benedikta sastapa savu vīru Salimonu Pastaru sādžā un arī lieliski saimniekoja. Viņu ģimeni papildināja viena meita un pieci dēli. Meitas- lepnas mātesmeitas liktenis nebija sevišķi žēlīgs. Dēliem tika nolemts dzīvot katram savā Latvijas pusē. Pēteris neatgriezās no kara gaitām. Antonam bija lemts kļūt par lielas saimniecības īpašnieku pie Varakļāniem, nācās piedzīvot arī visādus likteņa triecienus.

Jānis un Jāzeps izdevīgi apprecējās un bija laimīgi, bet pastarīša Donāta dzīvē gadījās dažādas likstas.

Sāp tukšums un klusums
Šajās īsajās ziņās parādīju vairākas paaudzes, lai skartu Elstu ģimenes saknes. Ciltskoks kupli sazarojis, bet par to ir cits stāsts. Apbrīnoju agrākās kuplās un krietnās ģimenes, to pašaizliedzību, darba tikumu, gudrību un dziļo ticību. Diemžēl dzimtas pēcteču dzīvēs ielauzās nežēlīgais kara un pēckara laiks.

Lielākā daļa no minētajiem asinsradiniekiem mūža mājas atraduši Smelteru kapsētā. Kapsētā, kurā komunisti bija aizlieguši apbedīt, jo esot jāpaplašina blakus esošās garāžas. Asinis stingst dzīslās, domājot par to, ka pāri kauliem, bijušajiem cilvēkiem, svētajai zemītei staigātu cilvēki, brauktu mašīnas. Jau vairāki vietējie aizgājušie tika aizvesti uz Skuteļu kapiem, tomēr Smelteru kapsētu nosargāja, aizliegums apbedīt tika atcelts.

Karš, komunisma cēlāji,- ko gan tie izdarīja ar cilvēkiem. Kaut vai ar Smelteru sādžu. No pirmskara gados dzīvojušajiem gandrīz simts cilvēkiem te palikuši mazāk par desmit. Desmit toreizējo saimniecību vietā tagad palicis tikai pa kādam pamatakmenim, koki un nātres- mājvietu liecinieki. Palikušajās astoņās saimniecībās tagad dzīvo tikai pensionāri vai ienācēji. Man visvairāk sāp aiz cilvēkiem palikušais tukšums un klusums. Ir jau vēl pa kādam smelterietim, bet maz. Tādi Grovāni vairs neeksistē.

Tomēr Smelteru vārds neizzudīs no kartes, jo šo nosaukumu pieņēma saimniecība, pasts, pietura, apdzīvota vieta. Bet vislielākais brīnums,- ticīgie panāca, ka Smelteros tika atvērta un iesvētīta sava baznīca. Dievs sargā savus kalpus.

Var būt, ka kādā niecīgā ciltskoka zariņā esmu arī es, jo jūtu šīs saknes.

Dievinu zemi un dzīvību
Esmu palikusi viena, bet vēl turos ar senča sīkstumu. Te, aiz Daugavas, ir mana mīļotā vīra un viņa krietno vecāku kādreiz labi iekoptās mājas. Es vēl turos, man glaužas klāt kādreiz no Smelteriem, no brāļa saimniecības šeit atvestās aitiņas. Pirms gadiem mana māmuļa man atsūtīja jēriņu pārīti tieši savā dzimšanas dienā, tāpēc tie saņēma vārdus Ādams un Ieva. Manī dzīvo zemes un dzīvības dievināšana un pateicība bijušajiem krietnajiem cilvēkiem. Apkārtējie kaimiņi man saka,- ko tu plēsies, likvidē visu, vismaz padzīvosi. Ko nozīmē- padzīvosi,- bez darba, bez dārza ziediem, bez pavasara smaržām, putnu dziesmām, kas veltītas tikai tev, bez mīļās zemītes.

Mani mīļie asinsradinieki, smelterieši, preilēnieši, latgalieši! Mana sirds ir pie jums. Es negribu domāt par to, kas draud, es ticu labajam. Visas bēdas reiz paliek aiz muguras, vajag tikai ticēt, darīt, dažreiz pat par to nedomāt. būs jau labi!

Man ir tikai vēlējumi no visas sirds. To ir daudz, bet šeit tikai par dažiem. Lai uz manu senču kapiņiem vienmēr ir zied! Lai visiem krietnajiem cilvēkiem, kurus īpaši cienu vienmēr būtu izturība, veiksme un sirdsmiers. Vēlu, lai veiksme un dzīvesprieks vienmēr stāv klāt skolotāja Jāzepa Skuteļa muzikāli apdāvinātajai un cilvēciski skaistajai ģimenei. Man prieks, ka viņi spēlē un dzied arī baznīcās.

Manai skolas biedrenei Veronikai Berezinskai vēlu labu veselību un būt tikpat radošai. Man gribētos vēlēt tik daudz, nu kaut vai veiksmi deputātam Jānim Eglītim, talantīgajam Atim Auzānam, laimi visiem maniem bijušajiem skolēniem un kolēģiem...

Es ceru, ka manas domas un vēlējumi tiks sadzirdēti, jo es nevaru Latgali nemīlēt.

     [+] [-]

, 2010-09-07 08:16, pirms 8 gadiem
Tā tā dzīve paiet.

     [+] [-]

, 2010-09-28 22:23, pirms 8 gadiem
NO SIRDS PALDIES JUMS, par jusu stastu, par jusu velejumiem!!!

     [+] [-]

, 2010-12-24 09:56, pirms 8 gadiem
..Paldies!
Dots devējam atdodas!(latv.sakāmv.)
jūsu mīlestība vieno mūs visus..tuvu un tālu...
Dod , Dievs, atjaunot seņču tikumus!

Tev jābūt autorizētam,





" Gudrs cilvēks nedara visas kļūdas pats. Viņš atstāj iespēju arī citiem."
/ Vinstons Čērčils /






Http://www.RezervesDALAS24.Lv