"Mēs šeit teātrī ļoti mīlam viens otru"! Intervija ar Latvijas Leļļu teātra aktrisi Tatjanu Hitarišvilli

Drukāt

Taņa uzreiz ieguva manas simpātijas. Viņa paņēma mani aiz rokas un aicināja apgaitā pa teātri. Izrādās, šajā vietā sākumā bijusi tikai koncertzāle, bet otras mājas nemaz nav bijis. Tā esot piebūvēta vēlāk, viņa man stāsta, un es jūtu, ka domās Taņa jau ir atgriezusies savā jaunībā.

"Mēs šeit teātrī ļoti mīlam viens otru"! Intervija ar Latvijas Leļļu teātra aktrisi Tatjanu Hitarišvilli

„Kā es šeit nokļuvu? Taņa pārjautā:" Pēc kara mēs ar ģimeni atbraucām uz Latviju. Mammai kāja bija amputēta, bet tētis izsūtīts. Es mācījos mūzikas skolā. Krustmāte man parādīja sludinājumu, ka Leļļu teātris Latvijā meklē krievu trupai aktierus. Mana sirds jau toreiz saprata, ka vēlos strādāt pie lellītēm. Atnācu uz noklausīšanos un mani pieņēma. Tajā laikā galvenā māksliniece bija Mirdza Ķempe, bet mana pirmā izrāde bija „Lācēns un pelīte”.

Tā klusām runājoties, esam nonākušas aizkulisēs jeb aktieru valodā runājot- aiz širmja. Mani pārņem saviļņojums. Esmu nokļuvusi brīnumu radīšanas aizkulisēs. Taņa man rāda stūri, kur bijusi vieta orķestrim. Tajos laikos izrādei bija cita kvalitāte, dzīvais orķestris piešķīra lugai muzikālo vēstījumu. Aktrise man stāsta un es redzu saviļņojumu viņas sejā. Aizkulisēs nemaz nav šaura līnija pie širmja, kur aktieriem rādīt lelles. Telpa ir diezgan plaša, kā klasiskai skatuvei. Šeit tā ir sadalīta zonās. Zona pie širmja, tad podests uz kura rāda aizmugures skatus. Pēc vajadzības podestu var pacelt augstāk un nolaist zemāk. „Pēdējās izrādēs man nedeva lomas, kurās jākāpj uz podesta”, stāsta Taņa. Fiziski šis ir smags darbs, rāda aktrise": "paceliet un abās rokās noturiet 10 kg. Pleciem un mugura tāi ir liela slodze. Šo darbu nevar strādāt tikai naudas dēļ. Šeit aktieri ir ar sirdi.

Ir atbraucis mūsu operators un mēs lēnām dodamies uz leļļu muzeju, kur plānota video intervija. Man ir sajūta, ka labākais paliek aiz kadra. Aktrise uztraucas, ka atmiņa nav vairs tik laba un kāds vārds paslēpjas, tad vajag mazliet laiciņa, lai atcerētos to. Mierinu Taņu, ka tā dažreiz notiek visiem. (Redzu, tomēr, ka videokamera rada aktrisei papildus stresu). Iekārtojamies Leļļu muzeja telpā, kur aktrisei jāsēž lielajā karaļa krēslā. Visapkārt ir lelles. Esmu sagatavojusi jautājumus un sāku ar jaunības eliksīra meklējumiem.

Kas dod Jums enerģiju?- es jautāju. „Mans darbs mūža garumā un ikdienas sniedz man jaunības enerģiju”, stāsta Taņa. Un tad pēkšņi viņa man pajautā, vai gribu dzirdēt kādu stāstu par vienu braucienu uz viesizrādēm? Protams, ka gribu.
Un tad Taņa sāk stāstīt: "Padomju laikos mūs uz viesizrādēm veda ar smago mašīnu. Līdz Latgalei – Daugavpilij- bija jābrauc pusi dienas. Aktieri sēdēja smagās mašīnas aizmugurē, kravas nodalījumā. Mums bija izsniegtas siltās pufaikas, lai ziemā nebūtu auksts. Pufaikas tajos laikos uz laukiem bija ļoti populāras, un mums bija iedotas speciāli košās krāsās – sarkanā, dzeltenā, zilā. Bet no aukstuma pilnībā tās nepaglāba. Es no mājām paņēmu mazus spilvenus, uz kuriem sēdēt, bet kājas tomēr ļoti sala. Toreiz leļļu teātrī strādāja Eduards Roženštrauhs (orķestra vietā). Mēs viņu saucām par Edžu. Tad Edžus paņēma manas kājas savā klēpī un sasildīja. Redziet, cikLeļļu teātra kolektīvs ir draudzīgs un cilvēki izpalīdzīgi, jo uz skatuves jāstrādā ļoti tuvu kopā vienam ar otru. Tāpēc viens par otru rūpējas kā īstā ģimenē.
Pēc izrādes aktieri sanāca uz vakara pasēdēšanu. Tur skanēja mūzika, notika dejas un draudzīga pasēdēšana. Aktieriem gribējās ēst un te nu atkal Edžus nāca talkā, nez no kurienes atnesot lielu katlu ar kartupeļiem un salātu bļodu. Viņam katrā pilsētā tolaik bija sava meitene, kas viņu gaidīja, droši vien arī pusdienas vārīja.
Pēkšņi Edžus sāk stāstīt, ka tikko sacerējis dziesmiņu par zilo lakatiņu. Mēs visi smejamies un neticam. Tikai pēc gadiem, kad dziesma kļuva populāra, sapratām ka tā dzimusi tieši tovakar".

Man uz mēles ir jautājums, kuru noteikti gribu uzdot māksliniecei- vai tiesa, ka savos 70 gados esat uz skatuves uztaisījusi špagatu?
"Jā", smejas aktrise: "arī tiltiņu varēju uztaisīt.

Vai, tad šajā profesijā tas ir nepieciešams?- esmu nesaprašanā.
"Mums katram ir savs talants un visiem špagatu varēt nav obligāti" atbild viņa.

Esat ilgus gadus strādājusi kopā ar Pāvilu Šēnhofu. Ja jums būtu iespēja viņu satikt šodien, ko jūs viņam teiktu?- mani interesē aktrises atmiņas par ievērojamo mākslinieku.
"Ar Pāvilu Šēnhofu mēs ienācām teātra kolektīvā vienā gadā. Esam kopā nostrādājuši daudzus gadus. Vēlos viņam teikt LIELU PALDIES par kopā pavadīto laiku. Pāvils Šēnhofs bija izcils mākslinieks. Es cienu viņa paveikto darbu" - Taņa atbild uz manu jautājumu un redzu, ka acīs tai iezogas skumjas. Arī man kaklā sakāpj asaru kamols. Mirklis ir ļoti emocionāli piepildīts. Ir sajūta, ka tiešām mums blakus stāv pats lielais mākslinieks.

Vai, iestudējot lugu, režisoram vienmēr ir galvenais vārds?- uzdodu nākošo jautājumu un iepriekšējās emocijas lēnām atkāpjas.
"Strādājot pie jaunas izrādes, režisors vienmēr ieklausās aktieru teiktajā", stāsta man aktrise. "Dažreiz režisors redz savu vīziju par lugas formu, bet mēs aktieri zinām savas iespējas tehniski labāk, kā arī to, ko var izdarīt ar lelli. Tāpēc dažreiz esmu ieteikusi savas domas, kā savādāk varētu veidot izrādi. Leļļu teātrī var strādāt, tad ja esi gatavs pielāgoties otram cilvēkam. Šeit ir jājūt otrs pat bez vārdiem. Ir lelles, kuras vada vairāki aktieri. Tad nevar gaidīt ko otrs liks darīt, bet ir pilnībā jājūt gan lelle, gan kolēģis. Kaut vai, lai neuzkāptu otram uz kājas.
Lugu iestudējot , tas noteikti ir kolektīvs darbs- gan režisora, gan mākslinieka, gan aktiera. Un paveiktā darba vērtētājs mums ir skatītājs. Leļļu teātrī ir katrai izrādei ir visnopietnākā žūrija- bērni, un viņi nekadi nemelo. Ja zālē skan smiekli, tad zinām, ka viss ir kārtībā. Šo skatītāju prieks un sajūsma arī ir tas burvju līdzeklis, kas liek mums aktieriem justies jauniem".

Kā teātrī tiek pieņemti jauni aktieri? Ilggadējie mākslinieki ir sastrādājušies un labi jūt viens otru, taču, kā ir ar jauniem,- jautāju Tatjanai.
"Mēs šeit teātrī ļoti mīlam viens otru un esam tikai priecīgi, kad pienāk kāds jaunais aktieris. Mēs visi- jauns vai vecs- esam viena komanda.
Skumji kļūst tad, kad lielo teātru mākslinieki uzskata mūs, Leļļu teātra aktierus par mazajiem, sev nelīdzvērtīgiem. Mums tikai skatītāji ir mazi, bet mākslinieki ir tikpat lieli, un mēs lepojamies ar savu darbu.

Ar šādu atziņu aktrise vēlas atvadīties no mums.

Kad videokamera ir izslēgta, no blakus telpas garām steidzas visiem pazīstamā aktrise Santa Didžus. Ieraugot Tatjanu, viņa sāk smaidīt un steidzas apskaut viņu. "Taņa ir mūsu teātra zelta cilvēks, par viņu stāstiet tikai labu. Mēs visi šeit viņu ļoti mīlam" saka Santa. Un es redzu patiesu cieņu jaunākās kolēģes acīs.
Šādi mirkļi visvairāk stāsta par cilvēku. Kad Santa aizsteigusies tālāk, nopelniem bagātā aktrise apskauj arī mani: "Redziet es jau jums stāstīju, ka visa vecuma aktieri labi saprotas Leļļu teātrī" saka man Tatjana.

Esmu aizkustināta no milzīgās mīļuma un mīlestības devas, ko saņēmu no aktrises. Man gribas viņu ilgāk paturēt savā tuvumā un runāties vēl un vēl. Taču tas būtu liels egoisms no manas puses. Aktrisi gaida citi pienākumi-
pēc intervijas Taņai jāsteidzas izņemt mazdēlu no skolas. Viņa vēl joprojām palīdz savai meitai. Mazdēls iet pirmajā klasē un pēc stundām aktrise viņu katru dienu pavada uz mājām.

"Ir jākustas, lai nepalieku pavisam stīva" saka aktrise un smaids viņai ir tik sirsnīgs. Paldies Jums, Taņa, ka atnācāt. Paldies, ka stāstījāt.

Ar aktrisi aizkadrā sarunājās Ilze Ušacka, epadomi.lv

     [+] [-]

, 2011-05-23 06:58, pirms 7 gadiem
aiz širmes neviens viņus neredz un nepazīst

     [+] [-]

, 2011-05-24 00:51, pirms 7 gadiem
Lasot interviju ar aktrisi, pārņēma dīvaina sajūta arī mani, tāds kā kamols kaklā vai kaut kas tam līdzīgs..

     [+] [-]

, 2011-05-24 16:21, pirms 7 gadiem
sirsnīga un mīļa intervija, ļoti patika

     [+] [-]

, 2011-05-24 16:40, pirms 7 gadiem
Mēs mīlam teātri u varam tikai piekrist māksliniecei, ka aktiera lielums vai mazums nav atkarīgs no teātra, kurā viņš strādā, bet gan no talanta un tā, kā viņš strādā. Skatītājs nosaka visu, - ja izrāde ir apmeklēta un pēc tās beigām skan neviltoti aplausi, tad aktierim ir ar ko lepoties.

     [+] [-]

, 2011-05-28 00:04, pirms 7 gadiem
Jauki un sirsnīgi uzrakstīts, patīkami lasīt.

Tev jābūt autorizētam,