Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource1 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource1), Fid:254, Did:0, useCase: 0

Džidhu Krišnamurti - indiešu izredzētais

Džidhu nāca pasaulē 1896. gada 12. maijā Madanapalā. Lielajā brahmaņa ģimenē viņš bija astotais bērns. Viņa māte, kas pielūdza Krišnu, nosauca viņu par godu šim Dievam. Astrologs pareģoja, ka puisim būs liela nākotne.

Taču pirmajos desmit gados tas nelikās diez ko ticami – divu gadu vecumā Krišna gandrīz nomira no malārijas, bet vēlāk, sākot iet skolā, tika atzīts par galīgi nespējīgu skolēnu, par ko vairakkārt tika sists ar rungām. Tomēr tieši tad izpaudās citas viņa īpašības – sapņainība, neparastas novērošanas spējas, līdzcietība pret nabagiem un, lai cik tas arī būtu dīvaini, aizraušanās ar tehniku.

Indijā ir tradicionāli augsta bērnu mirstība – Krišna sākumā zaudēja vecāko māsu, tad četrus brāļus un māsas. Īstā traģēdija sākās tad, kad nomira māte. Bez nepieciešamās aprūpes bērni kļuva kā ar kraupi apmetušies, un tēvs tikai zīlēja, kura no viņa atvasēm pametīs šo pasauli – pats mazākais, plānprātīgais Sadanands vai vārgulīgais Džidhu.

Tēvam izdevās dabūt sekretāra vietu Teozofijas biedrībā, viņš mainīja dzīvesvietu un pārveda līdz arī savus bērnus. Džidhu nejauši pamanīja viens no galvenajiem teozofiem Čārlzs Ledbiters, kuru satrieca viņa varenā un brīnišķīgā aura. Tāpat kā savulaik astrologs, arī Ledbiters pareģoja zēnam izcilu nākotni un tāpēc ķērās pie viņa fiziskās, vispārējās un garīgās izglītošanas. Drīzumā viņš telegrafēja Teozofijas biedrības vadītājai Annijai Bezantei par savu atradumu, kā arī par to, ka pa astrālo saikni pats Maitreja (Psaules valdnieks) licis nosūtīt zēna dvēseli uz Šambalu, lai iepazītos ar to.

Laiku no pirmdienas, 1910. gada 10. janvāra, līdz 12. janvāra rītam Ledbiters pavadīja ieslēdzies kopā ar zēnu. Par to, ka astrālā audience notikusi, liecina Džidhu atmiņas. Īpašu iespaidu uz viņu bija atstājis tas, ka Pasaules Valdnieks, Nākotnes Buda izrādījās „pusaudzis, nedaudz vecāks par mani, bet neparasti skaists, viss mirdzošs un lielisks, ar saules gaismai līdzīgu smaidu. Viņš ir spēcīgs kā jūra, nekas nespēs Viņam pretoties, un tajā pašā laikā Viņš ir Mīlestības iemiesojums, tāpēc es nemaz nebaidījos no Viņa.”

Kad Džidhu Krišnamurti iznāca no Bizantes istabas, visi, kas viņu ārpusē bija gaidījuši, krita viņa priekšā pie zemes. Un jau 1911. gada sākumā enerģiskā misis Bezante nodibināja Starptautisku ordeni „Austrumu zvaigzne”. Par ordeņa vadoni viņa pasludināja jaunradušos mesiju Krišnamurti, bet sevi un Č. Ledbiteru - par viņa aizbildņiem. Tā paša gada februārī viņi kopā ar Džidhu un viņa brāli Nitju devās uz Birmu, pēc tam – uz Angliju, jo kundze gribēja, lai zēni iegūtu Oksfordas izglītību.

Tad beidzot attapās Džidhu tēvs, kurš sākumā tik ļoti bija meklējis atbalstu pie Teozofiskās biedrības. Sapratis, ka viņu uz visiem laikiem grib šķirt no dēliem, viņš iesniedza tiesā prasību atgriezt atpakaļ Džidhu un Nitju. Kad jaunekļi to uzzināja, viņi uzrakstīja Bezantei vēstuli. No dabas delikātais Džidhu, kurš tolaik sasniedza pilngadību, ziņoja: „Es zinu, ka vienīgais, ko jūs vēlaties, ir, lai es palīdzētu citiem, kā man palīdzējāt jūs, un es vienmēr to atcerēšos, tagad, kad esmu kļuvis pilngadīgs, varu brīvi sekot savai gribai bez aizbildņiem.”

Kad brāļi atbrauca uz Indiju, tad vispirms devās uz Madrasu, lai satiktos ar tēvu. Viņi nokrita tēvam pie kājām, pieskaroties tām ar pieri, un ieguva pilnīgu piedošanu.
Tad Džidhu nolēma atjaunot saikni ar Maitreju. Savai angļu paziņai lēdijai Emīlijai viņš rakstīja: „Es grasos atjaunot savu saikni ar Skolotājiem, galu galā tas ir vienīgais, kam dzīvē ir jēga.”
Ja vien viņš būtu varējis paredzēt, kāda mokoša agonija drebinās viņa ķermeni, mēģinot izmainīt apziņu. Brālis Nitja, kas atradās viņam līdzās rakstīja: „Mums, klātesošajiem, šķita, ka mēs uz kaut kādu laiku esam pārcēlušies uz tiem laikiem, kad Dievi staigāja cilvēku vidū. Domāju, nebūs pārspīlēti teikt, ka notikušais izmainīja mūs.” Un jo vairāk tas attiecas uz paša Džidhu apziņu – 1922. gada 17. - 20. augusta notikumi pilnībā izmainīja visu viņa dzīvi. Viņš vairākas reizes mira, pēc tam atdzīvojā, pārdzīvoja sev neraksturīgas niknuma lēkme, skaļi sarunājās ar savu mirušo māti. Nitja vēstīja: „Ceturtdienas, 17. augusta, vakarā Krišna sajutās nedaudz noguris. Mēs ievērojām, ka mugurpusē kakla vidū viņam ir sāpīgs bumbulis, kas atgādina sačervelējušos riekstu.” Viņu nosēdināja zem jauna piparkoka, kas auga sētsvidū. Gandrīz tūliņ pat virs koka iemirdzējās ļoti spilgta zvaigzne. Sāka skanēt kosmisko eņģeļu mūzika, kuru reiz dzirdētu, nav iespējams ne aizmirst, ne sajaukt ar kaut ko citu.

Pats Krišnamurti apziņas izmainīšanas procesā cieta šausmīgas sāpes, par kurām vēlāk teica, ka tās bijušas nepieciešamas, lai sagatavotos audiencei pie Maitreja, un tāpēc nedrīkstēja pat mēģināt apturēt šo procesu vai padarīt to mazāk sāpīgu. Kad „viņi”, ceļoties arvien augstāk un augstāk pa mugurkaulu, nonāca līdz galvas smadzenēm un kaut ko tur atvēra, Džidhu neizturēja mocības un iekliedzās: „Lūdzu, aizveriet! Lūdzu, aizveriet!”
Lai nomierinātu klātesošos, „viņi” pavēstīja Nitjam, ka darbs, kas tiek veikts tagad, ir ārkārtīgi svarīgs un smalks. Līdzīgs eksperiments pasaulē tiek īstenots pirmo reizi. Mājiniekiem ir jāsniedz atbalsts, neņemot vērā jebkuras neērtības, pat paša Krišnas. Un process turpinājās mēnešiem ilgi.

Kas tad tas beigu beigās bija par procesu? Nitjas dotais skaidrojums, kuru tolaik pieņēma visi pārējie, bija, ka modās Krišnas kundalini, ko nereti sauc par čūskas uguni un kas atrodas pie mugurkaula pamatnes; ar īstās jogas vingrinājumiem atmodināta, tā atbrīvoja milzīgu enerģiju un gaišredzības spēku. Nav šaubu, ka tas, kas notika ar Krišnas ķermeni, deva viņam iespēju kļūt par kaut kāda spēka vai enerģijas izplatītāju, un tas bija viņa mācības avots.