Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource1 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource1), Fid:326, Did:0, useCase: 0

Noslēpumainās pazemes pilsētas un civilizācijas, par kurām pat nenojaušam. 6. daļa

Pēdējā laikā ievērojami pieaudzis to cilvēku skaits, kas labprāt apmeklē un pēta pazemes alas un ejas. Arvien dziļāk zemes dzīlēs cenšas ielauzties gan parasti piedzīvojumu meklētāji, gan pētnieki. Visi viņi dzen pēdas pazemes iedzīvotājiem, par kuru eksistenci zinātnieki vairs nestrīdas. Plašā tuneļu sistēma, kas stiepjas tūkstošiem kilometru garumā zem zemes, milzīgas pazemes pilsētas- tas viss tā vien vilina virsemes iedzīvotājus.

Angļu zinātnieks un ceļotājs Persijs Fosets, kas daudzreiz pabijis Ziemeļamerikā, pieminējis tuneļus, kas atrodas netālu no Popokatepetlas un Inlakuatlas vulkāniem Šasta kalna tuvumā. No vietējiem iedīvotājiem viņš dzirdējis nostāstus par gara auguma zeltmatainiem cilvēkiem, kas dzīvo pazemē. Indiāņi ticēja, ka tie ir senči būtnēm, kas sensenos laikos nokāpušas no debesīm, un nemākot pielāgoties dzīvei uz zemes, nokāpuši pazemē...

Dažiem pētniekiem pat izdevies redzēt kādu noslēpumainu pazemes impēriju. Tā, piemēram, Kusko universitātes bibliotēkā (Peru) glabājas atskaite par katastrofu, kas 1952. gadā ASV piemeklējusi kādu pētnieku grupu no Francijas. Pilsētas apkaimē viņi atraduši kādu ieeju pazemē un nolaidušies pa to lejā. Neplānojot aizkavēties, arheologi paņēmuši ēdamo līdzi tikai piecām dienām.... No septiņiem ekspedīcijas dalībniekiem virspusē atgriezies tikai Filips Lamontjērs, un arī tad tikai pēc 15 dienām. Viņš bijis izkāmējis, cietis no atmiņas zudumiem un izrādījies inficēts ar buboņu mēri....Lamontjērs pastāstijis, ka viņa ceļabiedri iekrituši bezdibenī. Vietējā valdība, baidoties no slimības izplatīšanās, nolēmusi slēgt ieeju pazemē. Francūzis pēc dažām dienām nomiris; pēc viņa palikusi tikai no tīra zelta izgatavota kukurūzas vālīte, ar kuru tas atgriezies no pazemes.

Inku civilizācijas pētnieks doktors Rauls Rios Senteno centās atkārtot pazudušās ekspedīcijas maršrutu. Entuziastu grupa iegāja pazemē caur telpu zem kapličas, kas atradās kādā no pussagruvušajiem tempļiem netālu no Kusko pilsētas. Saķumā viņi gāja pa garu koridoru, kas pamazām kļuva šaurāks, atgādinot ventilācijas šahtu. Ar spektogrāfa palīdzību zinātnieki noteica, ka ejas sienas satur lielu daudzumu alumīnija. Viņi gan centās paņemt sienas paraugu, taču tās apšuvums izrādījās tik ciets, ka neviens instruments tam nebija piemērots. Tikmēr tunelis kļuva arvien šaurāks, un kad tā diametrs sašaurinājās līdz 90 cm, grupai nācās griezties atpakaļ.

Dienvidamerikā ir vēl apbrīnojamākas (praktiski neizpētītas) alas, kas savā starpā saistītas ar nebeidzamām labirintveida pārejām- tā saucamie činkanasi. Indiāņu leģendas vēsta, ka zemes dzīlēs šeit dzīvo cilvēki- čūskas. Pēc vietējās valdības rīkojuma no nesena laika visas ieejas tajās slēgtas ar priekšā izvietotām restēm: činkanasi alās bez vēsts pazuduši jau vairāki desmiti avantūristu. Vieni centās iekļūt alās ziņkārības dzīti, citus tur ievilināja vēlme iedzīvoties bagātībā (viņi bija pārliecināti par to, ka alās glabājas inku dārgumi). Izkļūt no alām izdevās tikai nedaudziem, un arī viņi atgriezās tādi pavisam dīvaini, tā kā nedaudz sajukuši prātā, stāstot, ka zemes dzīlēs tie tikušies ar dīvainiem radījumiem, kas vienlaicīgi līdzinās gan cilvēkam, gan čūskai.

Ziemeļamerikā, bez jau iepriekš minētajiem tuneļiem, ir vēl citas milzīgas alas. Grāmatas par Šambalu autors Endrjū Tomass apgalvo, ka Kalifornijas kalnos ir taisnas kā bultas pazemes ejas, kas ved uz Ņūmeksiku. Reiz noslēpumainās tūkstoškilometrīgās alas nācās pētīt arī amerikāņu militāristiem, kad Nevadas štata poligonā veica kodolsprādzienu, bet tieši pēc divām stundām kara bāzē Kanādā, kas no sprādziena vietas atrodas 2 tūkstošu kilometru attālumā, piefiksēja radiācijas līmeni, kas par 20 reizēm pārsniedz normu.
Izrādījās, ka blakus kanādiešu bāzei atrodas pazemes telpa, kas savienota ar milzīgu alu sistēmu, kura stiepjas cauri visam Ziemeļamerikas kontinentam.

Īpaši daudz leģendu klīst par Tibetas un Himalaju pazemes pasaulēm. Caur tuneļiem, kas stiepjas dziļi pazemē, it kā var nokļūt līdz planētas centram un satikties ar senās pazemes civilizācijas pārstāvjiem. Taču izdarīt to var tikai "izredzētais".

Tomēr pazemes valstībā mīt ne tikai saprātīgi radījumi. Senās indiešu leģendas stāsta par kalnos atrodošos Nagu valsti, kurā dzīvo nagasi jeb, citiem vārdiem,- cilvēki- čūskas. Pēc indiešu ticējumiem, savās alās viņi glabā neizmērojamas bagātības. Aukstasinīgi, kā jau rāpuļi, šie radījumi ir spējīgi pārbaudīt cilvēka jūtas. Viņi nevar paši sasildīties, tāpēc siltumu zog no citām radībām.

Ir zināms arī par dziļiem pazemes tuneļiem zem Ēģiptes piramīdām. Vienam no Krievijas šaha turnīru uzvarētājiem S. Tvjakovam pat izdevies reiz vienā no pazemes galerijām, kas atrodas zem Hefrena piramīdas nofotografēt paralēlās pasaules radību, ko dēvē par "asuri". Un tas ir vienīgais pasaulē šīs radības fotouzņēmums. Pirms tam šie radījumi tika redzēti tikai Tibetas un himalaju somati alās.

Par tuneļu sistēmas eksistenci rakstīja arī krievu speleologs P. Mirošņičenko. Viņa, uz kartes iezīmētās, tuneļu līnijas stiepās no Krimas caur Kaukāzu līdz pat Medveckas grēdai. Katrā no kartē norādītajām vietām ufologi un speleologi atraduši tuneļus vai bezdibeņu akas.

Piemēram, tūristi, kas dodas pamielot acis ar Marmora alas (Krimā) skaistumu, pat nenojauš, ka atrodas sena tuneļa atzarā, kas nonācis virspusē dažādu dabas kataklizmu rezultātā.

Pirms kādiem trīsdesmit gadiem Kaukāzā, Melnās jūras piekratē netālu no Gelendžikas, nejauši tika atklāta bezdibeņa šahta diametrā 1,5 m. Speciālisti apgalvo, ka tā pastāv jau ne vienu vien gadu simtu un veidota pēc mums nezināmas tehnoloģijas. Pirmais mēģinājums izpētīt šahtu beidzās traģiski: pēc dažām dienām, kad šahtā bija nolaidušies ekspedīcijas dalībnieki, četri no pieciem, kas piedalījās šajā pētījumā, nomira. Piektais ekspedīcijas dalībnieks, kas bija nolaidies šahtā 30 m dziļumā, palika tur uz visiem laikiem. Sākumā viņa kolēģi sadzirdēja dīvainas skaņas, pēc tam necilvēcīgu kliedzienu. Virve sākumā nostiepās kā stīga, bet pēc tam pēkšņi atslāba. Kad virvi apskatīja, tā likās kā ar asu nazi pārgriezta.

Medveckas grēdu jau vairākus gadus pēta ekspedīcijas, ko organizē apvienība "Kosmopoisk". Pētnieki ir pierakstījuši vietējo iedzīvotāju nostāstus, kuru tēvi un tēvutēvi laidušies tuneļos, kā arī ar ģeofiziskas aparatūras palīdzību pierādījuši to esamību. Diemžēl, iekļūt tajās nevienam līdz šim nav izdevies, tā kā Otrā pasaules kara laikā tās tika uzspridzinātas.

Interesants ir arī Urālu rajonā atrodošais tunelis, kas stiepjas no dienvidiem uz austrumiem un krustojas ar citu tuneli, kas stiepjas no ziemeļiem un austrumiem.
Šajā apvidū dzirdami nostāsti par cilvēkam līdzīgiem radījumiem, sauktiem- "dīvaiņiem", kas pieminēti Urālu tautu teiksmās- dzīvo tie Urālu kalnos un mūsu pasaulē iznāk no alām. Tiem ir augsti attīstita kultūra un gaisma viņiem pazemē nav sliktāka par mūsu Saules gaismu. Dīvaiņi ir maza auguma, ļoti skaisti, ar melodiskām balsīm, taču dzirdēt tās var tikai izredzētie... Reizi pa reizei uz laukumu atnākot kāds dīvaiņu vecais, stāsta par notikumiem, kas gaidāmi un paredz nākotni. Nepienācīgs cilvēks neko nedzird un neredz, taču vīri tajās vietās zina visu....

Kas gan viņi ir, šie pazemes iedzīvotāji, un kāpēc izvairās no kontaktēšanās ar mums?

Lūk, pirmā versija. Šie cilvēki ir Lemūrijas, Atlantīdas vai vēl senāku civilizāciju pēcteči. Pazemes evolūcijas procesā to āda kļuvusi tik jūtīga, ka atrašanās dienas gaismā tiem izraisa ādas vēzi. Tāpēc seno civilizāciju pēcteči ir spiesti visu dzīvi pavadīt pustumsā.

Pēc citas versijas sensenos laikos uz mūsu planētas no debesīm nokāpuši dīvaini radījumi, kas nav mācējuši pielāgoties dzīvei virs zemes, tāpēc devušies dzīvot pazemē.

Vēl viena versija saistās ar dieviem un to cīņām par cilvēces pārvaldīšanu.

Savukārt, pēdējā versija saistīta ar pieņēmumiem par paralēlajām pasaulēm, kur mīt radījumi, kas var bez pūlēm pārvietoties caur pazemes tuneļu biezajām sienām.

     [+] [-]

, 2015-02-09 18:26, pirms 5 gadiem
Dūmu nav bez uguns,leģendas arī nerodas tukšā vietā.Par tuneļiem bija interesants raksts 014.gada "Citāda pasaule", neatceros kurā numurā.