Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource1 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource1), Fid:326, Did:0, useCase: 0

Noslēpumainās pazemes pilsētas un civilizācijas, par kurām pat nenojaušam. 3. daļa

2013.gada 28. janvārī Kazahstānā, Almaatas apgabalā tika reģistrēta spēcīga, vairāk kā 6 baļļu zemestrīce, kuras rezultātā cieta vairāk kā 28 000 vietējo iedzīvotāju. Pēdējo 11 gadu laikā zemestrīces Indonēzijā, Paksitānā, Ķīnā, Japānā, Čīlē un Haiti izsaukušas neiedomājamus postījumus un laupījušas dzīvību aptuveni vienam miljonam cilvēku. Visa pagājušā gadsimta laikā šīm zemestrīcēm stipruma ziņā līdzīgas bijušas tikai četras. Šobrīd ziņojumi par 5 baļļu stipriem pazemes grūdieniem no dažādiem kontinentiem pienāk regulāri. Vidēji zeme nodreb 40 reizes dienā...

Kā saka seismologi- mūsu planēta iegājusi seismiskā cikla fāzē. Pat tās teritorijas, kur agrāk zemestrīce skaitījās maz iespējama parādība, tagad atrodas riska zonā.
ASV ģeoloģiskais dienests atzīmē satraucošu tendenci- zemestrīču dziļums samazinās un ar katru gadu tās tuvinās zemes virskārtai, tādējāi izraisot masveida postījumus, kas jau paspējuši sašķobīt ekonomiku veselā virknē valstu. Izskatās tā, it kā kāds neredzams, bet saprātīgs spēks censtos noslaucīt cilvēci no zemes virsas. Tehnoloģiju, kas spētu pretīmstāvēt šādām stihijām, pagaidām vēl nav.

Gada sākumā britu znātnieka Raula Viksa grupa nāca klajā ar sensacionālu ziņojumu- pēdējā laikā notikušās zemestrīces ir mākslīga rakstura. Un to izraisītāji atrodas dziļi zem zemes. Tātad, pēc viņa domām, pie vainas ir pazemes civilizācija.

Krievijas zinātnieks Pjotrs Pols, izanalizējot un apkopojot pēdējo gadu seismiskos datus, nonāca pie negaidītiem secinājumiem- zeme nav lode, bet gan sfēra ar dobu vidu. Iekļūt šīs sfēras iekšienē var caur ejām, kas izvietotas ziemeļu un dienvidu polos vai arī caur pazemes tuneļu tīklu. Kā zināms, seno tuneļu sistēma aptver visu mūsu planētu, ieskaitot okeāna dibenu. Tuneļi izskatās kā izdedzināti cietajā zemes garozā, to sienas atgādina sacietējušu kalnu iežu sakausējumu, kas ārēji līdzinās stiklam. Mūsdienu cilvēkam tamlīdzīga kalnu ciršanas tehnoloģija nav pazīstama, taču, iespējams, to pārzina kāda cita- pazemes civilizācija.

Zinātnieki konstatējuši, ka jo senāki un dziļāki ir tuneļi, jo pilnīgākas to konstrukcijas. Savukārt, jaunākie tuneļi (Rietumeiropā atrastie tuneļi), kuru vecums mērāms 12 000 gadu, ir paši rupjākie apdarē no visām pazemē atrastajām būvēm. Tai pat laikā vecāku tuneļu, kas ir ap miljons gadus seni, konstrukcijas ir perfektas. Tādi tuneļi atrodas, piemēram, zem Maltas un Lieldienu salām. To iekšpuse pārsteidz ar savu ļoti gludo, līdz spoguļa mirdzumam noslīpēto virsmu, kas veidota no obsidiāna- materiāla, kas rodas tikai pie ļoti augstām temperatūrām.

Jau iepriekš rakstīju, ka NASA speciālisti sadarbībā ar franču zinātniekiem atklāja veselu pazemes pilsētu un plašu tuneļu un galeriju tīklu, kas stiepjas desmitiem un pat tūkstošiem kilometru platībā. Un tās nav senās pilsētas, kas ar laiku pārvētušās krāsmatās. Tās ir būves, kas veidotas ar mums nezināmiem paņēmieniem tieši pazemes klintīs. Daži no šiem tuneļiem ir atvērti apmeklētājiem, citi pat pārvērsti par muzejiem, bet ir arī tādi, kuriem var piekļūt tikai ļoti kvalificēti speciālisti ar speciālu aprīkojumu. Nerunāsim nemaz par tiem, kuriem neviens vēl nav piekļuvis.

Zinātnieki jau vairākas desmitgades pēta slavenos Harkovas tuneļus, taču noslēpumu ar katru dienu kļūst tikai vairāk. Tuneļu garums tikai pilsētas robežās sasniedz 30 kilometrus, taču tie sniedzas arī tālāk aiz pilsētas robežām un, pēc visa spriežot, kaut kur saplūst ar vispasaules tuneļu tīklu. Izpētot šo alu ķieģeļu mūrus un nosakot to vecumu- vairāk nekā 1000 gadi,- zinātnieki saprata, ka dotie tuneļi nav cilvēku roku darbs, jo pirms tūkstots gadiem ne Krievijā, ne citās ar to robežojošās valstīs nepārzināja ķieģeļu ražošanas tehnoloģiju. Pie kam nebija arī elektrības, līdz ar to nav saprotams, kā kaut ko tādu varēja uzbūvēt tumsā. Jūs teiksiet- lāpas. Taču arī šī versija atkrīt, jo nekur ne uz sienām, ne griestiem nav atrastas ne vismazākās kvēpu pēdas.
Kas, kāpēc un kādiem mērķiem būvēja šos tuneļus? Zinātnieki līdz pat šim brīdim nevar atarst atbildes uz šiem jautājumiem.

Vissenākie tuneļi, kuru vecums tiek vērtēts ar aptuveni miljons gadiem, atrasti 1965. gadā Ekvadorā 230 metru dziļumā zem zemes. To atradējs argentīniešu etnologs Huans Morics un viņa vadītā ekspedīcija ilgi pētīja un pat iezīmēja kartē šo tuneļu sistēmu.
Noslēpumainā pazemes būve stiepjas vairāku simtu kilometru garumā dažādos virzienos, tajā skaitā Klusā okeāna virzienā. Lielākā daļa šo tuneļu joprojām nav izpētīti, taču zinātnieki ir pārliecināti- tie plešas caur visu Ziemeļamerikas kontinentu, savienojot to ar Eiropu un Austrumāziju, bet dažās vietās ir izvietoti šo tuneļu svarīgi krustpunkti- tā saucamie mezgli.

Viens no mezgliem atrodas Kalifornijā zem Šasta kalna. Vietējie iedzīvotāji tic, ka Šasta kalns ir īpašs varenā debesu gara veidojums. Kalna iekšpusi caurvij gari taisni tuneļi, bet viens no atzariem ved milzīgā un plašā telpā, kas atrodas zem Klusā okeāna (netālu no Kalifornijas).

Vēl viens noslēpumains mezgls ir Tibeta, kas burtiski caurstrāvota ar pazemes tuneļiem, kuriem ir ideāli izbūvētas gludas sienas. Tibetas tuneļi ved uz Antarktīdu un savienojas ar vienu no diviem galvenajiem tuneļiem, kas virzīti zemes dzīļu iekšienē.
1938. gadā uz Tibetu tika nosūtīta neparasta ekspedīcija, kurai bija jāmeklē ieeja šajā noslēpumainajā pazemes valstībā. Ādolfs Hitlers jau tolaik bija pārliecināts par to, ka zemes iekšiene ir tukša, un tur dzīvo civilizācija, kura, iespējams, pārspēj mūs attīstībā. Tieši tāpēc viņš pieņēma lēmumu ziemeļos uzbūvēt slepenu pilsētu, ko vēlāk nodēvēja par jauno Švābiju. Pēc viņa, Rūdolfa Hesa un Henrija Himlera domām tīru āriešu rasi nepieciešams audzināt izolētos apstākļos, respektīvi, kolonijās, kas izvietotas tālu ziemeļu rajonos.
Un Švābija tik tiešām tapa.

Zinātnieki uzskata, ka vācieši atrada ziemeļpolā atrodošos ieeju zemes iekšienē un pat izveidoja attiecīgas kartes. Pēc Vācijas kapitulācijas noskaidrojās, ka liels daudzums viņu zemūdeņu pēkšņi pazudis nezināmā virzienā. Uzvarējusī puse tās tā arī nekur neatrada- ne ostās, ne okeāna dibenā.
Izrādījās, ka kopā ar daudziem svarīgiem dokumentiem un citām lietām tās nonākušas Jaunajā Švābijā.
Tajā pat laikā bez pēdām pazuda dažas vācu rūpnīcas. Kā vēlāk noskaidrojās, to evakuācija pēc Mārtina Bormana personīgas pavēles tika veikta no 1945.gada janvāra līdz aprīlim sākumā uz Vācijas ziemeļiem, un tālāk caur Atlantijas okeānu uz mūžīgo ledāju zemi.
Bez tehnikas un dokumentiem bojāejošās impērijas zemūdenes veda sev līdzi uz Antarktīdu biologus, raķešu tehnikas, aviācijas un atomfizikas speciālistus.
Mūsdienu zinātnieki uzskata, ka vāciešiem toreiz izdevies atrast kontaktu ar pazemes iedzīvotājiem. Domājams, ka tie pieņēma viņus un atstāja uz dzīvi pie sevis pazemē, kur vācieši bija izveidojuši slepenu laboratoriju.

Pēc kara cilvēce trīsreiz mēģināja atrast nacistu bāzi un visas trīs reizes šie mēģinājumi beidzās traģiski. Ir vesela virkne nostāstu par to, kā ekspedīcijām tur uzbruka lidojošie šķīvīši, taču zinātniski šie apgalvojumi nav pierādīti. Tas vai bāze tika atrasta nav īsti zināms, vismaz ticamu ziņu par to nevienā arhīvā nav, vai arī tās ir tik slepenas, ka neviens pie tām nevar piekļūt.

Turpinājums sekos