Kā, pateicoties īru ķeltiem, radās Helovīni

Drukāt

Senie īru ķelti (ap piekto gadsimtu) šos svētkus dēvēja par Sauenu (Samhain)- dienu, kas apzīmēja vasaras beigas un jauna gada sākumu. Tāpat kā mēs, arī viņi uzskatīja, ka jaungada naktī, kuru dēvēja par visu mirušo nakti (Oiche na Sprideanna) notiek dažādi brīnumi- pa Zemes virsu klīst mirušo gari, elfi un fejas. Taču šiem svētkiem nebija nekā kopēja ar ļaunumu, kā bieži vien mūsdienās tiek uzskatīts; tie bija kā cerība uz dzīvības, saules un gaismas atgriešanos.

Kā, pateicoties īru ķeltiem, radās Helovīni

Vēlāk, kad ķeltu zemēs ienāca kristietība, pamazām mainījās arī šo svētku svinēšanas parašas, tajos ienāca ļaunums.
Astotajā gadsimtā katoļu baznīca par visu svēto dienu- All Hallows day (vēlāk, pateicoties nepareizam saīsinājumam no All Hallows day, visu svēto diena pārtapa par Helovīniem (Hallowe'en))- noteica 1.novembri. Iespējams, tas tika darīts ar nolūku-, lai šī diena sakristu ar ķeltu Sauenu un cilvēkus būtu vieglāk pievērst kristietībai. Taču, kad ķelti, neskatoties ne uz ko, turpināja savu veco tradīciju piekopšanu, baznīca tās pasludināja par sātaniskām izdarībām un aizliedza. Tādējādi fejas un elfi kļuva par ļaunajiem gariem, bet ķeltu druīdi, kas vēlējās svētkus svinēt pa vecam- par sātana piekritējiem. Viņi tika apvainoti saistībās ar raganām un nežēlīgi vajāti, bet 31. oktobris tika nodēvēts par raganu svētkiem.

Kā senie ķeltu īri svinēja Sauena dienu?

Sauena diena- 1. novembris- bija ne tikai jaunā gada svinības, tie bija arī ģimeņu atkalapvienošanās svētki, kad pēc ilgākas prombūtnes jeb gaišās gada puses (ķelti visu gadu dalīja divās daļās- gaišajā un tumšajā pusē) mājās no vasaras ganībām kopā ar lopiem atgriezās viņu ģimenes locekļi.
Tolaik ģimenes jaunieši (reizēm pat visa ģimene) gaišo gada pusi pavadīja tālu prom no mājām- kalnos, kur bija atrodamas labākas ganības lopiem. Tur viņi uzcēla nelielas mītnes no kūdras vai velēnām, pamatus nopinot no kārklu žagariem, bet jumtu veidoja no viršiem vai koku zariem. Sev līdzi viņi ņēma vienu vai divus krēslus, katliņu, kurvi zivju zvejai un vēl dažus mājsaimniecības priekšmetus, kas novietojās uz ēzeļa muguras. Pie sāniem ēzelim piekāra trauku, kurā sēdināja jaunāko bērnu (ja ceļā devās visa ģimene) tā, ka laukā palika tikai viņa galva.
Pirms visu svēto dienas lopus no vasaras ganībām pārdzina mājās.

Sauena vakarā vispirms izdzēsa mājas pavardā uguni, tad sakūra pļavā svēto ugunskuru, no kura ņēma ogles jauna pavarda iekuršanai, tādējādi iezīmējot augšanas perioda beigas un pavēstot par jauna gada sākumu. Pavarda uguns izdzēšana simbolizēja gada tumšo pusi, savukārt, iekuršana- gada gaišo pusi.

Šajā vakarā saimnieces ģimenei rīkoja svētkus un klāja bagātīgu galdu. Pat nabagi šajā vakarā gatavoja kaut ko īpašu. Neatņemama svētku maltītes sastāvdaļa bija kolkannons- kartupeļu biezputra ar kāpostiem un sīpoliem, kuram varēja būt pievienots arī cepts bekons. Tāpat galdā cēla augļu maizi, kurā bieži vien iecepa kādu monētu vai gredzenu.
Goda vieta uz galda tika ierādīta visām rudens veltēm, no kurām vairākas noderēja arī dažādām jautrām izdarībām un nākotnes zīlēšanai. Piemēram, viena no izklaidēm bija kāpostgalvas likšana naktī pie kaimiņu mājas ar mērķi tos nobaidīt.

Daudzās izklaidēs mēģināja apspēlēt sava nākamā vīra tēmu. Kādā spēlē uz galda lika četrus šķīvjus: pirmajā ielēja ūdeni, otrā ielika gredzenu, trešajā- zemi, bet ceturtajā- salmus vai auzas. Cilvēku, kam zīlēja nākotni, ar aizsietām acīm pieveda pie galda un lika viņam izvēlēties šķīvi. Kuru šķīvi izvēlēsies, tāds liktenis viņu arī gaida. Ūdens nozīmēja pārcelšanos uz jaunu dzīvesvietu, gredzens- kāzas, zeme- nāvi, bet ceturtā šķīvja saturs- bagātību.
Citā spēlē nebojātu efejas lapu ielika traukā, kas piepildīts ar ūdeni un atstāja to tur uz nakti. Nākošajā dienā skatījās, vai uz lapas nav parādījušies kādi defekti. Ja nekādu defektu nebija, tad uzskatīja, ka to, kurš zīlējis, gaida 12 labas veselības mēneši.

Pārģērbšanās Sauena naktī notika ar nolūku aizbaidīt rēgus un ļaunos garus, kuri šajā naktī klīda pa Zemes virsu un varēja jebkuru ievilkt savā valstībā.

Kā radās Helovīnu ķirbis?

Senāk īri bieži tumsā sev apgaismoja ceļu ar lākturiem, kas bija izgatavoti no izgrebtiem rāceņiem.
Šajā sakarā ir pat leģenda par skopo Džeku- kalēju, kurš pārspēja viltībā pašu nelabo. Taču, kad viņua dvēseli pēc nāves savā valstībā neņēma ne debesīs, ne ellē, Džeks par sodu bija nolemts mūžīgi klīst pa zemes virsu ar lākturi rokā, kurš bija uztaisīts no izgrebta rāceņa ar iekšpusē gailējošu ogli.
Tā, lūk, īru parašas nospēlēja savu lomu amerikāņu Helovīnu mitoloģijā. ASV, kur rāceņi nav sevišķi izplatīti kultūraugi, lākturus sāka taisīt no ķirbjiem.

Lasiet arī: Senās īru Sauena (mūsdienu Helovīnu) svētku receptes

Tev jābūt autorizētam,