Kā radās Valentīndiena un Valentīndienas ticējumi

14. februārī jeb Valentīna dienā tiek svinēta visu mīlētāju diena. Diena ir nosaukta par godu Valentīnam, mīlētāju aizbildnim un vienam no trim svētajiem, kuri 14. februārī mira mocekļa nāvē. Bet kā tad īsti radās šie svētki? Leģenda vēstī, ka diena nosaukta priestera, svētā Valentīna vārdā, kurš 3. gadsimtā dzīvoja Romā.

Kā radās Valentīndiena un Valentīndienas ticējumi

Valentīndienas rašanās vēsture, tāpat arī ziņas par Svēto Valentīnu, ir visai neskaidras un neprecīzas. Leģendas ir daudz un dažādas, taču viens ir zināms, šī diena apvieno Senās Romas un arī kristīgās pasaules tradīcijas.

Viena no zināmākajām leģendām vēsta, ka Valentīns esot bijis Senās Romas priesteris. Imperators Klaudijs II (3.gs.m.ē.) nonāca pie secinājuma, ka neprecēti vīrieši ir labāki karotāji, nekā tie, kam ir sieva un ģimene. Tādēļ viņš aizliedza jauniem un neprecētiem vīriešiem precēties. Savukārt, Priesteris Valentīns, kas saprata šī lēmuma netaisnīgumu, nepakļāvās Imperatora pavēlei un turpināja slepus salaulāt mīlniekus. Kad Valentīna pārkāpumu atklāja, Klaudijs piesprieda viņam nāvessodu, kas tika izpildīts 270. gada 14. februārī.

Cietumā Priesterim esot atļauts satikties ar kādu jaunu meiteni, iespējams, viņa bija cietuma uzrauga meita. Viņš viņā iemīlējies. Pirms nāves Valentīns atstājis viņai vēstuli, ko parakstījis ar vārdiem „Tavs Valentīns”. Līdz pat mūsdienām, šī frāze tiek lietota kā paraksts Valentīna dienas apsveikumiem.

Viedokļi par to, kāpēc Valentīna diena jāsvin tieši 14. februārī, dalās. Vieni vēstnieki apgalvo, ka tas saistīts ar nāvessoda izpildes dienu, citi apgalvo, ka kristīgā baznīca savulaik nolēmuši šos svētkus pasludināt tieši februārī, ta mēģinot piešķirt kristīgu garu pagāniskajam Lupercalia festivālam.

Lupercalia festivāls sākas 15. februārī. Tie tika uzskatīti par auglības un ražas svētkiem, ko svinēja par godu Faunam, Senās Romas zemkopības dievam, un Romas dibinātājiem - Romulam un Remam. Festivāla sākumā Romas priesteru ordeņa Luperci biedri sapulcējās svētajā alā, kur, kā vēsta leģenda, vilcene bija uzaudzinājusi Romulu un Remu. Priesteri vispirms ziedoja kazu, kam bija jānodrošina labāka raža, un suni, kas simbolizēja šķīstīšanos. Tad upurētās kazas āda tika sagriezta sloksnēs, iemērkta asinīs un ar šādām asiņainām plāksnēm tika pātagotas gan sievietes, gan arī labības lauki. Romiesu sievietes neesot baidījušās no šādas pātagošanas, jo tā nodrošināja lielāku iespējamību nākamajā gadā kļūt par māti. Kā vēsta leģenda, vēlāk svētku laikā visas Romas jaunavas ievietojušas lielā urnā zīmītes ar saviem vardiem. Pēc tam katrs pilsētas neprecētais vīrietis izvilcis no šīs urnas zīmīti ar sievietes vārdu, tādējādi veidojot pāri nākamajam gadam. Šie nejauši izveidotie pāri nereti arī apprecējās.

Rezultātā Romieši šādu „pāru loteriju” pasludinājuši par nekristīgu un aizliedza ar likumu. 498. gadā Pāvests Gelasijs 14. februāri pasludināja par Valentīndienu. Viduslaikos šo dienu uzskatīja par Putnu pārošanās dienu, tādējādi piešķirot šai dienai papildu romantiku. Svētā Valentīna diena līdz 1969. gadam, kad pāvests Pols VI to no kalendāra izsvītroja, bija baznīcas atzīti svētki.

Vecāko zināmo Valentīndienas apsveikumu, romantisku poēmu, ko rakstījis Ažēnkoras kaujā gūstā kritušais un Londonas Tauerā ieslodzītais Orleānas hercogs Šarls savai sievai 1415. gadā, šobrīd apskatāms Londonā, Britu muzejā.

Viens no Valentīndienas simboliem ir sarkanas rozes, kuras pēc kādas senas leģendas parādījās pateicoties grieķu mīlestības dievietei Afrodītei. Leģenda vēsta, ka viņa, steidzoties pie sava iemīļotā Adonīsa, uzkāpa uz balta rožu krūma, tieši ērkšķos. Afrodītes asinis pārvērtušas baltās rozes sarkanās.

Valentīndienas ticējumi

- Pastāv ticējums, ka, Valentīndienā, nopūšot noziedējušas pienenes pūkas un pēc tam saskaitot nenopūstās, var uzzināt, cik bērnu būs dzīves laikā.

- Dažās valstīs jauna sieviete kā dāvanu no vīrieša Valentīndienā var saņemt kādu apģērba gabalu. Pastāv ticējums: ja viņa patur šo dāvanu, tad vēlāk apprecēsies ar tās dāvinātāju.

- Agrāk ļaudis ticēja: ja sieviete Valentīna dienā redz pār galvu pārlidojam sarkankrūtīti, viņa apprecēsies ar jūrnieku. Ja redz zvirbuli, tad apprecēsies ar nabadzīgu vīru un būs ļoti laimīga. Savukārt, ja sieviete Valentīndienā ierauga zelta monētu, viņa apprecēsies ar miljonāru.

- Dažās valstīs tic, ka nākamo bērnu skaitu var uzzināt arī tad, ja Valentīna dienā pārgriež uz pusēm ābolu un saskaita, cik tajā sēkliņu.

- Velsā bija paraža grebt koka karotes un pasniegt tās kā dāvanas 14. februārī. Izplatītākie greznojumi uz grebtajām karotēm bija sirsniņas, atslēgas un atslēgas caurumi. Šo greznojumu nozīme bija: «Atslēdz manu sirdi!»

Gadu gaitā Valentīndienas tradīcijas dažādās valstīs un apgabalos veidojušās atšķirīgi. Anglijā kopš 1476. gada svin “Valentīna pāru dienu”, kas ar lozēšanu saved jauniešus kopā. Turpretī Vācijā un Austrijā Valentīna dienu sākuši svinēt tikai pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados.Tur Valentīndienas ieviesēji bija puķu pārdevēji. Viņi ar savām reklāmām, piemēram, “Runā ar sirdi caur puķēm”, uzrunāja pircējus, tādējādi arī palielinot ienākumus. Taču mūsdienās tāpat kā Ziemassvētki ar pārspīlētām reklāmām un dāvanu uzbāzīgo pārdošanu daudzviet ir pazaudējuši sava pirmsākuma Kristus Dzimšanas dienas svinīguma patieso nozīmi, arī Valentīndiena, komercializācijas rezultātā, sāk pazaudēt savu mīlestības apliecināšanas un īstas draudzības vērtību.

Atcerieties, ka šī diena ne ar ko daudz neatšķirās no pārējām mīlestības dienām. Sava mīlestība un rūpes par mīļoto cilvēku ir jāizrāda katru dienu un, lai dāvātu ziedus, saldumus un mīļus vārdus, nav vajadzīga īpaša diena. Galvenais, lai tas nāk no sirds!

Tev jābūt autorizētam,